*Publicēts ar Eiropas Žurnālistikas centra (European Journalism Centre) atļauju

Vai ārštata žurnālists Lietuvā var nopelnīt iztikai?

Vai tev ir apnikušas vienmuļās darba stundas, ko pavadi savā kabinetā? Vai tavs ziņu redaktors ir kā staigājošs īgņa, kuru tu neieredzi ne acu galā? Vai daudz labprātāk tu kļūtu par savu priekšnieku? Ja tā, strādāšana kā ārštata žurnālistam noteikti ir ceļš, kuru izvēlēties. Tiesa, Lietuvā būt ārštata žurnālistam var izrādīties daudz savādāk nekā Rietumeiropā vai Amerikā.

„Dažkārt man rodas iespaids, ka Lietuva ir vienīgā valsts pasaulē, kurā milzum daudz pensionāru un bērnudārza audzinātāju kļūst par ārštata žurnālistiem, izmisīgi cenšoties iegūt papildu līdzekļus,” saka Paulius Tumosa, Viļņā darbojošās radio stacijas European Radio programmu direktors.

Tumosa ir centies kļūt par ārštata žurnālistu drukātajos medijos, taču nu tam ir atmetis ar roku. „Lietuvā nav pamata būt par ārštata žurnālistu,” viņš saka. „Lielākā daļa laikrakstu izvēlas paļauties uz saviem štata žurnālistiem, kuriem tie maksā aptuveni 1000 litu (289 eiro) lielu atalgojumu, nevis iepērk stāstus no ārštata žurnālistiem.”

Krīzes gados, 2008. un 2009.gadā, kad finanšu grūtībās nonākušās redakcijas štatu samazināšanas rezultātā atlaida žurnālistus, Tumosa cerēja, ka pieprasījums pēc ārštata žurnālistu darba pieaugs. Taču tas nenotika. „Gluži pretēji, redakcijas pēc štata žurnālistu algu samazināšanas līdz minimumam, atteicās no visiem ārštata autoriem, turklāt panāca, ka palikušie darbinieki aizpilda visus brīvos izdevumu laukumus,” skaidro Tumosa.

Savas ārštata žurnālista karjeras virsotnē, 24 gadu vecais reportieris strādājis vien pie trīs vai četriem izdevējiem. „Viena interneta vietne, kas sākotnēji bija ieinteresēta manu rakstu publicēšanā, rezultātā nolēma, ka tai nav nepieciešams iepirkt saturu no ārpuses. Neviens no redaktoriem man pat nepaskaidroja iemeslus, vienkārši atteicās no sadarbības ar mani,” saka Tumosa. Viņš atsakās nosaukt šīs interneta vietnes nosaukumu, jo baidās no „nelabvēlīgām konsekvencēm nākotnē”.

Kāds cits medijs – reģionālais laikraksts Lietuvas dienvidrietumu pilsētā Tauragē, kādu laiku no viņa pirka rakstus, par katru maksājot 100 litus (28 eiro). Krīzei saasinoties, viņa honorārs gan bija sarucis uz pusi, līdz pat 50 litiem (11 eiro) par rakstu. „Mans pašlepnums neļāva turpināt strādāt par tik zemu atalgojumu. Es vienkārši pārtraucu rakstīt. Skumji, ka pārtikas preču veikala darbinieks saņem, vairāk nekā Lietuvas žurnālisti, īpaši, tie, kas dzīvo ārpus galvaspilsētas,” saka Tumosa, kurš pats ir absolvējis Viļņas Universitātes Žurnālistikas institūtu.

Viņš ir pārliecināts, ka reģionālajos laikrakstos redaktoriem būtu jāiepērk raksti no malas tikai gadījumos, kad štata žurnālisti nevēlas par kaut ko rakstīt. „Daži žurnālisti nevēlas rakstīt par noteiktiem tematiem, jo baidās no raksta varoņu un citēto cilvēku atriebības, jo šie cilvēki bieži vien ir vietēja mēroga smagsvari,” saka Tumosa.

Viņš ir rakstījis arī vadošajam dienas laikrakstam Lietuvos Rytas līdz brīdim, kad viņi no Tumosas pakalpojumiem atteicās. „Mēs savu laikraksta nākotni redzam tikai ar štata žurnālistiem,” kāds no redaktoriem viņam bija teicis. „Mēs neesam ieinteresēti ārštata žurnālistu rakstos, ja vien tas nav kaut kas ekskluzīvs.”

Tumosa apgalvo, ka nezina nevienu rakstošo ārštata žurnālistu, kurš Lietuvā varētu nopelnīt iztikai tikai no šī darba. „Esmu dzirdējis, ka New York Times par aprakstu maksā 1000 dolārus. Protams, lielākā daļa drukāto mediju Rietumeiropā maksā mazāk, tomēr neviens nemaksā tik maz kā Lietuvā, kur par aprakstu maksā 20 dolārus vai pat mazāk. Cik daudz šādus aprakstus ir jāsagatavo, lai varētu nopelnīt iztikai?” jautā Tumosa. „Lietuvas mediju tirgus ir pārāk mazs,” viņš secina. „Pamatā mediji balstās uz štata darbinieku nodarbināšanu. Mums nav spēcīgas ārštata žurnālistikas tradīcijas.”

