Latvijas mediju politikas pamatnostādnes: viens solis uz priekšu, divi atpakaļ

2015. gada 1. December • Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Mediji un politika • by

3536076797_5ce44e2a35_bCāļus skaita rudenī, un par mediju politiku atbildīgā Kultūras ministrija uz divām nedēļām novembrī bija izsludinājusi sabiedrisko apspriešanu diviem savstarpēji cieši saistītiem vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentu projektiem – Latvijas Mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam un to īstenošanas plānam.

Rūpīgi izstrādāto dokumentu sākums bija pētniecisks un akadēmisks: darba grupa pamatnostādņu projekta izstrādei uz pirmo sanāksmi sapulcējās pirms vairāk nekā gada, 2014. gada 3. oktobrī Intas Brikšes vadībā un, viņai aizejot mūžībā, tās vadību pārņēma jaunais komunikācijas zinātnieks Mārtiņš Kaprāns. Kā darba grupas loceklis varu liecināt, ka kopš šīs vasaras, kad projekts nonāca šaurajos Latvijas birokrātijas un politikas koridoros, tas ir piedzīvojis ievērojamu piedāvāto principu un risinājumu sašaurinājumu. Ir noticis kā tajā teicienā – solis uz priekšu, divi atpakaļ.

Viens solis uz priekšu
Vispirms par pozitīvo, turklāt, tāpat kā tālāk, tikai par svarīgāko. Pirmo reizi Latvijas izpildvarai iezīmējas strukturēts, varētu pat teikt, smalks mediju politikas redzējums par mediju daudzveidību, mediju vides kvalitāti un atbildīgumu, mediju vides profesionalizāciju, mediju lietotprasmi un mediju vides drošumspēju.

Tiešām nozīmīgi, ka pamatnostādnes paredz turpmāk sabiedrisko pasūtījumu attiecināt tikai uz sabiedriskajiem medijiem, vienlaikus izveidojot Mediju atbalsta fondu komercmedijiem (ne tikai elektroniskajiem), un sabiedrisko mediju nepiedalīšanos komerciālās reklāmas tirgū, kompensējot sabiedrisko mediju neiegūtos tiešos un netiešos reklāmas ieņēmumus un nodrošinot finansējumu papildu satura veidošanai. Tas ieviestu skaidrus spēles noteikumus un finansiālas garantijas visai mediju nozarei ar tās centrālo lomu demokrātiskajā un nacionālās identitātes veidošanās procesā.

Ne mazāk svarīgi, ka paredzēts noteikt, ka pašvaldību vai citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji un komunikācijas kanāli neveic komercdarbību reklāmas tirgū. Šī norma ir svarīga, lai valsts mediji (pašvaldības arī ir valsts daļa, un to medijiem nepiemīt sabiedrisko mediju raksturs) negodīgā un pat politiskā konkurencē (opozīcijas darbība un viedoklis šajos medijos, kurus finansē visi nodokļu maksātāji, parasti neparādās vispār) nenosmacētu vietējos neatkarīgos medijus, to kvalitāti un līdz ar to demokrātisko procesu un tiesiskumu.

Divi soļi atpakaļ
Taču Latvijā pareizu deklarāciju līmenis ir viens, bet principi konkrētiem risinājumiem – kaut kas cits, sākot jau ar to, ka īstais politikas instruments ir nevis deklarācijas, bet valsts budžets. Un nākas secināt, ka nedz 2016. gada valsts budžets, nedz pamatnostādņu īstenošanas plāns tomēr neapliecina mērķtiecīgu virzību uz nosprausto mērķu sasniegšanu, tieši pretēji.

Kamēr tiek sacerēti dokumenti par „plānotu” sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus un Krievijas informācijas kara draudiem, tikmēr nākamā gada valsts budžets abiem nacionālajiem medijiem – gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijai –  pirmo reizi kopš 2012. gada paredz mazāku valsts budžeta dotāciju sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nekā iepriekšējā gadā, kas ekonomikas un valsts budžeta izaugsmes apstākļos ir kliedzošs Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (EPLL) 70. panta 1. daļas 1. punkta pārkāpums. Turklāt jāuzsver, ka šī likuma norma mūsu valstī ir vienīgā sabiedrisko mediju finansiālās neatkarības garantija. Vai doma ir, ka pretēji visu citu Eiropas Savienības dalībvalstu praksei nacionālo dienaskārtību un līdz ar to stratēģisko komunikāciju pie mums ir jānosaka nevis nacionālajai televīzijai, kas kopš 2013. gada ir sākusi atgūties no teju margināla stāvokļa, bet gan komerctelevīzijām, kas pieder krieviem un zviedriem?

Šim mediju politikas „sasniegumam” nu ar aplūkojamām pamatnostādnēm pievienojas konkrētu nostādņu trūkums par kardināliem nozares attīstības jautājumiem, kas prasa politisku izšķiršanos. Vēl vairāk – ir notikusi atkāpšanās pat no 2011. gadā  elektronisko sakaru nozares attīstības pamatnostādnēs līdz 2016. gadam noteiktā, ka ir jāveido vienots sabiedriskais medijs, nerunājot nemaz par tā darbību krievu un angļu valodā un visu pārējo, ko atbilstoši savai likumā (EPLL) noteiktajai kompetencei ir noteikusi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) tās spēkā esošajos ārējos normatīvajos aktos, un arī par Saeimā pieņemtā Nacionālā attīstības plāna 47. punktu, kas runā par „sabiedrisko mediju” vienskaitlī. Rezultātā jaunajā dokumentā nav noteikta sabiedrisko mediju konverģence to efektīvai kopdarbībai digitālajā vidē – interneta platformā.

Projektā nav noteikta arī ilgi gaidītā NEPLP reforma – komercmediju un sabiedrisko mediju uzraugu nodalīšana un, galvenais, sabiedrisko mediju finansēšanas un pārvaldības modeļa principi. Un plānam pievienotais ietekmes uz valsts budžetu novērtējums paredz nulli papildu finansējuma sabiedriskajiem medijiem, tiem izejot no komerciālās reklāmas tirgus, sākot ar 2017. gadu, lai gan pamatnostādnēs šim nolūkam 2017.–2020. gadā vienā rindiņā paredzēti 8 miljoni eiro ik gadu. Te nu no deklarācijām nonākam pie darbiem – tie atkal tiek atlikti. Jāsecina kopā ar pētnieci Ievu Beitiku, ka „Latvijā trūkst politiskās gribas un arī drosmes stiprināt sabiedrisko mediju neatkarību un veicināt to attīstību, lai tie spētu kalpot sabiedrībai visā tās daudzveidībā un radīt sabiedrisko labumu”.

Praktiski tas nozīmē nacionālo mediju attīstības nenoteiktību un konkurētspējas vājināšanos, kas nebūt nav sabiedrības un nācijas interesēs, it īpaši attiecībā uz mediju vides daudzveidību, kvalitāti, atbildīgumu un drošumspēju. Krietns un rūpīgs saimnieks ar saviem resursiem tā nerīkosies, bet to jau parādīs šo dokumentu izskatīšana valdībā.

 

Foto kredīts: flickr.com, CC – Roo Reynolds

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , ,

Send this to a friend