Ja domājam par žurnālistiku kā atsevišķu kultūru, ir tikai loģiski, ka tā tiek arī pētīta līdzīgi kā citas kultūras – pētnieks dodas laukā un pēta to pēc iespējas tuvākā perspektīvā. Šis apsvērums ir iemesls tam, kāpēc jaunā žurnālistikas pētnieku paaudze ir pievērsusies antropoloģijā plaši izmantotās etnogrāfisko pētījumu pieejai. Te pētnieks neuzvedas kā novērotājs no malas, gluži pretēji – etnogrāfs iegremdējas kādā konkrētā kultūrā vai subkultūrā un labprāt ievēro tās ikdienas prakses. Tas nozīmē, ka pētnieki pavada nedēļas vai mēnešus ziņu redakcijās, lai aprakstītu un analizētu žurnālistikas mainīgo dabu.

Šie pētnieki ir kā svešas zemes izzinātāji, rituālu hroniķi, vecās prakses un jauno modeļu pētnieki. Viņi ir pametuši savu droši akadēmiso vidi un ir ieniruši kultūrā, kas nopietni un strauji mainās. Dažkārt viņi tiek sagaidīti ar atvērtām rokām, dažkārt – ar aizdomām, tomēr viņi iejūtas un pavada ar viņiem kopā laiku. Tad, kad viņi atgriežas no saviem lauka pētījumiem, lai ziņotu par saviem atklājumiem, viņi stāsta pasakas no ierakumiem, stāsta stāstus par sakāvēm un zaudējumiem, kā arī cerībām un inovācijām.

„Pēdējo desmit gadu laikā mēs noteikti esam pieredzējuši jaunu etnogrāfijas studiju uzplaukumu, kas ir palīdzējis labāk saprast ziņu veidošanas rutīnas un procesus redakcijās, kurās vērojama mediju saplūšana,” saka Deivids Domingo (David Domingo), kurš ir līdzautors grāmatai „Making Online News – Volume 2: Newsroom Ethnographies in the Second Decade of Internet Journalism”. „Bija intuīcija, ka jaunie veidi, kā tiek veidotas ziņas, nemaz nav tik inovatīvi, kā tika domāts. Etnogrāfijas pētījumi ļāva izskaidrot, kā tiek vadītas inovācijas, kā ar tām tiek galā vai kā tām pretojas.”

Vairākas pēdējā laikā izdotas grāmatas parāda šīs pieejas spektru žurnālistikas pētniecībā. Piemēram, grāmatas „Can Journalism Survive? An Inside Look at American newsrooms” autors Deivids Rīfs (David Ryfe) pavadīja laiku vairākās reģionālajās mediju organizācijās. Nikija Ušere (Nikki Usher) ar grāmatu „Making News at the New York Times” piedāvā ieskatu New York Times darba aizkulisēs, bet Kriss Andersons (Chris Anderson) pētīja metropoļu žurnālistikas mainīgo dabu, analizējot vairākus ziņu sniedzējus Filadelfijā.

Tomēr pieaugošā interese par etnogrāfijas pētījumiem neaprobežojas tikai ar šīm grāmatām vai amerikāņu kontekstu. Jaunākie raksti tādos žurnālos kā Journalism Practice, International Communication Gazette, Journalism Studies un Journalism arī  atspoguļo ziņu redakciju etrnogrāfisko pētījumu uzplaukumu.

Pētnieki saskaras ar grūtībām, lai piekļūtu redakcijām
Uzturēšanās redakcijās, darbinieku, ierastās prakses un ziņu radīšanas procesa novēršana nav jauns fenomens, taču ilgu laiku tas tika uzskatīts par vecmodīgu. Pirmie redakcijas etnogrāfijas studiju pētījumu piemēri meklējami 1950.gados. Tomēr līdz pat 1970. un 1980.gadu sākumam pētnieki nemaz nepavadīja tik daudz laika mediju redakcijās. Pēc teju divu desmitgažu klusuma šobrīd, atsaucoties uz Krisu Andersonu, pieredzam „redakciju etnogrāfijas otro zelta laikmetu”. Tomēr šobrīd pētniekiem jau ir daudz grūtāk piekļūt ziņu organizācijām, jo tās ir kļuvušas komerciāli ievainojamākas nekā vēl pāris gadus atpakaļ. „Ikviens vēlas atrast maģisko bultu, vienalga, vai tā ir jauna aplikācija, jauns auditorijas uzskaites mehānisms, lokālā reklāma. Viņi visi uztraucas, ka, radot slepeno mērci, viņi vēlēsies to paturēt noslēpumā. Viņi nevēlas, lai cilvēki redzētu, kā viņi strādā pie inovācijām,” saka Andersons.

Deivids Domingo norāda vēl uz citiem izaicinājumiem, ar ko jāsaskaras, ja ir vēlēšanās balstīt žurnālistikas pētījumu uz faktiskiem novērojumiem. Piemēram, digitālā vide pētniekiem padara grūti izsekojamu savstarpējo saskarsmi ar e-pastu un sociālo tīklu starpniecību. Vēl problēma ir tā, ka uzmanība galvenokārt ir bijusi pievērsta žurnālistiem, bet ne mediju mārketinga vai IT nodaļām.

„Tu nevēlies, lai rodas sajūtu, ka esi zinātnieks, bet viņi – kukainīši zem mikroskopa stikla.”
Pat tad, kad pieeja mediju organizāciju darbiniekiem ir nodrošināta, pētniekam grūtības var sagādāt darbs ar pašiem pētījuma objektiem – žurnālistiem, jo pēkšņi objektīvs pavēršas pret viņiem, nevis otrādāk. „Tu nevēlies būt kā nūģis,” saka Kriss Andersons. „Tu nevēlies, lai rodas sajūta, ka esi zinātnieks, bet viņi – kukainīši zem mikroskopa stikla. Nevienam tas nepatīk.” Tā vietā svarīgi ir veidot dialogu.

Gan Andersons, gan Domingo uzsver, ka, lai arī redakciju etnogrāfija sniedz interesantas atziņas, mainīgā ziņu veidošanas vide prasa arvien plašāku skatījumu. Piemēram, Andersons raksta par „redakciju uzspridzināšanu” un tā vietā rekomendē padziļinātāk pētīt ziņu „ekosistēmu” – blogerus, pilsoniskos žurnālistus, bezpeļņas organizācijas. Domingo piekopj līdzīgu stratēģiju. „Mēs nevaram atļauties pētīt tikai profesionālās redakcijas, ja vēlamies pamatoti runāt par to, kā mūsdienās tiek veidotas ziņas,” viņš saka. „Tas, protams, ir izaicinājums, jo reljefs kļūst neizmērāms. Tomēr, ja tu seko [šīs ekosistēmas] dalībniekiem, tie tev parādīs, kas notiek.”

Jārēķinās, ka jautājumu var kļūt vairāk, nekā atbilžu
Etnogrāfijas pētniecība prasa piekļuvi avotam, laiku un neatlaidību. Taču, kā teica Kriss Andersons, nozīme ir arī temperamentam. „Ja tu esi cilvēks, kas vēlas zināt pēc iespējas precīzāku atbildi un vēlies, lai šī atbilde pozitīvā veidā ietekmē ziņu nākotni, tad etnogrāfija tev nav piemērota. Taču, ja tev sagādā baudu sarežģītība un tas, ka nonāc pie vairāk jautājumiem, nekā sākot pētījumu, tad etnogrāfijas studijas ir piemērotas tev.”

Foto kredīts: Rafael Anderson Gonzales Mendoza