Arvien lielāka balstīšanās uz vizuālajiem attēliem digitālajā laikmetā ziņas pārvērš par izklaidi, brīdina Mateo Stoketī (Matteo Stocchetti), viesprofesors Arcada Pielietojamo zinātņu universitātē Somijā. Stoketī skaidro, ka attēli uzrunā skatītāju emocijas, nevis prātu. Tā kā mediju vide ir pārpludināta ar attēliem, tie nodrošina vizuāli pārsteidzošu sniegumu un emocionālu iesaisti, nevis piedāvā racionālu informāciju. Tas ierobežo spēju kritiski reflektēt.

Stoketī pētījumi koncentrējas uz komunikācijas lomu varas bāzes veidošanā un atbalstīšanā, kas viņaprāt šobrīd balstās uz “neefektīvās neoliberālās pasaules kārtības” ideju. Viņš apgalvo, ka ‘vizuālā propaganda’, kas ir balstīta uz tīšu realitātes izpludināšanu, nodrošina šīs idejas status quo. Stoketī skaidro savu skatījumu intervijā EJO:

– Propaganda ir plaši lietots termins, tomēr tā definēšana ir problemātiska. Vai varat paskaidrot, ko šis termins nozīmē?
Propaganda etimoloģiski ir cēlusies no latīņu vārda propagare, kas nozīmē izplatīt vai paplašināt kaut ko. Šis jēdziens ietver ideju par kaut kā svarīga izplatīšanu, bet ne obligāti kāda pārliecināšanu.

– Kas digitālajā laikmetā ir galvenās iezīmes izplatot idejas ar mērķi iegūt uzmanību?
Baidos, ka digitālā laikmeta vizuālās propagandas bīstams ziņojums ir izklaidēšana. Paļaušanās uz vizualizācijām var kļūt par emocionālu līdzekli, kas kavē, nevis veicina kritisko domāšanu. Pat tad, kad tiek sniegta informācija par ļoti politiskiem tematiem, piemēram, darba apstākļiem vai militārajām darbībām, vērojama tendence, ka tā tiek portretēta nevis kā politisks jautājums, bet drīzāk kā izklaide. Tādējādi ziņu veidošana ir ne tik daudz par faktu sniegšanu un informētu viedokļu izplatīšanu, cik par emociju atmodināšanu. Šāda veida propaganda mobilizē cilvēku jūtas, taču cenšas nelikt tiem domāt. Tā informācija tiek pārvērsta par infotainment, ko varētu latviskot kā infoklaidi, kā rezultātā svarīgi sociāli, politiski un ekonomiski jautājumi tiek uztverti kā izrāde.

– Kādas var būt sekas tam, ka informācija galvenokārt tiek uztverta caur emocijām?Svarīgu notikumu pasniegšana ar pievilcīgiem attēliem vai stāsti, kas šokē kļūst depolitizēti… Šāda veida ziņas un to konteksts zaudē nozīmi brīdī, kad tiek saņemts nākamais ziņu materiāls, kas uzrunā jau citas emocijas. Tu redzi nabadzīgu bērnu, tu jūti līdzi, [bet tūlīt] sākas sporta ziņas. Vēlāk jau redzētais nav atstājis nekādas pēdas, nekādu dziļāku iespaidu. Problēma ar emocionālo reakciju ir tāda, ka tā ir ļoti ievelkoša, taču ātri gaistoša – īslaicīga. Salīdzinājumam, lai veidotos viedoklis ir nepieciešams zināms laiks, un kad runa ir par iespējamu viedokļa mainīšanu, tad ir nepieciešami skaidri pierādījumi tam – kāpēc. Emocijas, īpaši attēlu izraisītas, to nenodrošina.

