Kā zināms, postsociālistisko un līdz ar to postautoritāro plašsaziņas mediju sistēmu pārmaiņas kādreizējās Vidusaustrumeiropas reālā sociālisma zemēs kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses ir notikušas paralēli un devušas atšķirīgus rezultātus dažādās valstīs. Bet kāds ir kopīgā un atšķirīgā racionālais izskaidrojums?

Šai ziņā vērtīgas atbildes sniedz divas grāmatas: šogad iznākusī Eiropas mediju pārskatatbildības rokasgrāmata (Eberwain, Tobias; Fengler, Susanne; Karmasin, Matthias [2018] The European Handbook of Media Accountability. London, New York: Routledge) salīdzinājumā ar M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes profesores Jeļenas Vartanovas monogrāfiju par Krievijas mediju postpadomju transformācijām (Vartanova, E. L. [2014] Postsovetskie transformacii rossijskij SMI i žurnalistiki. Moskva: MediaMir).

Lai gan pabeigta pirms agresijas pret Ukrainu, kas vēl vairāk izmainīja Krievijas mediju sistēmu, ieskaitot 2014. gada rudens likumu, kas aizliedz ārzemniekiem piederēt vairāk par 20% plašsaziņas medija akciju, J. Vartanovas grāmata samērā maigi, bet reālistiski un gana precīzi uzrāda Krievijas mediju sistēmas un mediju politikas tendences, kam arvien ir paralēles arī Latvijas mediju ainavā.

Kultūras ietekme

Tā Eiropas rokasgrāmatas kopsavilkumā norādīts, ka Igaunijas augstā vieta mediju pārskatatbildības indeksā „atspoguļo pozitīvo kultūras ietekmi”, proti, „Igaunija pat padomju periodā saglabāja stipras saites ar Somiju, sevišķi žurnālistikas jomā, un kā neviena cita Vidusaustrumeiropas valsts mācēja nepadoties padomju ietekmei”.

Ļoti līdzīgas domas savā grāmatā pauž Maskavas profesore, Žurnālistikas fakultātes dekāne: „Agrākās autoritārās tradīcijas saglabājušās ne tikai jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos, bet arī kontekstā gan ar daudzpartiju demokrātiju, gan jauna veida pilsoniskās sabiedrības veidošanos, kas izvirzījis jautājumu par to saikni ne tik daudz ar sociālistiskajām sistēmām, kā ar nacionālajām tradīcijām.” Pārejas periodā „pirmām kārtām mainījās ekonomiskās prakses”, bet pārejas perioda beigās „pastiprinājās valstu atšķirības arī tāpēc, ka pieauga kultūras tradīciju un sabiedrisko prakšu ietekme uz politiskajām un ekonomiskajām reālijām”.

Konkrēti Krievijā „atjaunotni manāmi nobremzēja tradīciju spēks un koservatīvisms” un politiskā kultūra nonāca „autoritāri paternālistisku tradīciju ietekmē”. Autore pievienojas viedoklim, ka katras sabiedrības mediju attīstību nosaka „ne tikai un ne tik daudz sociālās kontroles sistēma, bet gan sociāli kulturāla rakstura parametru komplekss”, „sociālās mentalitātes un kultūras elementi”, vārdu sakot – kultūrsociālie faktori, Krievijā tostarp „sociālās prakses, neformāli uzstādījumi un noteikumi, kuru pamatā ir paternālistiskās tradīcijas”. Vienlaikus uzsverot, ka „ietekmi atstāja autoritārā tradīcija varas attieksmē pret plašsaziņas medijiem”, kurus, līdzīgi kā oficiālajā Latvijā, arī kaimiņzemē sauc par masu informācijas līdzekļiem. „Ne Krievijas politiķi, ne biznesa elite neparādīja vēlmi atteikties no sociālās mijiedarbības un psiholoģijas autoritārajām formām,” un rezultātā „Krievijas valsts un plašsaziņas mediju attiecībām raksturīgs tradicionālais paternālisms jeb neoautoritārisms, kurā medijiem, tāpat kā iepriekš, ir „paklausīgā bērna” loma”.

… un citas sociālās prakses

Spēcīga valsts loma ar tās autoritāro „valstisko dabu” ir viens no Krievijas mediju sistēmas galvenajiem raksturlielumiem, bet ne vienīgais, spriež autore un nosauc šo mediju sistēmas modeli par „valstiski komercializētu”, kam raksturīga „spēcīga tirgus konkurence ekonomiski vājos tirgos”. Piemēram, norādot, ka „poligrāfija, preses izdevumu izplatīšanas sistēma, signāla retranslācijas sistēma pagaidām vēl ir privātai iniciatīvai slēgti sektori un tāpēc prasa valsts investīcijas”, un 60% Krievijas žurnālu tirāžas joprojām tiek iespiesta ārzemēs, tostarp Latvijā.

