Izdomājumus uzdot par ziņām: cik liela problēma tā ir?

Nevienam nepatīk viltus ziņas jeb fake news, vienalga, vai tās ir radītas peļņas nolūkos vai politisku interešu vadītas un neatkarīgi no tā, kā tās ir izplatītas. Taču tās pastāv. Kā daļa no propagandas vai negodīgiem maķedoniešu pusaudžu izdomājumiem. Bet, cik gan liela problēma ir šīs viltus ziņas, ar ko tiek saprasts faktiem neatbilstošs saturs vai literārs izdomājums, kas tiek pasniegts un apzināti radīts kā ziņa?

Pirmais noteikums, rakstot par viltus ziņām, ir atzīt, ka neviens nezina, kas īsti notiek: cik daudz to ir, kas tās rada, kas un kāpēc tās patērē, un cik liela ir to ietekme?

To pasakot, šeit optimistiska, trīs punktos balstīta, pieeja diskusijai par viltus ziņām:

1. Vai viltus ziņu patērēšanai ir būtiska ietekme? Pirms mesties pie secinājuma par to, ka cilvēkus ietekmē viltus ziņas, jāapsver arī daži iespējamie iebildumi. Pirmkārt, lielākā daļa cilvēku ik dienas saņem daudz dažādus ziņojumus, informācijas druskas un ziņas, un pētījums apliecina, ka šo ziņojumu (arī viltus ziņu) ietekme ir visai ierobežota un īslaicīga, ja vien šī informācijas plūsma nav ļoti konsekventa, ilgstoša un vienpusēja. Otrkārt, kad cilvēki piekļūst ziņām internetā, viņi paļaujas gan uz saviem meklēšanas un pārlūkošanas paradumiem un dažādu algoritmu filtriem, kas viņus vada, gan avotu piederību un sociālajiem signāliem par to, kam ticēt. Treškārt, tad, kad cilvēki iesaistās un aktīvi patērē ziņas (daļa, no kurām var būt arī viltus ziņas), viņi to var darīt daudz un dažādos veidos un dažādu motīvu vadīti. Dažkārt tam var būt lielāka saistība ar patērēšanas rituālo dabu, ne tik daudz ar ticēšanu tam, ka informācija, ko ietver saturs, ir patiesa.
2. Visi, šķiet, tic, ka citus ir apmuļķojušas viltus ziņas, tikai daži domā, ka paši ir tikuši apmuļķoti. Diskusija par viltus ziņām kaut kādā mērā atspoguļo to, ko mediju pētnieki sauc par ‘trešās personas efektu’ jeb faktu, ka cilvēkiem ir tendence domāt, ka medijiem un komunikācijai “ir lielāks efekts uz citiem, nekā pašiem”. Taču bieži sanāk, ka šai kategorijai “citi” tiek pieskaitīti cilvēki ar (1) niecīgu vai zemu izglītības līmeni un (2) tie, ar kuriem par viltus ziņu efektu satrauktajiem nesakrīt politiskā nostāja, tādējādi piešķirot šai diskusijai nedaudz šķiriskuma un polarizēšanās noskaņas. (BuzzFeed un Ipsos decembrī ASV veica vienu no interesantākajiem un vērtīgākajiem empīriskajiem pētījumiem par viltus ziņām un atklāja, ka 33% no aptaujātajiem – mazākums – spēja atcerēties viltus ziņu virsrakstus no prezidenta vēlēšanu perioda (57% varēja atcerēties īstu ziņu virsrakstus). No tiem, kuri spēja atcerēties viltus ziņu virsrakstus, lielākā daļa (īpaši, starp republikāņiem un Trampa atbalstītājiem) novērtēja tos kā “ļoti patiesus” vai “drīzāk patiesus”. Taču jāpatur prātā, ka lielākajā daļā gadījumu respondenti atbildēja “drīzāk patiesi”.)
3. Protams, viltus ziņas dažiem ir svarīgas. Selektīva sevis pakļaušana viltus ziņām (mēs tiecamies meklēt informāciju, kas nostiprina mūsu pastāvošo viedokli un cenšamies izvairīties no informācijas, kas ir ar to pretrunā) un motivēta to pamatošana (mēs gribam, lai informācija saskanētu ar mūsu pastāvošajām pārliecībām) nozīmē, ka zināmai mazākuma daļai viltus ziņas nostiprina un, iespējams, vēl vairāk polarizē politiskos uzskatus. Tomēr viltus ziņas ar lielu varbūtību (ja vien empīriskie pētījumi nespēj pārliecināt par pretējo) ir tikai neliela daļa no plašāka stāsta par sabiedrības polarizēšanos atsevišķās valstīs (acīmredzami arī ASV) un mediju industriju, kas no visas puses iekļaujoša, viņš teica/viņa teica ziņu atspoguļojuma ir nonākusi situācijā, kurā arvien vairāk un vairāk mediju neslēpj savas simpātijas un apzināti, un, lielā mērā, komerciālu apsvērumu vadīti niekojas ar morālo sašutumu. Viltus ziņas, iespējams, pastiprina šo tendenci, tomēr daudz vairāk to ir ietekmējuši citi plašāki un ilgstošāki notikumi.

