Mediju biznesa nākotnes modeļi, mediju satura kvalitāte, žurnālistu profesionālie standarti un personīgā brīvība bija galvenie darba grupas „Žurnālistika kā ceturtā vara. Kāda ir žurnālistikas loma 21. gadsmitā?” diskusijā, kas novembra beigās notika Rīgā sadarbībā ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP).

Darba grupa tika rīkota Zviedrijas institūta atbalstīta projekta „Mediji pārejā” ietvaros, kurā ir iesaistīti akadēmiķi un praktiķi no Latvijas, Zviedrijas, Polijas, Krievijas un Ukrainas. Projekta mērķis ir veidot dialogu par kritiskiem jautājumiem, ar kuriem saskaras mediji un žurnālistika Baltijas jūras reģionā, kā arī veicināt zināšanu pārnesi žurnālistikas studijām un praksei. Projekta dalībnieki ir četras augstskolas: Upsalas Universitāte, Biznesa augstskola „Turība”, Vroclavas Universitāte, Sanktpēterburgas Valsts universitāte un Sumu Valsts universitāte. Darba grupā akadēmiķi un praktiķi apsprieda mediju pārejas pieredzi dažādos žurnālistikas attīstības posmos projekta dalībvalstīs.

Septembrī jau notika viena darba grupa „Cenzūra: vai tā pastāv un kā ar to cīnīties?” Polijā, Vroclavas Universitātē, iepazīstoties ar Polijas mediju pārejas pieredzi. Rīgā darba grupa tikšanās noslēdzās Latvijas žurnālistikas attīstībai zīmīgā datumā – 23. novembrī, kad pirms divdesmit diviem gadiem sāka iznāk laikraksts „Diena”, iedibinot profesionālas žurnālistikas standartus, nošķirot ziņas no žurnālistu un redakcijas viedokļiem un komentāriem.

Tagad interneta un sociālo mediju attīstība radījusi izmaiņas sabiedrības komunikācijas paradumos, būtiski ietekmējot arī tradicionālo mediju lomu. Tādējādi, no vienas puses, ir paplašinājusies informācijas pieejamība un apjoms, radot iespējas ikvienam veidot savām individuālajām vajadzībām atbilstošu mediju gan informācijas izplatīšanā, gan tās iegūšanā. Tomēr, no otras puses, kā norāda daudzi pētnieki, dažādi interneta un sociālie mediji drīzāk ir sašaurinājuši informācijas apriti sabiedrībā, jo cilvēki ir sākuši veidot virtuālās kopienas ar ierobežotu informācijas un viedokļu apmaiņu.

Arvien biežāk dažādās akadēmiķu, žurnālistu, izdevēju diskusijās izskan jautājums par profesionālās žurnālistikas lomu un attīstību, dažkārt dominējot diviem emocionāliem un polāriem viedokļiem. Viens no tiem paredz, ka tradicionālos medijus aizstās individuāli izvēlēti sociālie mediji, bet profesionālo žurnālistiku – pilsoniskās sabiedrības žurnālistika. Tā pretinieki uzsver, ka tieši otrādi – mūsdienu sabiedrībai profesionāla žurnālistika un kvalitatīvu mediju sistēma ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk. Tomēr nenoliedzami, ka 21. gadsimtā, samazinoties drukātās preses tirāžām, kā arī tradicionālo mediju auditorijām, ir meklējami jauni mediju biznesa modeļi, kas nodrošinātu iespēju piedāvāt kvalitatīvu mediju saturu, uzturot augstus žurnālistikas profesionālos standartus.

Latvijas žurnālistikas attīstība pēc valsts neatkarības atjaunošanas zināmā mērā iedalāma trijās desmitgadēs. 90. gadu sākumā tiek iegūta preses brīvība un aizsākās žurnālistikas kultūras izmaiņas, iedibinot žurnālistikas profesionālos standartus un nostiprinoties neatkarīgiem medijiem. Nākamajā desmitgadē arvien pieauga mediju konkurence un komercializācija, apdraudot mediju satura kvalitāti. Ieejot trešajā desmitgadē, Latvijas žurnālistikai, līdzīgi kā Zviedrijā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par tradicionālo mediju un profesionālās žurnālistikas turpmāko pastāvēšanu.