– Kādu ietekmi tas atstāj?
Tas var būt bīstami, ja lielākā daļa ziņu saņēmēju pieslienas tam, kas nāk klajā ar labāku attēlu vai spēcīgāku vizuālo vēstījumu. Tas paver iespējas dezinformācijai un manipulācijām. Un tā ir demagogu lielā iespēja. Manipulācija ir propagandas paveids, kurā idejas, kuras tiek izplatītas, apzināti ir balstītas nevis uz loģiku, bet emocijām, visbiežāk, bailēm, bažām un naidu. Digitālajā laikmetā cilvēki, kuri vada ziņu veidošanas procesu, daļēji apzināti (un diezgan loģiski) aktivizē spēcīgas emocijas: mediju ienākumi diemžēl ir atkarīgi no skatījumu skaita, klikšķu skaita vai no konkrētas interneta platformas apmeklējuma rādītājiem.

– Ja mērķis ir veicināt komerciālās intereses, kādas stratēģijas mediju veidotāji izmanto?
Jebkuras ideoloģijas, tai skaitā demokrātijas ideoloģijas, ietekme ir atkarīga no realitātes kontroles: iespējas kontrolēt līdzekļus, ar kuru palīdzību mēs veidojam kolektīvo apziņu par to, kas notiek mums apkārt. Tas ir izšķiroši. Taču digitālo mediju laikmetā, kā daudzi jau ir novērojuši, pats jēdziens “reāls” kļūst problemātisks. Mediju “realitāte” atspoguļo galvenos neoliberālisma projekta uzstādījumus – deregulāciju, privatizāciju, laissez-faire kapitālismu. Šī propaganda lielā mērā ir balstīta uz realitātes saduļķošanu, lai teiktu, ka noteiktas lietas ir labas tādas, kādas tās ir, ka noteiktas idejas ir faktiski likumīgas.

– Kas ir šīs propagandas galvenais ziņojums – kādas idejas ir mērķis izplatīt?
Visaptveroša komercializācija un visur klātesoša patērēšana, kas apreibina mūsu sabiedrību, padarot nabadzīgāku mūsu kultūru un, galu galā, radot arī apstākļus nevienlīdzībai, netaisnībai un pasaules mēroga konfliktiem. Tā nav daļa no kādas konkrētas “kampaņas”, drīzāk tā izplatās virtuāli ikvienā sociālās komunikācijas dimensijā. Pamata vēstījums, šķiet, ir tāds, ka būtiskas ir tikai tās vērtības, kurām ir tirgus potenciāls; kaut kas ir svarīgs tikai tad, ja tas nes kādam peļņu un kad tas tiek saistīts ar ekonomiskajām interesēm. Un demokrātijai tas parasti kaitē. Es nedomāju, ka kaut kas līdzīgs patiesībai šādos apstākļos ir iespējams.

– Vai situāciju ir iespējams mainīt? Kā mēs varam sevi pasargāt no tā, ka ar mums manipulē ar vizuālajiem medijiem?
Izglītība ir atbilde. Cilvēkus ir jāapmāca pareizi lietot informāciju, “redzēt cauri” mulsinošajiem manipulāciju efektiem un kritiski domāt. Kritiskā domāšana nav dabiska prasme. Tas, kas mums būtu jāmāca cilvēkiem, ir spēja domāt kritiski, saprast, kas tiek teikts, rakstīts un komunicēts, domāt pašiem ar savu galvu, izkopt morālās vērtības, salīdzināt informāciju un prast salikt visus šos gabaliņus kopā.

Es teiktu, ka arvien vairāk cilvēku apzinās, ka kaut kas neoliberālisma projektā ir dziļi nepareizs; ka kapitālisms un demokrātija ir nesaderīgas ideoloģijas, taču ietekmīgiem spēkiem mūsu sabiedrībā ir tieksme upurēt otro, lai saglabātu pirmo. Mums nevajadzētu atteikties no demokrātiskajām vērtībām. Un šis ir izaicinājums mācībspēkiem. Cīņa vēl nav zaudēta.

 

Attēls, kas izvēlēts šī raksta ilustrēšana, izvēlēts apzināti, jo tā ir izcila fotogrāfija, kas izraisa emocionālo reakciju. Foto kredīts Flickr Creative Commons:  Sirio (Kaleidescope of emotion)