Turpinām iepazīstināt ar mediju vidi Eiropas Žurnālistikas observatorijas jaunajās partnervalstīs. Šoreiz par Serbiju.

Serbijā mīt vairāk kā septiņi miljoni iedzīvotāju un tajā ir vairāk par 610 drukātajiem un 456 elektroniskajiem medijiem.

Mediju īpašnieku caurskatāmības trūkums, neatkarības trūkums un neadekvāti liela valsts kontrole pār medijiem ir tikai dažas no problēmām, ko uzskaita mediju darbinieki. Serbu drukātā prese joprojām atrodas ļoti sarežģītā situācijā, tomēr jaunās tehnoloģijas tiek uzskatītas par iespējamo problēmu risinājumu.

MEDIJU TIRGUS
Prese:
Viena no lielākajām problēmām, ar ko sastopas pašmāju prese, ir milzīgā konkurence: pamatojoties uz Serbijas Uzņēmumu reģistra datiem, tirgū darbojas vairāk kā 610 drukāto mediju. No tiem 20 ir dienas laikraksti, 83 – nedēļas žurnāli. Lielākā daļa no tiem ir nacionāla mēroga izdevumi. Atsaucoties uz Serbijas Neatkarīgo žurnālistu asociācijas (NUNS) datiem, 2009.gadā reklāmdevēji drukātajos medijos ieguldīja 36 miljonus eiro. Vidēji tie ir 72 000 eiro uz katru reģistrēto drukāto mediju gadā. Tas nozīmē, ka katram šim medijam mēnesī ir jāiztiek no aptuveni 6000 eiro reklāmas ieņēmumiem (NUNS: Mediju dosjē Nr. 32, 2010 / NUNS: Dosije o medijima broj 32/2010). Lai arī vairāk kā pusi no visiem Serbijas medijiem veido prese, tā saņem tikai 22% no reklāmdevēju naudas, jo arvien uz televīzijām aizplūst lielākie reklāmas budžeti. Pamatojoties uz Starptautisko televīzijas ekspertu grupu, pirms trīs gadiem Serbijai piederēja pasaules rekords televīzijas skatīšanās ilguma ziņā, jo vidēji dienas laikā viens iedzīvotājs pie TV ekrāna pavadīja 302 minūtes jeb vairāk kā piecas stundas (salīdzinājumam vidējais ASV iedzīvotājs dienā pie TV ekrāna pavada 298 minūtes). Ja ņem vērā, ka tikai 7% interneta lietotāju lasa drukāto mediju interneta mājas lapas vai to elektroniskās versijas, kļūst skaidrs, kāpēc preses tirgū vērojama cīņa par izdzīvošanu.
Elektroniskie mediji:
Saskaņā ar Serbijas Radi un televīzijas aģentūras datiem, valstī ir reģistrētas 134 TV stacijas (sešām no tām ir nacionālās apraides tiesības, 30 – reģionālās, bet 98 vietējās televīzijas stacijas). Valstī darbojas divi sabiedriskie mediji: Serbijas Sabiedriskā raidorganizācija (Radio-televizija Srbije – RTS), kam pieder divi TV kanāli un trīs radio stacijas, un Vojvodinas Sabiedriskā raidorganizācija (Radio-televizija Vojvodine – RTV), kam arī pieder divi TV kanāli un trīs radio stacijas. Patlaban viens no lielākajiem izaicinājumiem ir televīzijas programmu digitalizācija. Pāreja no analogās uz digitālo apraidi, ko sākotnēji bija iecerēts realizēt 2012.gada 4.aprīlī, daļēji sāks notikt tikai gada izskaņā, bet visam digitalizācijas procesam jābūt pabeigtam 2015.gada 17.jūnijā.
Internets:
Kā liecina Serbijas Statistikas aģentūras apkopotā informācija, 41,2% mājsaimniecību ir interneta pieeja, 42,2% iedzīvotāju internetu ir lietojuši pēdējo trīs mēnešu laikā. Vairāk kā 1,9 miljoni iedzīvotāju internetu lieto katru vai gandrīz katru dienu, bet 53% iedzīvotāju internetu nekad nav lietojuši. Sociālos medijus izmanto 91,8% iedzīvotāju, kas ir vecuma grupā no 16 līdz 24 gadu vecumam, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem šajā vecuma grupā visā pasaulē. Pasaulē zināmākajā sociālajā medijā – Facebook – ir vairāk par 3,1 miljonu profilu, kas reģistrēti Serbijā (avots: Socialbakers).
Profesionālās asociācijas:
Serbijā darbojas divas žurnālistu asociācijas: Serbijas Žurnālistu asociācija (Udruzenje novinara Srbije (UNS), kas dibināta 1981.gadā un kam ir vairāk par 6000 biedriem, un Serbijas Neatkarīgo žurnālistu asociācija (Nezavisno udruenje novinara Srbije (NUNS), ko 1994.gadā nodibināja žurnālisti, kas nebija apmierināti ar UNS darbību. Šai asociācijai ir vairāk par 3300 biedriem. Starp abām asociācijām pastāv konflikts, kas neļauj žurnālistiem izjust savstarpēju solidaritāti. Kā liecina jaunākie dati, Serbijas medijos strādā aptuveni 10 000 žurnālistu. Ne mazāk būtiski ir atzīmēt, ka tikai kopš 2011.gada septembra valstī ir sākusi darboties Preses padome.

