Pašlaik Latvijā mediju politikas jomā ir divi karstie kartupeļi – pašvaldību informatīvie izdevumi un sabiedrisko mediju pārvaldības reforma. Diskusija par pēdējo jūlijā un šomēnes kļuvusi īpaši aktuāla, ņemot vērā, ka 15.augustā noslēgsies sabiedriskā apspriešana par konceptuālo sabiedrisko mediju pārvaldības reformas priekšlikumu, ko izstrādājusi par mediju politiku atbildīgā Kultūras ministrija (KM).
Aktīvi diskutēts par nepieciešamību reformēt elektronisko mediju uzraudzību Latvijā ir jau vairāk nekā piecus gadus, kopš brīža, kad Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) sāka darbu pie koncepcijas par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi. Tās gala variants, kas NEPLP tika apstiprināts 2013.gada sākumā un paredzēja “pakāpenisku LTV un LR (līdz 2018.gadam) reorganizēšanu vienotā, spēcīgā sabiedriskā medijā, kas strādā sabiedrības interesēs, ir sabiedriski finansēts un sabiedriski uzraudzīts”, politisko pretrunu dēļ valdībā neguva atbalstu, norāda profesors Ainārs Dimants, NEPLP loceklis kopš 2012.gada. Poznaņas Universitātes žurnāla Środkowoeuropejskie Studia Polityczne [Central European Political Studies] jaunākajā numurā publicētā rakstā viņš dod pārskatu par Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju (public service broadcasting) ceļu uz vienotu sabiedrisko elektronisko mediju (public service media).
Lai arī koncepcija 2013.gadā netika apstiprināta, tādējādi nepadarot to par valdībai un Saeimai saistošu politikas plānošanas dokumentu, nevar teikt, ka nekas no tajā paredzētā netiktu īstenots. Tā, piemēram, jau trīs gadus darbojas Latvijas sabiedrisko mediju vienotā interneta platforma LSM.lv, tiesa, juridiski un administratīvi LR un LTV joprojām ir divas neatkarīgas mediju organizācijas, kuras, līdzās citiem komerciālajiem elektroniskajiem medijiem, uzrauga NEPLP.
Arī pašreizējās diskusiju krustugunīs nonākusī sabiedrisko mediju pārvaldības reforma izriet no koncepcijas. Gan tolaik, gan šobrīd reformas nepieciešamība tiek pamatota ar pretrunām NEPLP funkcijās. Piemēram, “tiem pašiem NEPLP locekļiem, no vienas puses, kā regulatoram ir administratīvi jāsoda sabiedriskie mediji, ja ir pārkāpts likums, bet, no otras puses, kā šo mediju pārstāvjiem jāapmierina to finansiālās vajadzības,” raksta A.Dimants. Tomēr, ja 2013.gada koncepcija, vienlaikus ar šādu konfliktējošu funkciju izskaušanu, paredzēja mazināt arī līdz šim pastāvējušo pastarpināto (NEPLP kandidātus virza nevalstiskās organizācijas, bet apstiprina parlaments) politisko ietekmi uz padomes locekļu iecelšanu, tagad sabiedriskai apspriešanai nodotais KM likuma projekts ļoti tiešā veidā paredz politiķu līdzdalību jaunveidojamās padomes sastāvā. Proti, 6 (vairāk vai mazāk atkarībā no ievēlēto partiju skaita) no 13 padomes locekļiem būtu parlamentā pārstāvēto frakciju virzīti kandidāti.
Tieši šī ideja daudziem mediju ekspertiem liek zvanīt trauksmes zvanus, jo, kā norādījusi arī komunikācijas pētniece Ieva Beitika, [Latvijas politiķiem] trūkst zināšanu demokrātiskas mediju politikas jomā un tie demonstrē ļoti fragmentāru interešu un ambīciju pilnu politisko kultūru.
Lai arī diskusiju priekšplānā, tomēr jaunveidojamās padomes locekļu sastāvs un tā sastādīšana nav vienīgie potenciālie jaunā likuma trūkumi. Piemēram, komunikācijas pētnieki Anda Rožukalne un Sergejs Kruks LR3 diskusijā uzsvēruši likumprojektā trūkstoši sasaisti ar sabiedrisko mediju finansējuma modeli nākotnē, kad tiks īstenota to iziešana no reklāmas tirgus utt.
Lai runātu par KM izstrādātā likumprojekta priekšlikumu, trešdien, 3.augustā, Saeimas Sarkanajā zālē notiks ekspertu seminārs un publiskā diskusija par sabiedrisko mediju pārvaldību, kurā augsta līmeņa eksperti no Vācijas izvērtēs Latvijas sabiedrisko mediju pārvaldības reformas priekšlikumu, balstoties viņu valsts pieredzē. Savukārt vietējie eksperti analizēs atsevišķus tiesiskos un mediju atbildības aspektus.