Paralēles ar Latviju redzamas it īpaši mediju transformācijas faktoros.

PSRS likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem (1990), kas tapa pēc trīs juristu personiskās iniciatīvas, ne tikai pirmoreiz Padomijā ieviesa plašsaziņas medija kā privātīpašuma jēdzienu, bet ir pamatā ne tikai Krievijas, bet arī joprojām spēkā esošajam Latvijas likumam Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem (1990).

Vēl vairāk kopīgā ir pašā mediju uzņēmumu privatizācijas un koncentrācijas procesā: tos bez konkursa sākotnēji privatizēja šo mediju darbinieki un, nesaņemot investīcijas un neesot vadības prasmēm, lielākoties noveda līdz faktiskam bankrotam un pārdeva kapitālam ne jau no mediju nozares, bet galvenokārt no izejvielu ieguves/tranzīta un bankām (1991–1996). Krievijā, kā atzīst autore, „žurnālistika kļuva brīva, bet vēl neapzinājās savu atbildību iepretī sabiedrībai”, padomju personificētajai žurnālistikai, kas nenodalīja faktus un viedokļus, „pāreja no instrumentalizācijas uz profesionalizāciju 1990. gadu vidū izrādījās tik sāpīga un sarežģīta”. Un daudzi to tā arī nespēja paveikt.

Otrajā posmā (1996–2000) mediju uzņēmumus pirka un veidoja „oligarhiskas grupas”, kas iekļāva „politisko birokrātiju un jaunos lieluzņēmējus”, kuri, kā zināms, Latvijā (bet ne Igaunijā) par tādiem kļuva, privatizējot publiskos īpašumus par privatizācijas sertifikātu nominālo vērtību, bet pašus šos sertifikātus iepriekš iepērkot par zemāku cenu. Atšķirība tikai tā, ka Krievijā tos sauca par vaučeriem, bet rezultāti ir līdzīgi. Autore norāda uz šāda „aziātiska” mediju sistēmas modeļa iezīmēm un kopumā – uz mediju sistēmu modeļu tuvināšanos: „cieša un bieži neformāla valsts un lielo tirgus struktūru (ģimenes un korporatīvās izcelsmes – klanu) mijiedarbība, kam ir ievērojama ietekme arī uz politisko kultūru”; „ievērojama plašsaziņas mediju instrumentāla izmantošana no valsts un minēto politisko klanu puses – klientelisms”.

Atšķirīgāks ir trešais mediju koncentrācijas posms (kopš 2000. gada), kad Krievijā sākās Vladimira Putina prezidentūra un reizē, kā formulē J. Vartanova, „mediju īpašumu pārdale atjaunotas (izcēlums mans – A. D.) tiešās un netiešās valsts iesaistes mediju biznesā apstākļos”, kā arī ievērojams valstij un valsts uzņēmumiem piederošo mediju pieaugums, ieskaitot pieaugošas valsts investīcijas. Vienlaikus jauno mediju tehnoloģiju uzņēmumos, kas pieder lielākoties privātajam kapitālam, pieauga mediju koncentrācijas ekonomiskā motivācija.

Kā liecina šogad iznākusī Eiropas mediju pārskatatbildības rokasgrāmata, kuras nodaļu par Krieviju arī sarakstījusi galvenokārt J. Vartanova, televīzijai arvien ir centrālā loma kaimiņvalsts mediju sistēmā, lai gan tās jauniešu auditorija samazinās. Plašākai auditorijai televīzija ir un paliek galvenais ziņu avots, jebšu divas trešdaļas vispārējo un valsts pilnībā kontrolēto, mēs teiktu – propagandas – televīzijas kanālu satura aizņem izklaide.

Pašas grāmatu profesore noslēgusi ar atziņu, ka Krievijas žurnālistikai vēl jāatrod sava laikmetam aktuālā sociālā misija. Izskan jābūtības vārdi: „žurnālistika ir vajadzīga skaidrojumiem, komentāriem par notiekošo, un tātad ir pieprasījums pēc kvalitatīvas žurnālistikas”, „ir jāievēro to intereses, kam ir svarīgi un vajadzīgi noteikti satura tipi”, un mediju nozares „uzņēmuma komerciālos panākumus nevar vērtēt tikai pēc ekonomiskiem rādītājiem”. Krievijas piemērs apstiprinot, ka „valsts mediju telpu nevar saprast bez kultūras, tradīcijām, nacionālās identitātes”.

Tam var tikai piekrist. Grāmata ir arī piemērs, ka komunikācijas zinātne spēj skaidrot un izskaidrot izšķiroši svarīgas sociālās parādības, pētot un analizējot publisko komunikāciju un tās medijus. Vienīgi, komunikācijas zinātnes iespējas ietekmēt sabiedrību autoritārā politiskā režīmā ir daudz ierobežotākas nekā nepilnīgā, bet tomēr demokrātijā.