Senais teiciens: „Sliktas ziņas – labas ziņas,” joprojām ir dzīvs daudzās izdevniecībās un mediju organizācijās, kur rakstiem par karu, slimībām un skandāliem tiek atvēlēti galvenie ziņu virsraksti. Tomēr, atsaucoties uz kādreizējo BBC ziņu redaktoru, šobrīd, mediju un komunikācijas zinātņu profesoru Londnas Ekonomikas skolā Čārliju Beketu (Charlie Beckett), sabiedrība joprojām ir izslāpusi pēc pozitīvām ziņām.

„Caur nežēlīgiem stāstiem par karu, slepkavībām, slimībām un skandāliem, pasaule tiek pasniegta kā tumšāka vieta, nekā tā patiesībā ir,” Bekets februārī teica radio dokumentālajā raidījumā „Good News Is No News” (Labas ziņas nav ziņas). Tā ir kaut kāda iekšēja, iedzimta sajūta, ka kaut kam nav ziņas vērtības, ja vien tas nav „salauzts vai vardarbīgs”.

„Starpcitu cilvēce nekad nav bijusi veselīgāka, pārtikušāka vai mierīgāka kā patlaban,” teica Bakets. Mēs bieži dzirdam, ka „ziņas stāsta par pasauli tādu, kāda tā ir, taču var rasties sajūta, ka tā līdzinās murgam, ka tas ir negatīvais reālās dzīves attēls”.

Baketa dokumentālais radio raidījums izskanēja ēterā teju vienlaikus ar Huffington Post dibinātājas Ariannas Hafingtones (Arianna Huffington) izveidoto HuffPost Good News atvēršanu, kas turpina pēdējā laika tendenci veidot vietnes ziņām ar pozitīvu ievirzi. Par tādām uzskatāmas arī The Good News Network, Positive News un sunnyskyz.com.

Vai „labas ziņas” sniedz sabiedrībai niansētāku skatījumu?
Bakets uzskata, ka tad, kad mediji cilvēkus baro ar vardarbību un noziedzību, tie atslēdzas, kļūst nejūtīgi vai jūtas nospiesti, ka viņi nespēj neko mainīt. Vai nu cilvēki pēc pašu vēlēšanās izvēlas patērēt sliktās ziņas vai viņi uz to pataloģiski tiek piespiesti, mediju lietotāji ik dienas tiek bombardēti ar informāciju par nesenajiem notikumiem, piemēram, Malaysian Airlines aviokatastrofu, Charlie Hebdo vai Boko Haram lietām.

Nenoliedzot to, ka sabiedrībai ir svarīgi būt informētai par to, kas notiek pasaulē un tiešā tuvumā, notikumu atspoguļojums bieži ir nelīdzsvarots. Dažās pasaules daļās, piemēram, Dienvidāfrikā negatīvās ziņas ir pārņēmušas pozitīvo informāciju. Piemēram, ziņas par ebolas vīrusu te jau sen ir izkonkurējušas stāstus par veiksmīgu uzņēmējdarbību un pieaugošo vidusslāņa veidošanos, sacīja Bakets.

Ziņas ir ziņas kaut kāda iemesla dēļ
Tomēr ziņas var vienkārši atspoguļot drūmo pasaules šķautni, izriet no Tonija Gallahera (Tony Gallagher), The Daily Mail redaktora vietnieka teiktā. Ziņas pēc savas būtības ir kaut kas ārpus parastā, kaut kas, kas ir neparasts vai katastrofāls.

„Mēs sacenšamies par cilvēku laiku un uzmanību, un realitāte ir tāda, ka sliktās ziņas var pārdot,” saka T.Gallahers. Tomēr viņš atzīst pretrunu: to, ka noziedzības līmenis kopumā samazinās, cilvēks nevar noprast lasot avīzes. The Daily Mail joprojām ziņo tikpat daudz par noziegumiem un slepkavību mēģinājumiem kā iepriekš, radot iespaidu, ka visapkārt draud briesmas, tādējādi nereflektējot par to, kas patiešām notiek pasaulē.

Tikmēr pozitīvo ziņu diēta lasītājiem varētu radīt sajūtu, ka viņi dzīvo „garlaicīgā pasaulē”, ne tādā, kas vidusmēra cilvēkam varētu šķist kā aina no krimināla trillera. „Ziņas ir sadrumstalotas, tās ir drūmas, tās ir aizraujošas, un [lasītāji] vēlas, lai lasāmviela viņus pārsteigtu,” saka Gallahers.

Pozitīvās ziņas ne vienmēr ir „pūkainas”
Ir cilvēki, kuri joprojām velk vienlīdzības zīmi starp pozitīvām ziņām un „pūkaino”, piemēram, mīlīgu kaķēnu bildēm vai arī preses relīžu tekstiem, kas maskē reālo patiesību ar puķainu prozu.

Bakets vērš uzmanību uz Martīnu Luisu (Martyn Lewis), bijušo BBC ziņu diktoru, kuru 1990.gadu sākumā kolēģi nozākāja, kad tas uzstāja uz lielāku pozitīvo ziņu atspoguļojumu ēterā, lai gan viņa nolūks bija tikai līdzsvarot programmas saturu, nevis to pārpludināt ar pozitīvajām ziņām.

The Huffington Post nesen izveidotā labo ziņu sadaļa tiecas stāstīt pozitīvus stāstus ar tieši tādu pašu rūpību, kā tiek gatavoti stāsti par negatīvajiem notikumiem. „Stāsti par suņiem un kaķēniem ir viegli novācama raža. Šis ir vairāk patiešām par patiesību,” sacīja Arianna Hafingtone. „Ja mēs neatspoguļotu pozitīvos notikumus ar tādu pašu  rūpību un neatvēlētu tiem tādus pašus resursu, ko mēs atvēlētu negatīvo stāstu veidošanai, tad mēs sniegtu lasītājiem ļoti aizspriedumainu skatījumu uz cilvēku sabiedrību. Tā mainās.”

Rūpīgāku un pozitīvēku ziņu veidošana
Ziņas arvien vairāk tiek izplatītas ar sociālo tīklu palīdzību. Piemēram, ar The Huffington Post pozitīvajām ziņām lasītāji dalās trīs reizes biežāk nekā ar citām, tai skaitā, negatīvajām.

Jautājums, ko žurnālistiem vajadzētu uzdot, ir sekojošs: kā radīt pozitīvas ziņas, kas ir arī kvalitatīvas un patiesas. Lielbritānijā bāzētā interneta vietne Positive News darbojas jau desmit gadus un organizē šādas žurnālistu apmācības. Gluži tāpat kā citas ziņu vietnes, tā tiecas atspoguļot to, kas patiešām notiek pasaulē, tomēr paužot vairāk optimisma. Šī vietne ir pārpildīta ar tādiem virsrakstiem kā „Maznodrošinātajiem horvātiem dots „jauns sākums”, atlaižot parādus” un „Turpina samazināties pārmērīga alkohola lietošana Lielbritānijas jauniešu vidū”.

Labās ziņas nevajadzētu pielīdzināt mazāk kritiskai vai mazāk neatkarīgai žurnālistikai, radio raidījuma noslēgumā teica Bakets. Drīzāk tām vajadzētu nozīmēt precīzāku, uz risinājumu orientētākas sabiedrības atspoguļojumu un plašāku satura izvēli ziņu patērētājam.

Foto kredīts: Ryan Forsythe / Flickr Cc