Latvijā un citviet pasaulē pēdējās nedēļās daudz runāts un analizēts tas, cik lielā mērā un kā dažādas tautsaimniecības nozares ietekmē un vēl ietekmēs notikumi Ukrainā. Šīs krīzes sekas jūtamas arī Latvijā, tai skaitā, mediju vidē. Ne vien kopējā ziņu plūsmā nozīmīga daļa uzmanības veltīta Ukrainas notikumu atspoguļojumam, šī pieredze mudinājusi diskutēt arī par Latvijas informatīvās telpas drošību.

Pagājusi nedaudz vairāk kā nedēļa kopš stājās spēkā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums uz trīs mēnešiem Latvijas teritorijā aizliegt programmas Rossija RTR retranslāciju. Lēmums tika pieņemts pamatojoties uz to, ka programmas saturā (periodā no 2014.gada 2.marta līdz 2014.gada 17.martam) bija ietverta informācija, kas pārkāpj Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, mudinot “uz naida kurināšanu vai aicinājumu diskriminēt kādu personu vai personu grupu dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, valstspiederības, reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai citu apstākļu dēļ” un aicinot “uz karu vai militāra konflikta izraisīšanu”. Kā paziņojumā norādījis NEPLP, savu atzinumu sniegusi arī Drošības policija, kas norādījusi, ka šis un citi Krievijas Federācijas kontrolētie televīzijas kanāli izplata tendenciozu informāciju, kas negatīvi ietekmē Latvijas nacionālās drošības intereses.

Kā norāda, NEPLP valdes priekšsēdētājs Ainārs Dimants, par tendenciozas un propagandas informācijas izplatīšanu nevienu nevar sodīt, taču par Rossija RTR jau vairs nevarēja runāt kā par vienkāršu valdības kontrolētu propagandas kanālu – tas bija kļuvis par kara propagandas kanālu, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumdošanu.

Neraugoties uz Latvijas dalību NATO, Ukrainas pieredze daudzējādā ziņā Latvijai liek būt piesardzīgai, jo pastāv daudz priekšnoteikumu, gan ģeopolitisku, gan sociālu, kas tīri teorētiski pieļauj identiska scenārija atkārtošanos. Ņemot vērā, ka Ukrainas krīzē nozīmīga loma bija un ir medijiem, kas demonstrēja īstu Krievijas Federācijas realizētās propagandas paraugstundu, par Latvijas informatīvās telpas drošību un Krievijas mediju satura ietekmi uz Latvijas, īpaši, krievvalodīgo auditoriju, tika diskutēts arī 2014.gada Radio un TV dienā.

Nākas secināt, ka par mediju politku attiecībā uz minoritātēm, par sabiedrisko mediju satura radīšanu krievu valodā un tā atbalstīšanu līdz šim esam runājuši vien (šķietamos) krīzes apstākļos – laikā, kad notika referendums par krievu valodas kā otras valsts valodas statusu Latvijā, kā arī šobrīd, Ukrainas krīzes kontekstā.

Kā esam nonākuši tik tālu? Jautājums ir daudzslāņains, kur jāņem vērā dažādi apstākļi. Pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad 1991.gadā Latvija atguva neatkarību, valstī uz dzīvi palika daudz iebraucēju – krievi, baltkrievi, ukraiņi utt. Oficiālā statistika rāda, ka Latvijā dzīvo ap 35% citu tautību (27% – krievi) cilvēki. Kopš 1995.gada, kad sākās nepilsoņu naturalizācijas process, nepilsoņu skaits uz papīra ir samazinājies vairāk kā uz pusi, šobrīd sastādot 13% no visa iedzīvotāju skaita. Var diskutēt, vai tas ir labs sasniegums, taču jāsaprot viens, ka naturalziācijas process ir drīzāk tehniska “pierakstīšanās” Latvijai, tas automātiski nenodrošina piederības, “savējo” sajūtu. Tās radīšana ir valsts politikas jautājums. Un šis ir mājasdarbs, kas konsekventi jau gadiem nav pildīts, jo politiķiem vienmēr ir šķitis pareizāk dalīties latviešos un krievos un izspēlēt nacionālo kārti.

