Žurnālistiem un medijiem vajadzētu uzņemties daļēju atbildību par finanšu krīzi, taču par to tiek runāts nepiedodami maz.

Vai ievārīto putru (lasi, ekonomisko krīzi) var simboliski uzskatīt arī par biznesa žurnālistikas krīzi? Vai arī mēs esam nepietiekami informēti tieši dēļ informācijas pārbagātības ziņu 24/7 režīmā, nespējot apstrādāt visu pieejamo informāciju?

Aņa Šifrina (Anya Schiffrin) no Kolumbijas Universitātes šiem jautājumiem ir veltījusi vērā ņemamu uzmanību. Viņa ir viena no retajiem ekspertiem, kas cenšas objektīvi novērtēt biznesa apskatnieku darbu. Nesen izdotajā grāmatā Bad News: How America’s Business Press Missed the Story of the Century,  viņa un citi līdzstrādnieki analizē to, kas no dažādiem viedokļiem šajā jomā ir noticis nepareizi.

Šifrina uzskata, ka biznesa un finanšu žurnālistikas pasliktināšanās ir saistīta ar kopējo pēdējos gados vērojamo žurnālistikas profesionālo standartu kritumu. Viņa paskaidro, ka žurnālistikas iekšējo krīzi ievadīja „ievērojama reklāmas ieņēmumu samazināšanās, ko pastiprināja kopējā ekonomiskā lejupslīde. Tam sekoja darbinieku atbrīvošana no darba, kas žurnālistiem lika bažīties par to, vai viņi arī tiks atlaisti, kam rezultātā radās bailes pārāk izcelties uz pārējo fona”. Finanšu krīze 2008. un 2009.gadā nāca laikā, „kad Amerikas žurnālistika jau piedzīvoja būtisku kvalitātes kritumu” un teju trešā daļa no darba vietām ziņu medijos bija likvidētas.

Saskaņā ar Šifrinas rakstīto, līdz šim ir bijis ļoti maz akadēmisku pētījumu par to, kā biznesa žurnālistika tika galā ar savu darbu ekonomiskās krīzes laikā. Tas, kas ir darīts, saistās vien ar apgalvojumiem, ka krīzes laikā žurnālisti kļuva daudz atkarīgāki no informācijas avotiem – kontaktiem uzņēmumos, privātajās un valsts iestādēs. „Temps, kādā attīstās notikumi, nozīmē, ka žurnālistiem nepietiek laika, lai veiktu dziļāku izpēti vai arī vērstos pie akadēmiskajiem mācībspēkiem vai nozares speciālistiem, lai viņu gatavotās ziņas iegūtu kaut nedaudz analītiskāku perspektīvu. Tajā pašā laikā, informācijas avoti arī noklusē lietas, jo baidās, ka, nākot klajā ar sliktām ziņām, situācija vēl vairāk pasliktināsies. Taču arī tad, ja avoti ir pieejami, tie, pat vairāk kā parasti, cenšas panākt viņiem vēlamo ziņu ievirzi.”

Nobela prēmijas laureāts un ekonomists Džozefs Štiglics (Joseph E. Stiglitz) uzskata, ka „kritiskai presei vajadzētu ierobežot un līdzsvarot, atgriežot normālās sliedēs tirgus, kas ir zaudējuši saikni ar realitāti”. Tajā pat laikā Štiglics arī apzinās, kāpēc medijiem šīs augstās prasības ir grūti apmierināt: „Žurnālisti un viņu redaktori ir daļa no sabiedrības. Arī viņi var tikt ierauti tajā, ko sauc par vēlmi līdzināties un pieņemt līdzīgu uzvedību kā citiem.” Ne mazākā mērā „spēcīgi tiek stimulēts tas, lai mediji nedarbotos pretēji valdošajai nostājai un politikai”. Štiglics identificē būtisku problēmu attiecībās starp medijiem un tiem, par kuriem viņi ziņo. Šīs omulīgās attiecības nebūt nenozīmē, ka tās „ir noderīgas pārējai sabiedrībai”. Vēl vairāk, „augstprātība var novest pie tā, ka žurnālisti kā informācijas saņēmēji var novērst nesakritības un neprecizitātes tikai tādā gadījumā, ja viņi vispār iegūst informāciju”.

