Ievas Beitikas uzstāšanās Saeimā notikušajā diskusijā par sabiedrisko mediju pārvaldības reformu.

2016. gada 3. augustā Saeimas Sarkanajā zālē notika seminārs un diskusija par Sabiedrisko mediju likuma projekta pirmajā redakcijā piedāvātajiem konceptuālajiem priekšlikumiem. Tie piedāvā jaunu Latvijas sabiedrisko mediju pārvaldības modeli, kas, no vienas puses, ir ilgi gaidīts, bet, no otras – rada jautājumus, bažas un šaubas par to, vai neejam atpakaļceļu? Vai jaunajā modelī nav iestrādātas risku naglas, uz kurām jau reiz Latvija ir uzdūrusies?

Kā stiprināt sabiedrisko mediju neatkarību no politisko, ekonomisko un citu grupu interešu tiešas un pastarpinātas ietekmes? Kā stiprināt satura kvalitāti un medija attīstību sabiedrības interesēs? Tie ir divi diskursi, kas tika uzsvērti diskusijā. Paredzams, ka būs vēl daudz diskusiju, interešu grupu cīņu un vētru par jaunizstrādāto likuma projektu. Diskusijas programmu, prezentācijas un video ierakstus skatiet šeit.

Atsevišķa sabiedrisko mediju likuma izstrāde piešķir sabiedriskajiem medijiem īpašu lomu Latvijas mediju sistēmā. Sabiedriskie mediji nav viens no mediju veidiem tirgus placī, bet gan būtisks sociālās funkcijas veicējs demokrātiskā valstī. Tas ir medijs, kas pieder Latvijas iedzīvotājiem un piederīgajiem, tautai.

Rakstā ir akcentētas atsevišķas tēzes – būtiski jautājumi, kas ir saistīti ar sabiedriskā pasūtījuma pārvaldības īstenošanu. Sabiedriskā pasūtījuma izstrāde un tā īstenošanas uzraudzība ir viena no galvenajām iecerētās jaunās Sabiedrisko mediju padomes funkcijām. Sabiedriskais pasūtījums jeb sabiedriskā pakalpojuma uzdevums ir viens no atslēgas dokumentiem, kas definē un leģitimizē sabiedrisko mediju darbību, pamato to attīstību un nepieciešamo finanšu apjomu.

Sabiedriskā pasūtījuma izpratne
Sabiedriskā pasūtījuma izpratne likuma iniciatīvā tiek saistīta ar diviem pamata plānošanas dokumentu veidiem, kuru mērķi un izdevumi ir jānosaka skaidrāk. Likumprojektā ir noteikts, ka “sabiedriskais pasūtījums ir sabiedrisko mediju īstermiņa un vidējā termiņa stratēģiskās plānošanas dokumenti, kas atspoguļo sabiedriskajam medijam doto sabiedrības darba uzdevumu, tā izpildei nepieciešamos resursus, tā ietekmi uz sabiedrību, un tādējādi nodrošina sabiedrisko mediju darbības caurskatāmību, uzraudzību un efektivitātes izvērtēšanas iespēju.”

Esošajā redakcijā tos var interpretēt šādi:

• pirmkārt, tie ir plānošanas dokumenti – sabiedrisko mediju darbības un attīstības vidēja termiņa stratēģijas;
• otrkārt, atbilstoši minētajai stratēģijai(-ām) tiek izstrādāts īstermiņa darbības plānošanas dokuments – ikgadējais sabiedriskā pasūtījuma dokuments.

Likuma iniciatīva paplašina līdzšinējo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ietverto sabiedriskā pasūtījuma izpratni, kas noteica, ka sabiedriskais pasūtījums ir “sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru finansē un uzrauga sabiedrība”. Jaunais likuma projekts piedāvā izpratni, ka sabiedriskais pasūtījums ietver gan satura veidošanas plānu, gan to priekšnosacījumu nodrošināšanu, lai spētu radīt un izplatīt saturu, kas atbilst medija darbības un attīstības stratēģijai. Tātad ir pamats pieļaut, ka tas ietver arī, piemēram, nepieciešamās investīcijas, darbinieku apmācības, satura kvalitātes celšanas pasākumus, medijpratības veicināšanas, sabiedrības iesaistes u. tml. iniciatīvas. Tā ir orientācija uz izpratni, ka viss, ko sabiedriskais medijs dara, ir sabiedriskais pasūtījums.

