Pieaugošais digitālo ziņu patēriņš liek ziņu organizācijām pārvērtēt savu ziņu veidošans ciklu un personāla darba laika politiku.

Lielākā daļa žurnālistu, tāpat kā darbinieki citās sfērās, dod priekšroku tradicionālam dzīves modelim, kad cilvēks no rīta dodas uz darbu, bet pēcpusdienā – mājās, jo tas ļauj veidot sociālo un ģimenes dzīvi, kā arī baudīt kultūru. Tieši pateicoties šai izvēlei daudzus gadus pēcpusdienas avīzēm Amerikā izdevās noturēt līderpozīcijas, līdz 2000.gadā rīta avīzes pirmo reizi apsteidza pēcpusdienas  izdevumus.

Pirms tam ziņu veidošanas rutīnas un personāla darba laika modeļi paredzēja, ka lielākā daļa žurnālistu dodas uz biroju dienas laikā un ap pusnakti, kad tika drukāti rīta laikraksti, darbinieku skaits redakcijās bija sarucis līdz minimumam. Lielākajā daļā redakciju tad tika izslēgtas gaismas, un tikai daži lielākie izdevumi nodrošināja, ka redakcijās pa naktīm dežurē mazskaitlīgs darbinieku skaits, lielākoties policijas un ugunsgrēku apskatnieki, kā arī fotogrāfi.

Sākoties, tā saucamajam, digitālajam laikmetam, personāla darba laika modeļi nav būtiski mainījušies. Arī šodien lielākā daļa redakciju beidz darbu un publicē ziņas digitālajās platformās līdz pusnaktij vai arī iestata automātisko ziņu publicēšanu tad, kad drukātās versijas ir jau izplatītas. Tikai dažās, lielākajās redakcijās tiek nodrošināta ziņu aktualizēšana visu diennakti un arī tad, galvenokārt, par karstajiem notikumiem.

Tas jau pašos pamatos nesaskan ar digitālo ziņu būtību, jo lielākā daļa digitālo ziņu sniedzēju vislielāko auditorijas pieplūdumu piedzīvo laikā starp sešiem un astoņiem no rīta. Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kad šajās vietnēs ziņas tiek lasītas/skatītas/noklausītas, to saturs ir jau nostāvējies 8-12 stundas. Tas nu nekādā gadījumā nav raksturojams kā tūlītējs un neatliekams saturs, ko digitālās ziņu organizācijas apgalvo, ka sniedz savai auditorijai.

Šī neatbilstība liek vadošajām ziņu organizācijām pārvērtēt to, kad un kā darbiniekiem strādāt redakcijās un publicēt ziņas digitālajās platformās. Viņi izmanto labāko auditorijas mērījumu datus, lai saprastu, kad auditorija galvenokārt lieto  ziņu platformas, un salīdzina tos ar datiem, kad šajās platformās tiek piedāvāts jauns saturs. Nolūks ir „pika” laikā nodrošināt saturu, kas nezaudē auktualitāti.

Dažām ziņu organizācijām to izdarīt būs vieglāk nekā citām. Piemēram, Guardian ir redakcijas Ņujorkā, Londonā un Sidnejā, tādējādi tam, lai digitālajā platformā nodrošinātu starptautisko un jaunāko ziņu atjaunošanu visas diennakts garumā, pietiek ar to, ka pasaule griežas un redakcijas strādā dažādās laika joslās, neprasot nodarbināt žurnālistus un fotogrāfus visu diennakti. Tas sakrīt ar modeli, kādu pirms kāda laika ieviesa dažas starptautiskās ziņu aģentūras un starptautiskie televīziju tīkli.

Lielpilsētu laikrakstiem, lai rīta digitālo ziņu patērētājus nodrošinātu ar svaigu saturu, būs nepieciešams palielināt to darbinieku skaitu, kas strādā naktīs vai arī nāksies veidot sadarbību ar citiem laikrakstiem un ziņu aģentūrām, lai radītu apstākļus automātiskai starptautisko un nacionālo ziņu atjaunošanai digitālajās platformās. Atsevišķas vidēja mēroga vai mazās ziņu organizācijas, visticamāk, izvēlēsies nodarbināt žurnālistus arī naktīs, lai gan arī tās, visdrīzāk, būtu ieinteresētas atrast automātisku ziņu atjaunošanas pakalpojumu, ko sniegtu uzticamas ziņu aģentūras.

Šīs izmaiņas žurnālistu darba laika politikā, īpaši, jautājumā, kas skar darbu nakts stundās, noteikti nonāks arī profesionālo organizāciju dienas kārtībā, kur būs svarīgi tādi jautājumi, kā darbinieku atlase darbam naktīs un kompensāciju sistēma par darbu mazāk vēlamās diennakts stundās.

Katrā ziņā digitālo platformu redaktoru bažas, kas saistās ar nepieciešamību nodrošināt vienmēr svaigu saturu, arvien pieaugošo pieprasījumu pēc tūlītājuma – īpaši, kad lietotāji maksā par pieeju digitālajam saturam, un pieaugošo digitālo abonentmaksu nozīmību mediju biznesa modeļos, liek mediju menedžeriem pārdomāt veidus un laikus, kad un kā radīt ziņas, kas neizbēgami novedīs arī pie personāla darba laika politikas maiņas ziņu organizācijās.

Šis raksts sākotnēji publicēts autora blogā The Media Business.
Foto kredīts: Andrew Phelps / Flickr CC