Rezultātā, atsaucoties uz Štiglicu, pārāk bieži „parādās „viņš teica”, „viņa teica” tipa ziņas, kas ir ļoti vienkāršota dažādu viedokļu pasniegšana bez jebkādas analīzes. Tas  ir gluži kā žurnālists daltoniķis strādātu pie ziņas par debesu krāsu un vienlīdz lielu “svaru” dotu gan tiem, kas saka, ka debesis ir oranžas, un tiem, kas saka, ka tās ir zilas”.

Dens Starkmens (Dean Starkman) no Columbia Journalism Review norāda uz virkni iemeslu, kas medijiem neļāva laikus signalizēt par krīzes tuvošanos. Starp tiem viņš ierindo riska menedžerus, finanšu institūciju vadītājus, datu analīzes kompānijas, pētījumu un reitingu aģentūras, regulatorus un, jā, arī pašus žurnālistus. Kontentanalīzē deviņos ietekmīgākajos ASV biznesa preses izdevumos laika posmā no 2000.gada janvāra līdz 2007.gada jūnijam, Starkmens ir uzskaitījis 730 ziņas, kurās izteikti nopietni brīdinājumi par tuvojošos krīzi. Lai arī 730 var šķist daudz, Starkmens tomēr uzsver, ka tas nav rādītājs, ar kuru vajadzētu lepoties. Vajadzētu paturēt prātā, ka tikai Wall Street Journal vien „šajā laika periodā ir bijis 220 000 publikāciju, tāpēc šādā kontekstā šis skaitlis ir bijis vien niecīgs pludiņš, kas iemests Niagāras upē cerībā kaut ko noķert”.

Kamēr biznesa žurnālistikas eksperts no Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā Kriss Roušs (Chris Roush) aizstāv kopējo biznesa žurnālistu sniegumu krīzes laikā, tikmēr Hārvardas Universitātes Nieman Foundation strādājošie Roberts Gils (Robert H. Giles) un Barijs Susmans (Barry Sussman) atgādina par žurnālistikas mūžsenajiem tikumiem. Abi eksperti izceļ to, cik svarīgi žurnālistam ir būt „skeptiskam, vadīties no faktiem un neiet pa straumei”. Tas, protams, skan ļoti šarmanti, taču to var uztvert arī par zīmi, kas pauž šo ekspertu bezpalīdzības sajūtu. Lai saprastu, kāpēc biznesa žurnālistika kaut kādā mērā neizpildīja savu uzdevumu krīzes priekšvakarā, kāds cits Gila un Susmana apgalvojums var būt daudz noderīgāks: žurnālistiem ir grūti strādāt ar ekonomikas ekspertiem, jo ļoti reti ekonomistu vidū valda vienprātība, kā rezultātā viņu viedokļi var ļoti krasi atšķirties.

Pēc šo ekspertu domām, ekonomistus var iedalīt trīs grupās: „Pirmie tiek bieži uzrunāti no mediju, īpaši, komercmediju puses, jo ir labi ekonomisti, taču, visbiežāk, strādā Volstrītā un pārstāv dažādas komercintereses.” Otrie ir tā iegrimuši teorijā par efektīvu biznesa (tirgus) vadību, ka „nespēj pieņemt neko citu pat pēc milzīgām problēmām, kas pierādījušas teorijas trūkumus realitātē, kā rezultātā miljoniem cilvēku palikuši bez darba, jumta virs galvas un saviem uzkrājumiem”. Trešā grupa sastāv no „uzticamajiem”, kas tic, ka „tirgos var tikt pieļautas kļūdas, tajos var notikt dažādas spekulācijas, var rasties „burbuļi”, tāpēc valsts pārvaldei ir nozīmīga loma to uzraudzīšanā, monetārās politikas izstrādē un realizēšanā”.

Šo var uzskatīt par sava veida problēmas kopsavilkumu, kas ietver lielu daļu patiesības un cenšas izskaidrot, kāpēc dažkārt pat tie žurnālisti, kuri tiecas atklāt „patiesību”, to pilnībā nespēj izdarīt. Vadošo ekonomikas komentētāju, finanšu analītiķu un to, kuru mērķis ir virzīt uz priekšu sev izdevīgu notikumu attīstību, ietekme ir ļoti būtiska, turklāt praktiski vienmēr tieši šo cilvēku balsis ir tās, kurām tiek dota iespēja diskusiju ievirzīt vienā vai citā virzienā.

Raksta oriģināls publicēts laikrakstā Neue Zürcher Zeitung 2011.gada 18.oktobrī.

Anya Schiffrin (ed.): Bad News. How America’s Business Press Missed the Story of the Century, New York/London: The New Press, 2011