Tāpēc arī neizbēgama ir saruna par atšķirīgajām informatīvajām telpām, kurās dzīvo latvieši un Latvijas krievvalodīgie. Arī tā ir valsts politika, ka pierobežā Latvijas sabiedrisko mediju – Latvijas radio un Latvijas televīzijas signāls ir tik vājš vai arī pakalpojumu cenas (televīzijas gadījumā) pierobežā mītošajiem nav pa kabatai un nešķiet arī tik ļoti nepieciešamas, jo kaimiņos esošās Krievijas masu mediju signāls ir tik spēcīgs, ka uztverams Latvijas iekšzemē vēl krietni aiz valsts robežām, par ko visai spilgti savos ziņu izlaidumos stāstījusi gan LTV Panorāma, gan TV3 analītiskais raidījums Nekā personīga. Arī tā ir valsts attieksme, ka valdība nolemj pētīt Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu par Ukrainas notikumiem, attieksmi pret Krievijas politiku un realizētajām aktivitātēm tikai pēc tam, kad nāk klajā ziņas, ka to Latvijas pierobežā aktīvi jau dara Krievijas Federācija.

Olga Dragiļeva, LR4 žurnāliste, diskusijā skaidroja, kāpēc krievvalodīgie izdara izvēli par labu retranslētajām Krievijā radītajām programmām. Viņa apšauba, ka mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri apzināti ieslēgtu TV tieši uz ziņu laiku: “Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki skatās, piemēram, PBK, jo tur ir kvalitatīvi seriāli, kvalitatīvi šovi. Cilvēks paliek uz tās pogas. Ja aiziet ziņas, noskatās arī tās.” Viņa atbild arī uz to, kāpēc šo Krievijas ziņu radītais mediju efekts ir tik augsts jeb kāpēc daudzi šīs ziņas uztver kā patiesību un tām tic vairāk nekā Latvijas amatpersonu paziņojumiem. Gluži vienkārši, “gadiem tas ir bijis vienīgais aģents, kas ir sūtījis šai sabiedrības daļai signālu, ka viņi ir savējie”, atšķirībā no pašmāju amatpersonām, kuru retorika nereti minoritātēm liek justies nevēlamām, negribētām, liek justies kā drošības draudam, kā kaut kam, kas jāierobežo. Viņasprāt, problēma slēpjas tieši attieksmē. Kaut vai tas, ka ziņas krievu valodā LTV7 regulāri tiek pakārtotas dažādu sporta spēļu grafikam. “Ja nav stabila laika ziņām, mēs nevaram runāt par nopietnu attieksmi,” saka O.Dragiļeva.

Tam piekrita visi diskusijas dalībnieki. Tāpat visi ir vienisprātis, ka radīt atsevišķu kanālu minoritātēm Latvija arī nav finansiāli iespējams, jo visi saprot, ka līdzās Latvijā radītām ziņām krievu valodā skatītājiem tad būtu jāpiedāvā arī izklaide, kur ar Krievijas šovbiznesa vērienu būtu grūti sacensties.

NEPLP kā iespējamo risinājumu redz to, ka Latvijas sabiedrisko mediju radītās ziņas varētu nodot rādīšanai arī citās platformās, tai skaitā, vietējos krievu kanālos. Pēc šāda principa NEPLP jau aprīļa sākumā atļāvusi bez maksas pāraidīt LTV7 ziņu raidījumu krievu valodā SIA “Dautkom TV” veidotajā programmā. Dautkom ir vienīgais vietējais televīzijas kanāls Daugavpilī.

Kamēr tas tika uztverts kā pozitīvs signāls, tobrīd liela daļa ar bažām domāja par iespējamo Rossija RTR atslēgšanu. Bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš norādīja uz elementāru psiholoģiju: “Kaut kas, kas ir aizliegts, vienmēr šķiet labāks, patiesāks un īstāks.” Arī O.Dragiļeva paredzēja, ka vienas programmas aizliegšana neapturēs no Krievijas plūstošo ideoloģisko informācijas plūsmu. Viņasprāt, ar šādu soli valsts tikai zaudēs kontroli pār to un tā pāries uz internetvidi. Žurnālists un LTV raidījuma Aizliegtais paņēmiens veidotājs Guntis Bojārs pat izteica bažas, ka šāds lēmums pie noteiktiem apstākļiem varētu izsaukt krievvalodīgo nemierus, kuru motīvs būtu “rokas nost no krievu kanāliem”, bet Krievijai tas ļautu apgalvot, ka redz, kā Latvija, demokrātiska valsts, kurā pastāv vārda brīvība, cenzē TV kanālus.

Pagaidām ļaunākie scenāriji nav piepildījušies: lielākā daļa kabeļoperatoru izpildījuši NEPLP lēmumu uz laiku apturēt Rosijas RTR retranslāciju, to aizstājot ar krievu filmu kanāliem vai diennakts ziņu kanālu Rossija 24, kura saturs gan arī jau izsaucis neviennozīmīgu vērtējumu. Tikmēr aktualizējies jautājums par NEPLP lēmuma likumību, nevis Latvijas Republikas likumdošanas ietvaros, bet plašāk – Eiropas Savienības Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas kontekstā.

Foto – sxc.hu