Jau 2012.gadā reģionālie mediji, piesaistot Latvijas Žurnālistu asociācijas un Latvijas preses izdevēju asociācijas atbalstu, sāka diskusiju par neatkarīgas žurnālistikas kropļošanu, nodokļu maksātāju naudas tērēšanu propagandas vairošanai un negodīgu konkurences veidošanu vietējiem reģionālajiem laikrakstiem no pašvaldību informatīvo izdevumu puses. Tos, pildot Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikto iedzīvotāju informēšanas funkciju, pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009.gadā izveidoja lielākā daļa vietējo pašvaldību.

Publiskajā telpā plaši pārstāvēts ir viedoklis, ka visas pašvaldības šos, galvenokārt, bezmaksas informatīvos izdevumus definē kā medijus, publicē tajos komercreklāmas, televīzijas programmas un visādā citādā ziņā tīši un apzināti traucē strādāt reģionālajiem laikrakstiem, iejaucoties to funkciju pildīšanā.

Lai kaut daļēji risinātu jautājumus, kurus aktualizējuši reģionālie mediji, 2016.gadā stājās spēkā Kultūras ministrijas darba grupas un nozares profesionāļu izstrādātās Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, kas, cita starpā, paredz komercreklāmu publicēšanas aizliegumu pašvaldību informatīvajos izdevumos un mediju atbalsta fonda izveidi, no kura varētu tikt atvēlēti līdzekļi arī reģionālo laikrakstu satura stiprināšanai. Šogad, īsi pirms Jāņiem, Saeimā tika pieņemti grozījumi arī Preses likumā, precizējot, ka šī likuma noteikumi neattiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, attiecīgi, tie nav uzskatāmi par medijiem.

Bet vēl jau paliek saturiskā puse. Vai un kāds regulējums būtu nepieciešams šajā jautājumā, lai līdzās varētu pastāvēt gan reģionālie laikraksti, gan pašvaldību informatīvie izdevumi? Tas, vai ir iespējams kāds kompromisa modelis, tika skaidrots maģistra darba “Kurzemes reģiona pašvaldību informatīvo izdevumu efektivitāte” ietvaros.

Pētot un analizējot trīs Kurzemes reģiona pašvaldību – Talsu, Kuldīgas un Saldus novadu pieredzi, nākas secināt, ka situācija nav viennozīmīga. Šajās pašvaldībās, kā apliecina daļēji strukturētās intervijas ar to informatīvo izdevumu veidotājiem, šie izdevumi arī vēl pirms Preses likuma grozījumiem netika pozicionēti kā masu mediji, bet gan tika izmantoti kā viens no sabiedrisko attiecību instrumentiem un informācijas nodošanas kanāliem.

Pētījumā iegūtie dati rāda, ka Kurzemes reģionā pār vietējo kopienu informatīvajā telpā dominē tieši pašvaldību oficiālie informācijas kanāli – pašvaldības informatīvais izdevums (65% respondentu), pašvaldības mājaslapa (62,60% respondentu), un tikai tad – reģionālais laikraksts (60,4% respondentu), savukārt visretāk tiek izmantotas reģionālo laikrakstu mājaslapas (14,20% respondentu).

Vairāk kā puse – 66,5 procenti respondentu ir pārliecināti, ka šajos izdevumos paustā informācija par pašvaldības darbu ir objektīva vai daļēji objektīva, turklāt iedzīvotāji zina, ka to izdevējs ir pati pašvaldība.

Lai arī pašvaldības avīžu veidotāji šos izdevumus nedefinē kā medijus un uzsver, ka tie ir sabiedrisko attiecību instruments, tomēr to veidošanas principi, saturs, izplatīšanas veids un kārtība lielākoties atbilst žurnālistikas iezīmēm. To veidotāji par izdevumu galvenajiem uzdevumiem uzskata informēšanu, izglītošanu un izklaidēšanu, bet iedzīvotāji uzsver – šīs funkcijas tomēr kvalitatīvāk nodrošina reģionālie mediji. Respondenti pašvaldības izdevumos labprāt lasītu par kultūras pasākumiem, saimnieciskajiem darbiem un domes lēmumiem un saistošajiem noteikumiem, mazāk par uzņēmējdarbību vai interesantiem cilvēkiem, kas būtu atstājams reģionālo laikrakstu pārziņā.

