Nomainot ierastos apgalvojumus par to, ka kvalitatīvā žurnālistika, vēl jo vairāk, pētnieciskā žurnālistika ir apdraudēta un pamazām iznīkst, kā svaiga elpa nāca ziņa, ka 9.augustā nodibināts Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs.

Tas rūpēsies par šīs mediju funkcijas nodrošināšanu, turklāt darīs to bezpeļņas organizācijas ietvaros.

Intervijā Eiropas Žurnālistikas observatorijas portālam centra veidotāja Inga Spriņģe – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore un praktizējoša žurnāliste, stāsta par to, kā nonākusi līdz idejai par šādas bezpeļņas organizācijas izveidi, kā redz sava centra darbību ilgtermiņā un kā raugās uz pētnieciskās žurnālistikas situāciju Baltijā un pasaulē.

–          Kā tev radās doma par šāda centra izveidi?
Iedvesmu tam guvu Amerikā, kur pētnieciskā žurnālistika notiek galvenokārt šādās bezpeļņas organizācijās. Pirms gada ieguvu iespēju doties uz Ameriku, kur Humphrey Fulbright programmas ietvaros varēju papildināt profesionālās iemaņas. Tobrīd biju pametusi darbu laikrakstā Diena un patiesībā biju lielas izšķiršanās priekšā par to, ko darīt tālāk. Sapratu, ka negribu vairs strādāt nedēļas žurnālā vai dienas avīzē, jo tur nekāda lielā pētniecība nesanāk. Tajā pat laikā aiziet no pētnieciskās žurnālistikas pavisam nevarēju, jo jutu sevi šajā lauciņā. Kad biju Amerikā, no bijušās kolēģes nāca ierosme padomāt par bezpeļņas medija veidošanu. Nolēmu papētīt, kā tas strādā. Paralēli praksei The Washington Post un lielākajā starptautiskajā bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācijā The Center for Public Integrity, apmeklēju tematiskās konferences, lai saprastu, kādas ir jaunākās tendences pētnieciskajā žurnālistikā. Apbraukāju arī ietekmīgākos amerikāņu bezpeļņas medijus, ieskaitot lielāko nacionālo bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas mediju ProPublica, kas par savu darbu jau divas reizes ir ieguvis augstāko ASV žurnālistikas apbalvojumu – Pulicera prēmiju. Vēlāk iepazinos ar latvieti Kristīni Rizgu, kura jau desmit gadus dzīvo Amerikā un strādā šajā jomā. Viņa man ļoti palīdzēja gan ar projekta pieteikuma pārrakstīšanu, gan emocionālu atbalstu brīžos, kad domāju, ka nekas nesanāks.

Šī gada laikā iepazinos ar cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par vadošajiem bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas jomā. Mani tas viss ieinteresēja. Ņemot vērā to, kas vispār notiek ar žurnālistiku interneta laikmetā, kad ziņas kļūst īsākas, ātrākas, tukšākas pēc satura būtības, kad pētniecībai tiek veltīts arvien mazāk laika un naudas, sapratu, ka šādi bezpeļņas centri ir vajadzīgi. Nolēmu, ka ir jāmēģina.

–          Kāda būs jūsu centra būtība, kā tas strādās?
Vispirms jāsaka, ka šis ir pirmais eksperimentālais projekts, kas Baltijas mērogā cenšas ieviest bezpeļņas pētniecisko žurnālistiku. Centram ir divi galvenie uzdevumi. Viens ir taisīt padziļinātas pētniecības projektus Baltijas mērogā. Otrs, domāt, kā tos interesanti pasniegt un padarīt lietotājiem saistošākus. Man gribas pamēģināt iedzīvināt tā saucamo reading experience (lasīšana kā piedzīvojums) – piedāvājot shēmas, interaktīvas kartes, izmantot speciālas programmas, kur, piemēram, spiežot uz konkrēta vārda, parādās bildes, shēmas, paskaidrojumi, laika nogriežņi. Tāpat mērķis ir izmantot jaunos medijus un sociālos tīklus informācijas ievākšanai. Starptautiskās konferencēs kā populārs piemērs šādai praksei tiek minēts Indijā izveidots portāls „I paid a bribe” (es samaksāju kukuli). Tur cilvēki ziņo, cik viņi ir samaksājuši ceļu policistam, cik iedevuši lidostā, lai tiktu cauri. Šobrīd parādās arī tā saucamās noziedzības kartes. Piemēram, Rīgā aktuāla problēma ir riteņu zādzības. Var uztaisīt karti, kurā cilvēki var ziņot par vietām, kur viņiem nozaga riteni. Tādējādi cilvēki iesaistītos, bet mēs iegūtu karti ar melnajiem punktiem.