MEDIJU ĪPAŠNIEKI
Mediju īpašnieku struktūru Serbijā lielā daļā gadījumu var raksturot kā ļoti necaurskatāmu. Liela daļa mediju pilnībā vai daļēji pieder valstij. Valstij, piemēram, pieder ziņu aģentūra Tanjug un pieder daļas dienas laikrakstā Vecernje novosti, vecākajā Balkānu laikrakstā Politika, kā arī Novi Sadā iznākošajā izdevumā Dnevnik. Ziņu aģentūra Beta, FoNet un Infobiro ir privātas kompānijas. Patlaban Serbijā ir pieci TV kanāli, kam ir nacionālās apraides frekvences – TV Avala, TV B92, TV Prva, TV Pink un TV Happy, ka arī ir divi kanāli, kas pieder sabiedriskajai televīzijai – RTS1 un RTS2. TV kanāli Pink un Happy patlaban ir vienīgie, kam pieder nacionālās apraides frekvences un kam īpašnieki ir sabiedrībai zināmas fiziskās personas. Tikmēr, saskaņā ar Pretkorupcijas padomes atskaiti par 2008.-2010.gadu, no 30 ietekmīgākajiem medijiem (12 dienas laikraksti, 7 nedēļas žurnāli, 6 TV kanāli un 5 radio stacijas) 18 patiesie īpašnieki bija nezināmi.
Daudzskaitlīga ofšorfirmu parādīšanās mediju īpašnieku sarakstos lielākoties tiek izmantota, lai slēptu mediju patiesos īpašniekus. TV Prava, RTV B92, Radio Index, tāpat kā drukātie mediji Vecernje novosti un Press pieder kompānijām, kas reģistrētas Kiprā, kamēr TV Avala un Standard ir nezināmi īpašnieki Austrijā (avots: Pretkorupcijas padome). Tādējādi ir neiespējami noskaidrot patiesos mediju īpašniekus un sabiedrība bieži vien noteiktus medijus saista ar vietējiem uzņēmējiem, kas varētu slēpties aiz šīm ofšorfirmām.
Ir pat ļoti iespējams, ka atsevišķus Serbijas TV kanālus pārvalda vieni un tie paši ārzemju pārstāvji, tikai slēpti zem dažādām ārzonu firmām. Ja tā ir, tad tas ir pretrunā ar likumu par elektronisko apraidi un nelegālu mediju koncentrāciju viena īpašnieka rokās. Laikraksts Blic, kam ir vislielākā tirāža Serbijā, un vecākais nedēļas žurnāls Nedeljne informativne novine (NIN), pieder izdevniecībai Ringier Axel Sringer. Bez Blic un NIN šai kompānijai pieder arī divi dienas laikraksti, vēl viens nedēļas žurnāls un daudzi specializētie nišas izdevumi.

IZGLĪTĪBA
Nākamie mediju profesionāļi var izglītoties vairākās valsts un privātās augstskolās. Vecākā no fakultātēm, kas apmāca žurnālistus, ir Belgradas Politisko zinātņu fakultāte, kas izveidota 1968.gadā. Žurnālistiku māca arī Novi Sadas Filozofijas fakultātē un Nisas Filozofijas fakultātē. Vēl izglītību mediju jomā var iegūt Mediju un komunikācijas fakultātē (Singidunum Universitāte), Kultūras un mediju fakultātē (Megatrendas Universitātē), Novi Pazaras Sociālo zinātņu fakultātē un Belgradas Mākslas akadēmijā. Sporta žurnālistiku savukārt var apgūt Belgradas Sporta un fizkultūras fakultātē.
Pamatojoties uz jaunāko pētījumu (pētījumu no 2010.gada jūlija līdz 2011.gada jūlijam veica Belgradas Politisko zinātņu fakultātes Mediju pētījumu centrs un to vadīja Prof. Dr. Miroļubs Radojkovičs (Miroljub Radojkovic) un Prof. Dr. Šņežana Milivojeviča (Snjezana Milivojevic)), lielākā daļa žurnālistu ir izglītoti. Dati rāda, ka 73% žurnālistu ir augstākā izglītība, kamēr pārējiem ir vidusskolas izglītība. Iepriekšējais pētījums, kas tika veikts 2002.gadā rādīja, ka tikai 56% žurnālistu un publicistu ir augstākā izglītība.

KOPSAVILKUMS
Kamēr citur pasaulē tiek diskutēts par žurnālistikas kā profesijas nākotni un tās transformēšanos jauno tehnoloģiju ietekmē, serbu žurnālisti arvien vairāk domā par neapmierinošo mediju finansiālo situāciju un viņu darba nenovērtēšanu. Ne visai attīstītajā Serbijas mediju tirgū sensācijas ir izkonkurējušas kvalitatīvu žurnālistiku, jo, konkurencei kļūstot arvien niknākai, lielākā daļa mediju ir gandrīz vispār atteikušies no vispusīgu pētījumu veikšanas. Tādējādi nav pārsteidzošs zemas kvalitātes un bulvāra preses satura dominējošais pārsvars.
Vietējie mediji atrodas īpaši grūtā situācijā, jo izjūt spēcīgu vietējo ietekmīgo personu spiedienu, jo lielākajā daļā gadījumu tieši no viņiem ir atkarīga šo mediju pastāvēšana. Šādā situācijā ir grūti, lai neteiktu, ka pat neiespējami, lasītājiem objektīvi novērtēt sniegto informāciju, bet žurnālistiem to sniegt. Bez tam arvien vairāk žurnālistikas skolu sniedz ātru un virspusēju izglītību, neieaudzinot žurnālistos spēcīgus ētikas un profesionālos standartus.  Tādējādi ir skaidrs, ka finansiālā izdzīvošana būs tikai viens no izaicinājumiem, ar kuriem tuvākajos gados nāksies saskarties Serbijas medijiem.