Latvijā Otrā pasaules kara beigas dažādās sabiedrības daļās tiek atzīmētas divos dažādos datumos, tādējādi laiku ap 8. un 9.maiju ik gadu padarot saspīlētu. Vai un kā Latvijas masu mediji ir līdzdarbojušies izpratnes veidošanā par šiem vēstures notikumiem un kā medijos ir atainoti atceres pasākumi?

Aizvadītajā nedēļā Latvijas Universitātē (LU) tika rīkota atvērtā lekcija “8./9.maijs. Kāpēc?”, kurā vēsturiski tika skaidrotas Otrā pasaules kara beigas un ieskicēta 9.maija svētku tradīcijas veidošanās padomju gados un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. LU sociālās atmiņas pētnieces Olga Procevska, Klinta Ločmele un Laura Uzule savukārt iepazīstināja ar pārskatu par 8./9. maija piemiņas pasākumu atainojumu Latvijas nacionālajos preses izdevumos latviešu un krievu valodā, kā arī reģionālajā presē laika periodā no 1991.-2011.gadam.Atceres dienu atspoguļojums presē latviešu valodā
Piemēram, Klinta Ločmele, analizējot presi latviešu valodā (laikraksts Diena, Lauku avīze/Latvijas avīze, Neatkarīgā Rīta Avīze), secina, ka par 8.maiju – nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, ziņas parādās tikai 1990.gadu sākumā, taču arī tad tā tiek pozicionēta kā klusa, mierīga atceres diena, savukārt ziņas par 9.maija Uzvaras dienu sākotnēji neiekļuva latviskajā presē, taču pēdējos gados tiek aprakstītas ļoti krāšņi.

K.Ločmele secina, ka 9.maija pasākumi atbilst vairākām no ziņas vērtībām, tāpēc arī iegūst publicitāti medijos. Tiesa, publikācijas presē latviešu valodā par 9.maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa nereti balansē uz informatīva un izklaidējoša žanra robežas, kas auditorijā savukārt rada pliekanu un pat komisku kopiespaidu par pirmās pēckara miera dienas atceri un pazemina tās nozīmību.

Atceres dienu atspoguļojums Latvijas krievvalodīgajā presē
Atšķirīga ir 8./9.maija reprezentācija Latvijas krievvalodīgajos laikrakstos. Pētniece Olga Procevska secinājusi, ka krievvalodīgo presē var izšķirt četrus šo dienu atceres tradīcijas un to atspoguļošanas posmus. Pēc viņas vērojumiem, līdz 1990.gadu vidum presē tika realizēta, tā saucamā, klusā reprezentācija. Proti, krievvalodīgā prese rakstīja par abiem atceres datumiem, pirmo (8.maijs) pozicionējot kā kritušo piemiņas dienu, bet otro (9.maijs) – kā miera dienu un, tādējādi, svētku dienu. Taču laikam ejot, sāk dominēt tikai 9.maijs.

Otro posmu 1990.gadu vidū jau raksturo šīs atceres dienas politizācija, ko izdara politiskā apvienība „Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, kas uzņemas svētku organizētāju lomu. Trešajā posmā (2000.-2004.gads) Uzvaras svētki pamazām pārtop no veterāniem veltīta pasākuma par organizētas politiskas izklaides pasākumu plašām tautas masām, pie kura organizācijas tiek rūpīgi strādāts, izslēdzot jebkādu pašdarbību. Ceturtajā posmā, ko iezīmē 2005.gads, svinības kļūst īpaši masveidīgas un tajās tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi: pašdarbniekus nomaina popmūziķi un rokmūziķi, svētku noslēgumā – uguņošana, līdzpaņemtās sviestmaizes izkonkurē šašliks. Vienlaikus par nozīmīgu pasākuma daļu kļūst konfrontācija vai tās gaidas.

Autore pieļauj, ka nu, iespējams, var runāt jau par jaunu Uzvaras dienas atzīmēšanas un atspoguļošanas posmu – Rīgas mēra Nila Ušakova posmu, kas iezīmē attiecību uzlabošanos ar varu, uzsvaru uz kopību, nevis konfliktu. „[Krievvalodīgo presē] nav vairs bažu par to, tiks pasākums saskaņots vai nē. Policija vairs arī nav pretinieks vai apdraudējums svētkiem,” tā O.Procevska.

Atceres dienu atspoguļojums reģionālajā presē
Lai arī daudzskaitlīgākās Uzvaras dienas svinības notiek tieši Rīgā, arī reģionos prese šīm atceres dienām un ar to svinēšanu saistītajām pretrunām pievērš uzmanību. Pētniece Laura Uzule, analizējot  katra vēsturiskā novada lielāko laikrakstu (Bauskas dzīve, Kurzemes vārds, Druva, Darba karogs/Rēzeknes vēstis), secinājusi, ka reģionālajā presē abiem datumiem – 8. un 9.maijam, tiek pievērsta regulāra uzmanība un šim saturam tiek atvēlēta vieta laikrakstu sākumlapās. Reģionālie laikraksti savā ziņā ir pat jaunu tradīciju, sabiedrības saliedētības veicinātāji, lai gan nevar noliegt, ka katrā reģionālajā laikrakstā ir jūtama spēcīga redakcionālā politika, kā rakstīt par šiem datumiem, norāda L.Uzule.

Kopumā pētnieces secina, ka Uzvaras svētku reprezentācija medijos ir sadalīta, taču katrā no pusēm tā ir vienveidīga. Tādējādi presei ir izaicinājums padarīt vēstījumu par 8. un 9.maiju daudzveidīgāku, piemēram, palūkoties uz Uzvaras dienu ne tikai kā vienas armijas un kara uzvarētājas valsts svētkiem, bet plašāk – pirmās miera dienas nozīmi tā laika sabiedrībā.