Stratēģiska sabiedriskā pasūtījuma īstenošanas pārvaldība
Jāatzīmē, ka šī ir pirmā reize Latvijā, kad likumā tiek noteikta atbildība izstrādāt sabiedrisko pasūtījumu saskaņā ar skaidri definētu darbības un attīstības stratēģijas konceptuālo ietvaru. Tas ietver vīziju, misiju, vērtības, mērķus, uzdevumus, rezultatīvos rādītājus, kvalitātes vadības sistēmu un nepieciešamos resursus konkrēto funkciju izpildei, kā arī caurskatāmības un atskaitīšanās nosacījumus. Tā ir pieeja, kas ļauj pozicionēt un skaidri noteikt sabiedrisko mediju darbības un attīstības atskaites bāzi, pamatot, kāpēc tie vispār ir vajadzīgi, ko un kāpēc dara un cik tas izmaksā.

Šajā gadījumā gan ir jāsaprot, ka pieeja nedrīkst būt formāla, kopējot citu valstu līdzīgus dokumentus. Pēdējos gados šo ceļu jau esam sākuši. Jāņem vērā, ka padomei tas būs milzīgs darbs – katru jēdzienu izskaidrot, attīstīt izpratnes konsensu, noteikt kritērijus, tāpēc ir svarīgas padomes locekļu kompetences un, atbilstoši, arī sekretariāta darbinieku kompetences. Tām jāietver ekspertīze ne tikai mediju vides attīstības jautājumos, bet arī finansēs, socioloģijā, vadībā u. c.

Budžeta garantijas nozīme
Lai to neatkarīgi un kvalitatīvi īstenotu, ir nepieciešama paredzama budžeta garantija. Turklāt likuma iniciatīva paredz, ka sabiedriskajā pasūtījumā nedrīkst tikt iekļauti uzdevumi, kuru izpildei nav paredzēts finansējums. Šāda norma ietver gan iespējas, gan riskus:

• pozitīvi vērtējama ikgadējā sabiedriskā pasūtījuma plānošana saskaņā ar nepieciešamajiem resursiem. Tādējādi ir iespējama caurskatāmība, atskaitīšanās, finanšu vadības uzraudzība;
• ir jāuzticas valdei un jādod zināma rīcības brīvība. Tieši tāpēc medijam ir izstrādāta attīstības stratēģija, kas konceptuāli pamato vadības lēmumu pieņemšanu. Lai radītu sabiedrisko labumu mainīgajā komunikācijas vidē, tas ir viens no būtiskiem nosacījumiem ­– vadītājam ir pilnvaras un atbildība. Mainoties apstākļiem, vadītājam ir jāspēj elastīgi reaģēt, pieņemt vajadzīgos lēmumus, publiski tos pamatot un uzņemties atbildību. Tas ir arī viens no sabiedriskā labuma radīšanas pārvaldības principiem, ko ir iespējams īstenot, ja ir skaidri mērķi un funkcijas;
• ir nepieciešams skaidrs budžeta garantijas modelis; ja Saeima neakceptēs modeli, kurā sabiedriskajiem medijiem ir neatkarīgs un paredzams finansējums, nevaram runāt par sabiedrisko mediju neatkarības stiprināšanu. Finansēšanas sistēma ir viens no pamata jautājumiem sabiedrisko mediju neatkarības nodrošināšanā un spējā plānot un īstenot sabiedrisko pasūtījumu sabiedrības interesēs.

Pārāk plašas Redakcionālās padomes pilnvaras
Jaunā likuma iniciatīva runā arī par jaunu institūciju – Radakcionālo padomi, kurai ir paredzētas nepamatoti plašas pilnvaras un atbildības sabiedriskā pasūtījuma izstrādē un īstenošanā. Piemēram, veto tiesības un tiesības atteikties pildīt sabiedrisko pasūtījumu vai tā daļu, pilnvaras noteikt valdei uzdevumu atbrīvot no amata darbiniekus, ja viņi nepilda veto tiesību rezultātā pieņemto lēmumu, apstiprināt programmas un programmu plānu. Redakcionālā padome tiek veidota kā neatkarīgs valdes paplašinājums, kā vēl viena padome, kas pārstāv sabiedrību un mediju darbiniekus organizācijā.

Likuma iniciatīvā ir arī noteikta Redakcionālās padomes atbildība organizēt kvalitātes vadības un uzraudzības procesu satura veidošanā, izveidojot tam atbilstošu organizatorisku struktūru.