Dati rāda, ka visapmierinātākie ar pašvaldības informatīvajā izdevumā publicēto informāciju ir Talsu un Kuldīgas novada iedzīvotāji, bet drīzāk neapmierināti ar to ir Saldus novada iedzīvotāji. Saldus novadā šie informatīvie izdevumi tiek izdoti vien 2000 eksemplāru tirāžā un tie netiek nodrošināti katrā reģistrētajā pasta kastītē, kā tas ir Talsu un Kuldīgas novados. Līdz ar to var secināt, ka iedzīvotāji neatbalsta informatīvā izdevuma izdošanu, kas iznāk mazā tirāžā un nav brīvi pieejams – šādos gadījumos tas nav nedz efektīvs sabiedrisko attiecību instruments, nedz efektīvs informācijas nodošanas kanāls.

Nozares profesionāļu diskusijās tiek akcentēts, ka šo izdevumu izdošana apdraud reģionālo mediju dzīvotspēju, tomēr 63,7% Talsu, Kuldīgas un Saldus novada respondentu tā neuzskata. Par reģionālo mediju apdraudējumu viņuprāt uzskatāmi citi faktori, kā piemēram, abonentu un reklāmas apjoma samazināšanās, informācijas iegūšanas tradīciju maiņa, satura dublēšanās, vājš reģionālo laikrakstu saturs un uzticības zaudēšana neatkarīgai reģionālai presei. Paši reģionālo laikrakstu izdevēji turpmākajā attīstībā saredz vairākas iespējas: Kurzemes reģiona interneta portāla izveidi, mediju fondu, kas noteikts Latvijas mediju politikas pamatnostādnēs, ar valsts noteiktu finansiālu atbalstu reģionālajiem medijiem, mērķtiecīgu projektu finansējuma piesaistīšanu u.c.

Bet kāda tad turpmāk varētu būt pašvaldību informatīvo izdevumu loma un saturs? Lai to noskaidrotu, tika veikta hierarhiju analīze. Tā sastāv gan no kvantitatīvās, gan kvalitatīvās analīzes, kas ir piemērota daudzkritēriju lēmumu pieņemšanai. Veidojot hierarhiju analīzes matricu, autore izvirzīja trīs būtiskākos kritērijus: vizuālo noformējumu, saturu un izdošanas regularitāti, kam, attiecīgi, tika noteikti apakškritēriji, piemēram, pašvaldības simbolikas izmantojums, izdevuma nosaukums, vai tas ietver žurnālistikas jēdzienu, rubriku un sleju sadalījums, informācijas pasniegšanas stils un pieļaujamie formāti, periodiskums – vismaz divas reizes mēnesī, atkarībā no domes sēžu skaita, vai reizi mēnesī. Trīs izvēlētie eksperti – mediju, pašvaldības un sabiedrības pārstāvji savstarpēji salīdzināja šos kritērijus, nosakot relatīvo svarīguma intensitāti. Iegūtie dati tika aprēķināti, izmantojot hierarhiju analīzes metodē noteikto matemātisko aprēķina formulu, tādējādi iegūstot objektīvus datus.

Iegūtais rezultēts ļauj spriest par to, kāds varētu būt iespējamais kompromisa modelis pašvaldību informatīvo izdevumu turpmākai pastāvēšanai. Proti, šie izdevumi varētu būt daļēji krāsaini, ar fotogrāfijām, tajos varētu tikt izmantots rubriku un sleju sadalījums, būtu iekļauta lietišķa informācija, ziņas un aktualitātes, un tas iznāktu reizi mēnesī.

Šajā situācijā gan tieši likumdevējam būt atkal jābūt izlēmīgam un jānosaka iespējamie satura un formas ierobežojumi, jo vienprātību starp iesaistītajām pusēm diez vai brīvprātīgi izdosies panākt. Taču nedrīkst aizmirst, ka pašvaldību informatīvo izdevumu spēks, iespējams, nereti slēpjas reģionālo laikrakstu vājumā, un otrādāk.

Foto kredīts: Flickr.com, Alberto Martinez, CC licence