Kopš pēdējās apjomīgās “WikiLeaks” dokumentu publicēšanas pasaule, šķiet, sagriezusies kājām gaisā.

Pēdējo nedēļu notikumi ir aizvainojuši ne tikai Amerikas Savienoto Valstu diplomātisko servisu, bet tas ir paralizējis arī tādu lielo kompāniju serverus kā Mastercard, Visa, Paypal un eBay. Katrā gadījumā ikviens tagad spēj iedomāties, kā varētu izskatīties kiberkarš. Tomēr, pārdomājot pēdējā laika notikumus, mums vajadzētu apzināties, ka šīs Wikileaks publikācijas ilgtermiņā nesīs mums nevis vairāk, bet, gluži pretēji, mazāk caurspīdīguma un atklātības. Tas ir diezgan paradoksāli, ka politiskā elite jūtas, ka tiek atgriezta pie jau sen aizmirstām komunikācijas un saziņas formām. Gluži kā Indiāņu vadoņi sendienās, politiķi un diplomāti nu ir spiesti atgriezties pie darījuma jautājumu apspriešanas mutiski, kādā kodētā valodā vai pa telefonu.

Pirms nepilna gada šo nelielo atšķirību centās atspoguļot Oksfordas Reuters Institūts, sakot, ka jebkam, kas ir „sabiedrības interesēs”, tas ir, jebkam, kas kalpo kopējam labumam, vajadzētu tikt publiskotam. Klasiski piemēri šim ir ne tikai Pentagona dokumenti, ko Vjetnamas kara izskaņā publiskoja New York Times un Washington Post, bet arī video ieraksti, kas atspoguļo Amerikas Savienoto Valstu armijas uzbrukumus Irākas civiliedzīvotājiem, ko nesen publiskoja Wikileaks.

Taču, no otras puses, tādi slavenie Ceturtās varas pārstāvji kā Guardian, Spiegel, Le Monde un El Pais patiesībā sniedz palīdzīgu roku šiem datu zagļiem. Tie publicē šo nopludināto informāciju, sakot, ka atmasko varas un diplomātijas darba rutīnu, radot sabiedrībā papildu šūmēšanos, nevis atzīst šo datu nopludināšanu par noziedzīgu uzvedību. Un tas tiek pamatots ar „sabiedrības interesēm”. Neņemot vērā kopējās sabiedrības intereses demokrātijā, demokrātiskajās vērtībās, mediji izvēlas rīkoties vienmēr ziņkārīgās auditorijas daļas interesēs. Skaļi apsveiktā mediju profesionāļu un amatieru kooperācija („Pro Am”), ko daudzi interneta guru saskata kā nākotnes žurnālistiku, ir transformējusies par kaut ko daudz tuvāku spēcīgu žurnālistu un kriminālo aprindu kooperācijai („Pro Crim”), kurā abas puses ir gatavas darboties ārpus likuma rāmjiem.

Pirmpublicējums: „Die Furche”, 2010.gada 16.decembrī, http://www.niemanlab.org/2010/12/this-week-in-review-the-wikibacklash-information-control-and-news-and-a-tightening-paywall/

Tulkojums: Līga Ozoliņa