Satura kvalitātes vadības sistēma un satura veidošana atbilstoši augstiem žurnālistikas ētikas un profesionālās kvalitātes standartiem ir viens no atslēgas balstiem, kas likuma piedāvājumā raksturo sabiedrisko mediju darbību. Demokrātijā tā ir fundamentāli būtiska, bet tā ir arī dārga funkcija. Esošajā redakcijā likuma projekts nesniedz detalizētāku skaidrojumu, kā šī organizatoriskā struktūra tiek izveidota, vadīta un uzraudzīta, kā tā saņem vajadzīgo finansējumu. Šobrīd noprotams, ka medija darbinieki izveido struktūru, kas uzrauga viņu pašu darbu. Šādas struktūras izveide ir valdes atbildība, sadarbojoties ar Redakcionālo padomi. Protams, valde neiejaucas satura veidošanā pēc programmu plānu pieņemšanas. Uzraudzībai ir jānotiek pēc satura publiskošanas. Uzskatu, ka Redakcionālajai padomei sabiedriskā pasūtījuma izstrādes un uzraudzības procesā drīzāk būtu jāveic konsultatīva atbalsta funkcija valdei. Padomē ir jāstrādā redakciju vadītājiem, programmu direktoriem, kas jau ikdienā veic satura plānošanu, seko līdzi attīstības tendencēm sabiedrībā un sabiedriskajai domai.

Sabiedrības iesaiste
Likuma iniciatīvā ir noteikts plašs sabiedrības iesaistes mehānisms sabiedriskā pasūtījuma dokumentu izstrādes procesā, kas ietekmē uzticēšanās un atbalsta radīšanu izstrādātajiem dokumentiem. Tas ir arī svarīgs caurskatāmības nosacījums. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Sabiedrisko mediju padome ir tā, kas atbild par sabiedriskā pasūtījuma gala versiju. Padome ir tās aizstāvis un reprezentētājs publiskajā telpā. Padomei ir pilna atbildība, tai ir jāspēj pamatot un būt vienotai izpratnē par to.

Sabiedriskie mediji – ilgtspējīgs kvalitatīva satura nodrošinātājs
Likuma projektā ir būtiski precizēt vienu no formulētajiem sabiedriskā pasūtījuma virsmērķiem, kas paredz, ka sabiedriskais medijs sabiedrībai sniedz tādu pakalpojumu, kas ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi tirgū nav pieejams. Lai arī ir jāņem vērā mediju vides attīstības tendences, sabiedrisko mediju darbības un attīstības plānošanā komercvides darbība nedrīkst funkcionēt kā atskaites punkts. Sabiedrisko mediju darbību pamato sabiedrības intereses, izstrādātā stratēģija, darbības principi, satura kvalitātes, daudzpusības un neatkarības principi. Sabiedriskie mediji ir vienīgais medijs, kas ilgtspējīgi nodrošina kvalitatīvu, uzticamu un daudzpusīgu saturu sabiedrībai, kura arī ir mainīga un kurā pastāv dažādu pasaules uzskatu un viedokļu spektrs.

Funkciju un atbildību nošķiršana
Lai panāktu kvalitatīvu sabiedriskā pasūtījuma izstrādi, īstenošanu un uzraudzību, jaunajā pārvaldības modelī ir skaidri jānošķir Sabiedrisko mediju padomes, valdes un regulatora funkcijas un atbildības. Piemēram, Lielbritānijā tiek plānota vēsturiska pārvaldības modeļa maiņa, neskatoties uz to, ka padomes, regulatora un valdes funkcijas it kā jau bija skaidri nodalītas. Tomēr pastāv jautājumi, kur nav nosakāms, kas un par ko atbild, ja konkrēts uzdevums nav izpildīts – valde, BBC Trust (padome) vai neviens. Mums ir jāmācās no šīm kļūdām.

Katrai valstij atšķirīga sabiedrisko mediju sistēma
Līdz ar to atbalstu arī izvēlētā modeļa pārejas testa perioda ieviešanu, jo vienas pareizās atbildes nav. Sabiedrisko mediju sistēma katrā valstī ir unikāla un mainīga, ko nosaka valsts vēsturiskie, kultūras, politiskie, sociālie, ekonomiskie, tehnoloģiskie u. c. aspekti. Latvijai ir jāievieš sava. Lai mums izdodas!