–          Kāpēc tas ir Baltijas centrs, nevis Latvijas?
Galvenokārt tie bija tīri finansiāli apsvērumi. Sapratu, ka Latvijas centram mēs nedabūsim naudu. Latvija ir pārāk maza. Šobrīd lielie fondi dod naudu pārrobežu sadarbībai vai inovatīviem projektiem. Tomēr bez finansiāliem iemesliem strādāšanai visa reģiona ietvaros ir arī citas priekšrocības, piemēram, mēs savos pētījumos varam salīdzināt situāciju starp visām trim Baltijas valstīm.

–          Bieži nākas dzirdēt profesionāļus sakām, ka pētnieciskā žurnālistika izmirst. Vai tu tam piekrīti?
Es domāju, ka nav pareizi runāt par to, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā izmirst. Mums patiesībā nav arī spēcīga kvalitatīvā žurnālistika. Medijiem vienkārši tam nav laika un resursu. Tagad valda tā saucamais churnalism jeb „saputotās” ziņas.
Nevar, protams, teikt, ka Latvijā nav pilnīgi nekādas kvalitatīvās žurnālistikas. Mums ir pāris spēcīgas komandas. Varbūt tā nav pētnieciskā žurnālistika, kā to saprot Amerikā, kad žurnālists pats uzrok tēmu, nevis pārtiek galvenokārt no nopludinātas informācijas, taču analītiska tā noteikti ir. Trakāk ir Lietuvā, kur vispār nav pētnieciskās žurnālistikas tradīciju un izpratnes par to. Mani novērojumi rāda, ka tur žurnālistika drīzāk ir slēptās reklāmas un izklaides ziņu sajaukums.

–          Tavuprāt, vai auditorija novērtēs centra darbu, vai tai ir nepieciešama pētnieciskā žurnālistika?
Zini, kā ir: tu nezini, ko tev vajag, kamēr tev tas netiek piedāvāts. Manuprāt, galvenais, ir jādomā par informācijas pasniegšanas veidu. Cilvēki grib, lai viņiem iedod vieglā valodā uzrakstītus secinājumus un tikai tad, ja viņiem rodas padziļināta interese, viņi grib urbties cauri visai informācijas gūzmai.

–          Kā vispār plānojat sasniegt auditoriju ar saviem stāstiem?
Bezpeļņas mediju organizācijas specifika ir tā, ka auditoriju tā sasniedz caur citiem medijiem. Mēs izpētām un uzrakstām stāstu, ko pēc tam bez maksas atdodam publicēšanai citiem. Mēs ne ar vienu nekonkurējam. Nebūs štata žurnālistu, kas pie mums strādās pamatdarbā. Katram pētnieciskajam projektam pieslēgsies kādā jau esošā medijā praktizējošs žurnālists. Šim medijam būs pētījuma publicēšanas pirmās rokas tiesības. Pārējie mediji iegūs šo materiālu publicēšanai vēlāk.
Mums būs arī savs interneta portāls, kas, visdrīzāk, sāks darboties novembra beigās (patlaban par centra darbību var uzzināt tā Facebook kontā). Portāls būs kā centra vizītkarte, kas tiks veidots četrās valodās – trīs Baltijas valstu un angļu valodā starptautiskajai auditorijai. To izmantosim arī informācijas vākšanai un sagatavoto pētījumu publicēšanai.

–          Pavasarī tev bija intervija ar Čārlzu Luisu no The Center for Public Integrity. Mani pārsteidza, ka Amerikā cilvēki aktīvi ziedo šādām bezpeļņas organizācijām. Vai Latvijā tu sagaidi kaut ko līdzīgu?
Jā, tur tas ir visai izplatīti, taču pie mums nav tādu ziedošanas tradīciju. Taču es par to tik ļoti neuztraucos. Nonākot NVO apritē, arvien vairāk uzzinu par dažādiem fondiem, pie kuriem vēl var vērsties. Mēs noteikti nepārtiksim no privātpersonu ziedojumiem.

–          Kā tu vispār redzi centra darbību ilgtermiņā? Vai izdosies piesaistīt līdzekļus arī turpmāk?
Pavasarī centrs uzvarēja ASV Valsts departamenta izsludinātā konkursā un ieguva $29 000. Tad par finansiālu atbalstu projektam paziņoja Sorosa fonds Latvijā, piešķirot 30 000 eiro. Pavisam nesen saņēmām ziņu, ka $10 000 mums ir piešķīrusi Amerikas baltiešu organizācija US Baltic Foundation. Šobrīd mums nauda ir gadam un mēs strādājam. Paralēli, protams, skatāmies, kādos fondos varam vēl iesniegt savus projektus. Koncepcijā esam ierakstījuši, ka ilgtermiņā 50% naudas iegūsim no fondiem, 40% no privātiem ziedotājiem, bet 10% paši nopelnīsim, pārdodot saturu vai veidojot ekskluzīvus pētījumus. Ja godīgi, sākumā daudz domāju par to, kā būs ilgtermiņā, taču tad nolēmu pieiet šim projektam ar domu, ka tas ir eksperiments. Mēģināsim, un tad jau laiks rādīs, kā viss attīstīsies tālāk.