Ramune Ramanauskiene, nedēļas laikraksta Taurages Zinios direktore un redaktore saka, ka strādā ar vairākiem ārštata žurnālistiem. „Viens ārštata žurnālists regulāri līdzdarbojas pie mūsu sporta sadaļas,” saka Ramanauskiene. „Es pasūtu viņam rakstus un viņš pats piedāvā savas idejas. Man patīk viņa stils un pieeja darbam. Es gan nezinu, vai viņš atbilst Rietumeiropas ārštata žurnālista aprakstam, jo mēs diemžēl varam viņam maksāt ļoti simbolisku samaksu. Es ticu, ka ārštata žurnālistu darbam ir jāiet roku rokā ar konkurētspējīgu atalgojumu, kas Lietuvā trūkst.”

Pēc Ramauskienes domām, darbošanās kā ārštata žurnālistam Lietuvā ir ne tik daudz attiecīga dzīvesveida vai karjeras jautājums, cik vēlme piepelnīties. „Tā kā visi laikraksti galvenokārt balstās uz redakcijas radīto saturu, tad ārštata žurnālists vismaz provinces medijos nevarētu nopelnīt iztikai,” viņa saka. Reģionālo mediju redaktori galvenokārt paļaujas uz izglītotiem, inteliģentiem pensionāriem un zemu apmaksātiem profesionāļiem, piemēram, bērnudārza audzinātājām, lai aizpildītu avīžu brīvos laukumus. „Es viņus sauktu drīzāk par līdzstrādniekiem, nevis ārštata žurnālistiem,” viņa saka. „Viņi netiek atbilstoši atalgoti, kā arī viņi nenodrošina profesionalitāti un kvalitāti, bez kā es nevaru iedomāties ārštata žurnālista darbu. Kā amatieriem-līdzstrādniekiem viņiem trūkst padziļinātu zināšanu, kas, kā es pieņemu, profesionālam ārštata žurnālistam būtu,” Ramauskiene pamato.

Viņa arī norāda, ka žurnālisti Lietuvā, īpaši, reģionos, jūtas drošāk, ja viņi ir piesaistīti redakcijai. „Viņi vēlas katru dienu doties uz darbu, sēdēt pie sava galda tāpat, kā to darīja viņu vecāki un vecvecāki,” paskaidro Ramauskiene. „Patiesi ārštata žurnālisti, es pieņemu, novērtē tieši savu neatkarību. Tā ir šī dzīvesveida būtība. Tāpat Lietuvā lielākā daļa līdzstrādnieku parasti raksta tikai vienam konkrētam laikrakstam. Es domāju, ka vecmodīgie redaktori nepieļautu situāciju, ka līdzstrādnieks raksta vēl kādam citam laikrakstam.” Viņa gan zinot pāris veiksmīgus ārštata žurnālistus, kas strādājot populārākajām televīzijas programmām. „Tiktāl, cik zinu, viņi gan nāk no citām sfērām, piemēram, politikas, ekonomikas vai šovbiznesa. Tikai daži diplomēti žurnālisti strādā kā ārštata žurnālisti,” saka Ramanauskiene.

Dainius Radzevicius, Lietuvas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs, apgalvo, ka ir dučiem cilvēku, kuri strādā Lietuvas medijos uz honorāriem. „Diemžēl tikai daži no viņiem ir veidojuši savu karjeru kā ārštata žurnālisti. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem raksta par ļoti zemiem honorāriem ar mērķi piepelnīties. Es viņus pat nesauktu par ārštata žurnālistiem. Atalgojums ir tas, kas atšķir Lietuvas un Rietumeiropas ārštata žurnālistus,” uzsver Radzevicius.

Aronas Bagdonas, kādreizējais ārštata žurnālists, saka, ka viņš ir  pārtraucis strādāt par ārštata žurnālistu, jo nevarēja savilkt kopā galus. „Es biju laimīgs, kad atradu pilnas slodzes darbu kā tulkotājs,” atklāj Bagdonas.

Genoveita Burneikiene, Viļņas Universitātes Žurnālistikas institūta pasniedzēja saka, ka ārštata žurnālistika joprojām ir salīdzinoši „jauna lieta” Lietuvas mediju vidē. „Lielākajā daļā redakciju, īpaši, reģionos galvenokārt strādā redaktori, kuriem vēl labā atmiņā ir Padomju laiki un kuri organizē savu redakciju darbu tā, kā to darīja pirms divdesmit gadiem,” saka G.Burneikiene. „Daudzi no redaktoriem baidās, ka profesionāli ārštata žurnālisti var aizēnot (izkonkurēt) viņu štata darbiniekus un pat viņus pašus,” viņa piebilst. Tā arī ir būtiskākā atšķirība no Rietumu ziņu medijiem, kas savu reputāciju būvē tieši uz izciliem žurnālistiem, kas parasti strādā ārštatā.”

* Linus Jegelevicius raksta oriģināls publicēts Eiropas Žurnālistikas centra interneta vietnē 2011.gada 9.septembrī.

* Tulkojusi Līga Ozoliņa