Tā dēvētais “Boulinggrīnas slaktiņš”, ko aprakstīja Kelienna Konveja, lai attaisnotu Donalda Trampa imigrācijas politiku, nekad nenotika.

Īsi pēc tam, kad ASV prezidenta Donalda Trampa padomniece Kelienna Konveja (Kellyanne Conway) nodēvēja Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicer) nepatiesos apgalvojumus par Trampa inaugurācijas pasākuma apmeklējumu par “alternatīviem faktiem”, Reuters žurnālistikas pētījumu institūts (Reuters Institute for the Study of Journalism) uzdeva šķietami vienkāršu jautājumu: kā žurnālistiem vajadzētu atspoguļot ietekmīgas personas, kuras melo?

Sākotnējais pieņēmums, kā norādījuši projekta autori Alans Rasbridžers (Alan Rusbridger), Rasmuss Klais Nīlsens (Rasmus Kleis Nielsen) un Heidija Skjeseta (Heidi Skjeseth), bija tāds, ka “pasaule nav melna vai balta, glīti sadalīta starp patiesību un nepatiesību, tomēr ir tāda lieta, kā meli, apzināti nepatiesi apgalvojumi”. “Lai atklātu patiesību un par to ziņotu, un informētu sabiedrību par notiekošo, žurnālistiem ir jāspēj ar to tikt galā, īpaši, tad, kad ietekmīgi cilvēki melo savtīgos nolūkos.”

Rasbridžers, Klais Nīlsens un Skjeseta izveidoja visiem pieejamu Google dokumentu un aicināja cilvēkus visā pasaulē dalīties ar domām un ieteikumiem par to, kā žurnālistiem vajadzētu atspoguļot ietekmīgus cilvēkus, kuri melo. Divu nedēļu laikā – no 26.janvāra līdz 9.februārim – vairāk kā simts cilvēku piedāvāja savas idejas. Cilvēki aktīvi dalījās ar šo dokumentu sociālajos medijos un par to runāja ziņu organizācijas daudzās valstīs. Rezultātā visu saņemto atbilžu apkopojums izveidoja vairāk nekā 50 lapas garu dokumentu. Pilnu tā versiju vari atrast šeit.

Cilvēki, kuri piedalījās nāca no dažādām jomām (žurnālisti, norūpējušies pilsoņi, akadēmiķi) un valstīm (pārstāvētas bija valstis, sākot no stabilām demokrātijām līdz autokrātiskām valstīm). “Ne visi ir vienisprātis par to, kā žurnālistiem vajadzētu atspoguļot ietekmīgus cilvēkus, kuri melo. Atbildes nav reprezentatīvas, tās nav izsmeļošas un tās “neatrisinās” problēmu, taču tās ir interesantas un ar tām ir vērts dalīties,” raksta idejas autori.

Zemāk apkopotas idejas, par kurām izskanējusi lielākā vienprātība, kā arī idejas, par kurām valda lielākā nevienprātība, piemēram, vai žurnālistiem vajadzētu būt objektīviem vai viņiem vajadzētu ieņemt stingrāku nostāju.

Ko žurnālistiem vajadzētu darīt:

1. Saukt melus par meliem un nepatiesību par nepatiesību. To nedarot tiek grauta sabiedrības uzticība un uzticamība medijiem (tā jārīkojas pat tad, ja tas var saniknot meļa kvēlākos atbalstītājus).
2. Pārmaiņas pēc atspoguļot tos, kas atbalsta ietekmīgos cilvēkus, kuri melo, saprast viņu pasaules skatījumu, ļaut viņiem paust savu redzējumu.
3. Jātiek ārā no burbuļa, prom no oficiālajiem informācijas avotiem un savējo domāšanas veida.
4. Jākoncentrējas uz saturu, nevis formu, tāpēc vajag sekot naudai un atspoguļot lēmumus, kas izriet vai ir saistīti ar to, nevis jāļaujas provokācijām un jāimitē “kaut kā darīšana”.
5. Jāsadarbojas. Jāseko līdzi vienam otra jautājumiem. Jādalās ar informāciju par avotu uzticamību.

Ko žurnālistiem nevajadzētu darīt:

1. Nevajadzētu sākt ar nepatiesiem apgalvojumiem virsrakstā vai raksta ievadā un nevajadzētu ļauties nepatiesiem salīdzinājumiem (viedokļi par to, kāda ir zemeslodes forma, var atšķirties).
2. Nevajag ļaut novērst savu uzmanību nebeidzamiem tvītiem un provokācijām – vajag atspoguļot stāstu, nevis personu. Koncentrēšanās uz ikvienu provokāciju un nepatiesu apgalvojumu noved pie tā, ka meli tiek apbalvoti ar publicitāti.
3. Jācenšas izvairīties no tiešraidēm, ja vien tās nav kritiski nepieciešams. Vairākkārt jāapdomā tas, vai raidīt tiešraidē preses konferences vai intervijas ar cilvēkiem, kuri ir zināmi kā neuzticami. Karsto ziņu atspoguļošana padara reāllaika faktu pārbaudi apgrūtinošu un ļauj meliem iegūt publicitāti.

Šī ir saīsināta Reuters žurnālistikas pētījumu institūta raksta versija.

Foto kredīts: Loco Steve, Flickr CC licence