Oregonas Universitāte ir sens Eiropas Žurnālistikas observatorijas draugs, un mēs esam priecīgi paziņot par ciešāku sadarbību starp abām šīm institūcijām. Oregonas Universitātes Žurnālistikas un komunikāciju skola ir izveidojusi EJO Ziemeļamerikas pētniecības biroju.

Savā pirmajā pieteikuma rakstā pieredzējušais žurnālists Pīters Laufers, Džeimsa Vallesa (James Wallace) priekšsēdētājs Oregonas universitātes Žurnālistikas un komunikāciju skolā, mudina ikvienu veltīt vairāk laika kvalitatīvai ziņu patērēšanai un pieiet tai daudz rūpīgāk.

Vakardienas laikraksts atrodas teju nelasīts tieši tur, kur es to atstāju brīdī, kad nolēmu iesaistīties karstās diskusijās ar draugu par kādu neskaidru Oregonas vēstures jautājumu. Es visdrīzāk atgriezīšos pie šīs avīzes rīt.  Tajā ir raksti, ko es vēlos izlasīt, taču tas nav nekas steidzams. Šie raksti var pagaidīt. Turklāt es jau paspēju pāršķirstīt aktuālo ziņu sadaļu, lai pārliecinātos, ka neesmu palaidis garām kaut ko, ko atzītu par nepieciešamu zināt nekavējoties.

Es praktizēju to, ko pats saucu par “lēno ziņu patērēšanu”, kas savu nosaukumu guvusi no “lēnās ēšanas” (slow food) kustības. Es daudz piedomāju pie tā, lai atbrīvotos no 24/7 ziņu ritma, jo, neraugoties uz to, ka es esmu žurnālists, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa ziņu var pagaidīt.

Es neesmu tehnoloģiju nīdējs vai analfabēts, un es neslēpjos no ziņām. Uz manu māju tiek piegādāti divi laikraksti. Es tos caurskatu laikā, kad brokastoju, vienlaikus pārbaudot arī citus informācijas avotus savā klēpjdatorā. Mērojot īso ceļu uz universitāti, automašīnas radio pārraida ziņas. Taču tad es ņemu atelpu. CNN nekļūst par mana biroja fona troksni. Arī mans tālrunis vai dators nav ieprogrammēts tā, lai piegādātu man “karsto” ziņu virsrakstus (šeit tikai viens nesens piemērs “karsto” ziņu virsrakstam, ko e-pastā no The New York Times saņēma mana sieva “N.H.L. and Players Union Reach Tentative Agreement” (NHL un spēlētāju savienība nonāk pie provizoriskas vienošanās)). Es gan pāris reizes dienā mēdzu vienā vai citā medijā iepazīties ar jaunākajām ziņām, lai pārliecinātos, ka pasaule joprojām ir salīdzinoši neskarta. Viens nu gan ir skaidrs, hokejistu un viņu algotāju darba attiecību jaunumi noteikti var gaidīt līdz ieraudzīšu tos nākamā rīt laikraksta sporta lapā.

Savai lēno ziņu kustībai esmu iedvesmojies no Maikla Pollana (Michael Pollan)  “Pārtika valda”, ne visai apjomīga izdevuma, kas ietver virkni padomu, ko apkopojis žurnālists, kurš specializējies tēmās par to, ko mēs ēdam un ko tas mums nodara.

Lasot nodaļas “Izvairieties no produktiem, kas tiecas būt tie, kas tie nav” un “Neēd to, ko Tava vecvecmāmiņa neatpazītu esam par pārtiku”, es sapratu, ka starp pārtiku un ziņām ir velkamas paralēles. Mums ir jāēd, lai izdzīvotu. Arī precīza informācija var būt vēl viens priekšnoteikums tam, lai mēs izdzīvotu. Tomēr mūsu tiecieni pēc tūlītējas informācijas iespēju atrast patiesību ir padarījuši par daudz grūtāk sasniedzamu uzdevumu, gluži tāpat kā ieraudzīt kopainu aiz karsto notikumu putām vairs nav tik viegli.

Mūsu pašu interesēs ir izlemt, kuras ziņas ir mūsu laika vērtas, nevis pakļaut sevi nebeidzamai nefiltrētu mediju ziņojumu plūsmai. Tas draud ar to, ka mēs varam palaist garām kādu svarīgu ziņu tieši dēļ šī apkārt valdošā informācijas trokšņa. Nesens piemērs ir slaktiņš Ņūtonā. Ja vien mēs nedzīvojam tuvējā Konektikutā vai arī nebijām pazīstami ar kādu no upuriem vai viņu ģimenēm, mums nebija nepieciešams zināt katru mazāko niansi par to, kā attīstās notikumi, īpaši, ņemot vērā, ka liela daļa šo ziņojumu ir nepatiesi vai kļūdaini. Tomēr tieši to mēs saņemam brīžos, kad kaut kur pasaulē notiek kāda traģēdija un katastrofa. Mums pašiem sev jājautā, kuras ziņas ir mums svarīgas un kāpēc. Histēriska jaunumu prezentācija, īpaši, no TV, radio un interneta mediju puses, var likt mums noticēt tam, ka mums piegādāto informāciju ir ļoti svarīgi zināt tieši šajā brīdī (turklāt dzirdēt vai redzēt atkārtoti), lai gan nākamās dienas laikrakstā tam būs atvēlētas vien pāris rindiņas pēdējās lapās. Brīžos, kad ziņas ir svarīgas visai sabiedrībai, kā tas bija arī Ņūtonas gadījumā, mums vajadzētu izvairīties no frgmentētu ziņojumu uzklausīšanas un vajadzētu gaidīt detalizētākas ziņas, kas ietver pārdomātu notikumu analīzi, kurā ņemti vērā visi kritiskie fakti.

Tāpēc es aicinu jūs pievienoties manai lēno ziņu kustībai. Es vēlos, lai mēs izvērtētu nepārtraukto ātrās ēdināšanas produktiem līdzīgo bezkaloriju ziņu vērtību, kas tiek radītas, lai padarītu mūs no tām atkarīgus, un tā vietā apsveram to, ka lielākajā daļā ziņu notikumu gan no žurnālistu, gan no mūsu pašu kā ziņu patērētāju skatupunkta būtu vērtīgāk veltīt kādu laiku notikumu un faktu aptveršanai.

Pītera raksts oriģinālā publicēts Oregonian 2013.gada 14.janvārī.

Foto kredīts: Till Westermayer / Flickr Cc; Rukhshona Nazhmidinova