Sabiedriskais medijs nedrīkst būt līdzeklis. 3.daļa

2017. gada 4. December • Ētika un kvalitāte, Galvenais raksts, Mediji un politika • by

Turpinot un noapaļojot stāstu par Saeimas pirmajā lasījumā pieņemto Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojektu, tagad par labo un noteikti saglabājamo – bet arī precizējamo, lai atkal neiebrauktu auzās.

Redakcionālā neatkarība jānodrošina nevis deklaratīvi, bet strukturāli

Noteikti pozitīvi, ka likumprojektā (9. panta 3. daļa) ir skaidri atrunāts: „Konkrēti sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa raidījumi un programmu plāni paši par sevi nav atsevišķs sabiedriskā pasūtījuma priekšmets.” Tas labi paskaidrots arī likumprojekta anotācijā par sabiedrisko mediju padomes pilnvarām, ka „Padomei nav tiesību ietekmēt konkrētus redakcionālus lēmumus ne tiešā, ne pastarpinātā veidā (izcēlums mans, pie tā vēl atgriezīsimies – A. D.), ne kolektīvi, ne caur atsevišķiem tās locekļiem, tostarp, tai nav tiesību noteikt konkrētu saturu un programmu plānus.”

Solis uz priekšu ir arī galvenā redaktora institūcijas ieviešana (6. pants), it īpaši, nosakot galvenā redaktora redakcionālo neatkarību (autonomiju) no sabiedriskā medija valdes: „Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa galvenais redaktors redakcionālu lēmumu pieņemšanā nav atkarīgs no sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa ģenerāldirektora.”

Taču te arī sākas divi nopietni „bet”, kas jānovērš.

Proti, pirmkārt, no vienas puses, anotācijā tiek apgalvots: „Lai pēc būtības nodrošinātu neatkarību no ģenerāldirektora, galveno redaktoru amatā ievēlē (pēc ģenerāldirektora ieteikuma) un atbrīvo Padome.” Bet, no otras puses, tādējādi tiek radīts vēl lielāks galvenā redaktora neatkarības apdraudējums, nosakot, ka ģenerāldirektora vienpersoniski izvirzīto kandidātu ievēlē (6. panta 5. daļa) un nepastarpināti un viegli atbrīvo, kā jau agrāk noskaidrojām – politizētā sabiedrisko mediju padome. Tātad galvenā redaktora likteni paredzēts nodot pamatā šīs padomes rokās, bez loģiska pastarpinājuma, kas faktiski nodrošinātu lielāku redakcionālo neatkarību, ja to darītu koleģiāla sabiedriskā medija valde, kurai arī ir primāri jāatbild par sabiedriskā medija pamatdarbību – sabiedriskā pasūtījuma īstenošanu –, ne jau padomei, kam jābūt vien stratēģiskajam pārraugam.

Otrkārt, arī Latvijā sabiedriskā medija misija, atbilstoši vispārpieņemtam sabiedrisko mediju darbības pamatprincipam, ir būt forumam, kur izpausties visām sabiedriski nozīmīgām balsīm. Līdz ar to sabiedriskā medija redakcionālā līnija, kas balstās uz ideālām vērtībām, nedrīkst būt šauri politizēta, bet tai jābūt pamatotai plašos Satversmes ietvaros. Kā to panākt? Tad jāpiekrīt, ka redakcionālās neatkarības nodrošināšanai sabiedriskajam medijam daudz piemērotāka ir koleģiālā redakcionālās vadības iekārta (sal. 169. lpp.) – nevis viens galvenais redaktors, bet viņa vadīta Redakcijas kolēģija, kurā ietilpst programmu daļa (programmu direktori), satura daļa (redakciju vadītāji) un producēšanas daļa (producēšanas un tehnisko dienestu vadītāji).

Šie risinājumi tad arī jāiekļauj likumprojektā un jāpieņem, ja vēlam labu saviem nacionālajiem, sabiedriskajiem medijiem.

Sabiedrisko mediju ombudam – jā

Atbilde uz jautājumu, vai būt Latvijas sabiedrisko mediju ombudam, likumprojektā ir – jā (V nodaļa). Un tas ir pareizi, jo ir jāizveido uzticama medija profesionālās pašregulācijas un paškontroles institūcija, kas ir pa vidu un starp: ārpus padomes, valdes un galvenā redaktora, no vienas puses, un politiķiem un sabiedrības, no otras puses. Lai nebūtu tā, ka visādi politiski un komerciāli spiedieni faktiski rada tiesības ietekmēt mūsu sabiedrisko mediju saturu. Pat komercmedijos tādi iekšējie ombudi – mediju lietotāju tiesībsargi – ir labā prakse un ar savu caurskatāmību un refleksivitāti veicina šo mediju galveno kapitālu – ticamību (angl. – credibility) un uzticību tiem (angl. – trust), kur nu vēl sabiedriskajos, kurus finansē katrs nodokļu maksātājs.

Jāsaprot, ka pati no sevis sabiedrisko mediju redakcionālā neatkarība (autonomija) un profesionālā kvalitāte nerodas – to nodrošina noteikts strukturāls regulējums, kuru radīt jau sen ir Latvijas likumdevēja – Saeimas – tiešais pienākums. Bet, kā norādīja mūsu Satversmes tēvs Jānis Čakste, „parlaments nekad nedrīkst jaukties administrācijā”, un tas visnotaļ attiecas arī uz sabiedrisko mediju vadību, faktiski – ceturto varu.

 

Foto kredīts: unsplash.com/CC-Sam McGhee

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , ,

Send this to friend