Daudzas paralēles Latvijas žurnālistikas pārejā ir saskatāmas ar Zviedrijas žurnālistikas attīstību, dažādos posmos saskaroties ar līdzīgām problēmām, par kurām darba grupā ziņoja Sederternas Universitātes (Zviedrija) vecākais lektors (Senior Lecturer) Jērans Hēks (Jöran Hök). Tā 60. gados Zviedrijā, kā Latvijā 90. gadu sākumā, pateicoties tiklab ārējām izmaiņām politiskajā vidē, vājinoties saitēm ar politiskajām partijām, pastiprinoties starptautiskai ietekmei, kā arī iekšējām izmaiņām, attīstoties žurnālistu augstākajai izglītībai, veidojās neatkarīga un bezpartejiska prese. Līdz ar to pieauga žurnālistu statuss Zviedrijas sabiedrībā un nostiprinājās mediju redakciju autonomija. Var teikt, ka žurnālistika piedzīvoja ziedu laikus: palielinājās avīžu metieni, attīstījās jaunas žurnālistu darba iespējas televīzijā un radio.

80. un 90. gados Zviedrijā, pieaugot mediju konkurencei un komercializācijai, žurnālistika saskārās ar līdzīgām problēmām, kā Latvija 90. gadu beigās: arvien mazāk laika un resursu tika atvēlēts faktu pārbaudei un avotu kritiskai analīzei, sāka dominēt maznozīmīga un zināmā mērā sensacionāla mediju produkcija. Paralēli tam attīstījās arī spēcīga sabiedrisko attiecību industrija, kas medijus dažādos veidos pārblīvē ar savu informāciju.

Kopš 90. gadu beigām Zviedrijā, līdzīgi kā arī citās darba grupā pārstāvētajās valstīs (tostarp Latvijā, Polijā, Ukrainā, Krievijā), žurnālistikā arvien būtiskāk jūtama interneta attīstības ietekme. Tas maina mediju lietotāju paradumus: samazinās tradicionālo mediju auditorijas un drukātās preses tirāžas, savukārt reklāmdevēji sāk izmantot citus komunikācijas kanālus reklāmas izplatīšanā. Vēl jo vairāk pasaules ekonomiskās krīzes dēļ gan Zviedrijā, gan Latvijā pastāv lielas bažas par tradicionālo mediju nākotni, apdraudot profesionālās žurnālistikas lomu mūsdienu sabiedrībā, jo līdzšinējie, it īpaši privāto mediju biznesa modeļi ir pakļauti riskam. Arī sabiedriskie mediji saskaras ar līdzīgām grūtībām: samazinās auditorija, iespējas piesaistīt grantus un valsts budžeta dotācijas. Tātad gan sabiedriskajiem, gan privātajiem medijiem aktuāliie jautājumi ir, kur rast nepieciešamos resursus, kā piesaistīt auditoriju, kā saglabāt mediju ietekmi sabiedrībā.

Darba grupā kā iespējamie risinājumi tika minēta gan informācijas tehnoloģiju izmantošana, veidojot ciešāku saiti ar auditoriju un attīstot multimediju projektus, gan jaunas prasības mediju saturam un tā kvalitātei. Privātie mediji šajā ziņā var izmantot dažādus risinājumus elektroniskajām versijām, kas kalpo gan kā drukāto izdevumu popularizēšanas veids, gan kā ienākumu avots, daļu publikāciju piedāvājot par samaksu. Arī sabiedriskajiem medijiem ir meklējams lielāks auditorijas atbalsts, veidojot interaktivitāti un to ciešāku sadarbību. Darba grupu diskusijās tika uzsvērts, ka tieši spēcīgs sabiedriskais medijs mūsdienu informācijas tehnoloģiju un sociālo mediju sadrumstalotas auditorijas laikmetā ir risinājums tam, kā nodrošināt profesionālās žurnālistikas kalpošanu sabiedrības vajadzībām. Tas prasa sabiedriskā medija satura kvalitātes uzlabošanu un pētnieciskās žurnālistikas attīstību, izmaksas sedzot no nodokļu maksātāju naudas.

Tuvākajos gados sagaidot lielas pārmaiņas tradicionālajos medijos, jādomā, kā žurnālistikai aizsargāt savu profesiju un kā nostiprināt tās sociālo lomu. Nākamā projekta „Mediji pārejā” darba grupas tikšanās būs februārī Sumu Valsts universitātē, Ukrainā. Tās tēma ir „Žurnālista personīgā drošība un profesionālais risks, izmeklējot un rakstot par potenciāli jutīgām tēmām?”. Darba grupas diskusijas centrā būs Ukrainas žurnālistikas pārejas izaicinājumi, veidojot brīvu, atklātu un atbildīgu mediju sistēmu. Noslēdzošā darba grupas sanāksme paredzēta maijā Sanktpēterburgas Valsts universitātē, apspriežot Krievijas mediju organizāciju un žurnālistu darbības iespējas. Noslēdzošajā diskusijā, apkopojot darba grupas rezultātus, tiks lemts par šā Baltijas reģiona žurnālistu un akadēmiķu sadarbības tīkla attīstību.