Nav šaubu, ka ir grupa cilvēku, kuri tic viltus ziņām un kurus tās ietekmē. Turklāt, šķiet, ka viltus ziņas mūsdienās ir ne tikai lētāk radīt (un ar tām arī pelnīt), bet arī vieglāk izplatīt internetā nekā tas ir bijis jebkad iepriekš.

Un tomēr, kamēr kāds nepierāda pretējo, es ticu, ka lielākā daļa cilvēku visai maz saskaras ar viltus ziņām (ar daudz citām lietām gan) un tām nav īpaši liela ietekme.
Par pirmo un otro punktu, gadiem ilgi veikti empīriskie mediju pētījumi liek secināt, ka tikai neliela daļa cilvēku patērē viltus ziņas, ir to apmuļķotas un ietekmētas. Trešais punkts savukārt liek pieļaut, ka ir neliela minoritāte, kas paļaujas uz viltus ziņām, jo tā ir daļa no viņu identitātes, bet, to pasakot, jāsaprot, ka tas ir plašāks temats par politiku (polarizēšanās) un medijiem (pāreja no masu uz nišas pieeju).

Tas, protams, nenozīmē, ka mums nevajadzētu nopietni attiekties pret viltus ziņām vai būt bažīgiem par to, ka cilvēki rada viltus ziņas finansiālu vai politisku motīvu vadīti. Tas arī nenozīmē, ka mums nevajadzētu satraukties par to, vai tādas tehnoloģiju platformas kā Google un Facebook nerada apstākļus, kuros ražot un izplatīt viltus ziņas (tiesa, šīs platformas mums piedāvā arī daudz ko citu, tāpēc, pirms izteikt aicinājumus pēc izmaiņām, iejaukšanās un/vai jauna regulējuma ieviešanu, vajag padomāt, vai ārstēšanas līdzeklis nebūs ļaunāks par pašu slimību).

Šis optimistiskais skatījums uz viltus ziņām nozīmē tikai to, ka mums nevajadzētu ļaut kaislīgām (dažkārt arī uz pierādījumiem nebalstītām un polemiskām) diskusijām novērst mūsu uzmanību no fundamentāli daudz nozīmīgākiem izaicinājumiem, kas skar ziņas un to lomu mūsdienu politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Tie ietver:

• – Vai klasiskās (ne tās, kas viltus) ziņas labi kalpo sabiedrībai, skatoties uz to, kā tās ir tikušas galā ar tādiem jautājumiem kā Brexit un Donalds Tramps? Skaļās diskusijas par viltus ziņu riskiem ir apslāpējušas kritiski svarīgu diskusiju par (īstajām) ziņām un to, cik labi dažādas (īstās) ziņu organizācijas pilda to lomu sabiedrības priekšā. Dažas ziņu organizācijas darbojās drosmīgi un principiāli, citas – nē. Pētījumi par baumām gan tradicionālajos formātos, gan internetā liecina, ka cilvēki visvairāk pievēršas “improvizētām ziņām” (bieži – neprecīzām, dažkārt klajiem meliem) krīzes brīžos, kad parasto ziņu ir maz vai arī tās nesniedz atbildes uz jautājumiem, kuri interesē cilvēkus.
• – Kāpēc tik daudz cilvēku (ASV gandrīz 40%) netic (īstajām) ziņām un bieži nepieņem, ka (īstās) ziņas var būtiski atšķirties no viltus ziņām vai ka tās ir vairāk uzticamas nekā viltus ziņas? Kā mediju pētniekam un cilvēkam, kurš personīgi tic žurnālistikas vērtībai, man tomēr ir bažas, ka koncentrēšanās uz viltus ziņām novērš uzmanību no tā, ka daudzi cilvēki tik zemu (bieži pamatoti) domā par ziņām kā par neuzticamām, kā par tādām, kas neatspoguļo viņu dzīves problēmas, vērtības un rūpes.
• – Vai tāda politiskā procesa iznākuma pamatā, kāds tas bija Lielbritānijas referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības un ASV prezidenta vēlēšanās, pirmkārt un galvenokārt ir vainojama politika? Vai maķedoniešu jauniešu vainošana par to, ka viņi cenšas nopelnīt iztiku, Krievijas propagandas vai necaurspīdīgo tehnoloģiju kompāniju algoritmu vainošana pie vēlēšanu iznākuma nenovērš uzmanību no daudz būtiskāka jautājuma, proti, vai šie rezultāti tomēr nav daudz fundamentālāku politisko, sociālo un ekonomisko procesu iznākums?

Šis optimistiskais skatījums uz viltus ziņām tādējādi (iespējams, pesimistiski) vedina uz domām par to, ka svarīgākais jautājums, ar ko šodien saskaras mediji un demokrātiju, ir saistīts nevis ar viltus ziņām, bet gan ar īstajām ziņām un to, kā īstās ziņas spēj atspoguļot galējus politiskos uzskatus, sasniegt vairāk cilvēku un vienot sabiedrības daļas, kuras šķiet arvien vairāk un vairāk polarizētas.

Foto kredīts: Yamanaka Tamaki Flickr CC licence