Jau ilgāku laiku nemainīgs diskusiju jautājums ir drukāto mediju liktenis.

Kamēr žurnālistikas pētnieki un izdevēji nebeidz sev uzdot jautājumu, kad tad varētu pienākt drukāto mediju gals, žurnālistikā parādījusies jauna tendence. ‘Webdoc’ (saīsinājums no web jeb interneta dokumentēšanas) ir kļuvis par jaunu, inovatīvu reportāžu formu. Jā, tas tiesa, šis formāts nekādi nav saistīts ar papīru vai tā apdrukāšanu, tomēr tas ir tiešā veidā iedvesmojies no tradicionālās drukātās preses un kaut kādā mērā pat izceļ drukāto mediju bagātīgās iespējas pasniegt ziņojumus. ‘Webdoc’ ir interneta vietnes, kas satur tradicionālos interneta projektu elementus, tomēr papildus tam izceļas ar radošu pieeju informācijas pasniegšanā un dažādu rīku izmantojumu, kas palīdz labāk izstāstīt stāstu vai atspoguļot notikumus.

Interaktīvs fotogrāfiju, ilustrāciju, video, interviju, tehnisko rīku un animācijas sajaukums šajā formātā parādās līdzās ierastajai teksta informācijai. Īsumā, ‘webdoc’ ir kaut kas, ko lietotājs var lasīt, skatīties, klausīties, bez tam lietotājs pa to var arī pārvietoties (surf).

Lai šajā mediju formātā nezaudētu profesionālos standartus, ‘webdoc’ veidošanā būtiski piesaistīt cilvēkus ar rediģēšanas un plānošanas prasmēm, ko iespējams iegūt galvenokārt laikrakstos. Protams, neiztikt arī bez profesionāliem video operatoriem un režisoriem, programmētājiem, fotogrāfiem. Šādos projektos neaizstājami ir arhivāri, kuri spēj strādāt ar plašu informācijas apjomu, to strukturējot.

Vairāki eksperimentāli šādi projekti, kas tika izveidoti 2008.gadā, daudzos mediju telpā strādājošajos izraisīja nepatiku, jo šādā formātā ziņas viņuprāt tiek padarītas pārlieku teatrālas un iespaidīgas. Citi kritiķi izteica bažas, ka šādi ziņas tiek padarītas pārāk vienveidīgas (standartizētas), lai pēc iespējas labāk (pēc vienas formulas) tās varētu sapludināt ar video saturu. Nevar teikt, ka tajā visā nebūtu sava daļa patiesības, tomēr atliek tikai palūkoties uz atsevišķiem ‘webdoc’ piemēriem, lai saprastu, cik šis formāts patiesībā var būt inovatīvs un noderīgs ziņu stāstu pasniegšanā lietotājiem.

Labs piemērs ir „Prison Valley”. Te izmantota interaktīva dokumentālā pieeja, lai internetā izstāstītu stāstu par Cañon pilsētu Kolorādo štatā Amerikas Savienotajās Valstīs. Pilsēta ir īpaša ar to, ka tajā atrodas 13 cietumi. ‘Webdoc’ Prison Valey ietver video, sociālo mediju izejas, blogus, pat iPhone mobilā telefona aplikāciju – visu, kas kvalitātes žurnālistikas stilā ļauj auditorijai izzināt interesantu un netipisku stāstu. Tieši pateicoties šim ‘webdoc’ šī pilsēta nonāca arī citu Amerikas mediju uzmanības lokā. Šo stāstu plaši atspoguļoja arī drukātie mediji, smeļoties informācijas pasniegšanas idejas no šīs interneta vietnes.

Cits ‘webdoc’ ir koncentrējies uz Tuvajiem Austrumiem, ar interesantiem stāstiem atspoguļojot Gazas un Sderotas pilsētu iedzīvotāju dzīves. Dalītā ekrāna efekts, kas ļauj atlasīt dažādas ikdienas dzīves epizodes no abu pilsētu iedzīvotāju dzīvēm. Abu pilsētu raksturojums izriet no intervijām ar vienu vīrieti, sievieti un bērnu katrā no tām. Vairāk nekā 80 video, kas ir vidēji 2 minūtes gari, ilustrē ikdienas dzīves ainas – sportu, mūziku, kaislības un sāpes. Video ir nodrošināti subtitri angļu, arābu, palestīniešu, franču un vācu valodās. Tos var skatīties hronoloģiskā secībā vai arī izvēlēties personu vai tēmu, kuru skatīties. Tāpat kā Prison Valley, arī šī reportāža ietver sociālās saziņas rīku, blogu un komentēšanas opcijas.

From Zero ir ‘webdoc’, kas ilustrē Itālijas ziņu telpā plaši aplūkotu jautājumu – zemestrīci, kas notika Abruco (Abruzzo). „Mēs varam sekot līdzi notiekošajam ļoti cieši, būt plecu pie pleca ar galvenajiem tēliem, redzēt to, ko parasti neredzi un redzēt to, par ko parasti netiek runāts – to cilvēku ikdienas dzīvi, kuri ir saskārušies ar šādu ārkārtas situāciju un ļoti lēnām mēģina no tās attapties,” teikts projekta aprakstā. Šeit tiek atklātas palīdzības dienestu darbinieku, dakteru un celtnieku, kas iesaistīti glābšanas un atjaunošanas darbos, kā arī bez mājām palikušo dzīves. From Zero projekts radīja visiem pieejamu arhīvu, kurā ik dienu tika ielādēta kāda jauna epizode par kādu notikumu vai iesaistīto cilvēku dzīvēm. Kārtējo reizi laikraksti izmantoja šo ‘webdoc’ vietni, lai sāktu sekot līdzi šim jautājumam jaunā līmenī. Tādējādi tradicionālie mediji piešķīra tam papildu rezonansi, kā arī izcēla dažādas notikumu detaļas, ko bez šāda ‘webdoc’ projekta tie nespētu.

Vēl viens ievērības cienīgs projekts, kurā lietotājs nav vienkārši „lasītājs”, bet gan reāls skatītājs un notikumu dalībnieks, ir Honkytonk. Balstoties uz sirdi plosošo pasaku par ķīniešu kalnračiem, Honkytonk lietotājiem ļauj smelties līdzīgu pieredzi kā kalnračiem, izvēloties, kur doties, doties ceļā ar kalnraču ratiem vai arī apmeklēt izrakteņu ieguves vietas. Lietotājam tiek dota iespēja izdarīt dažādas izvēles, kas var labāk parādīt pasakā atspoguļoto realitāti.

Jā, no žurnālistikas viedokļa raugoties, šis jaunais formāts kaut kādā mērā pārvirza līdz šim nospraustās žurnālistikas robežas, tomēr kopējais iespaids ir pozitīvs. Šādus projektus nav iespējams izveidot ātri un improvizējot, to realizācija izmaksā ļoti dārgi, turklāt prasa ļoti specifiskas zināšanas. Šeit žurnālisti, piesitot kāju pie grīdas, var turēties pie sava aicinājuma – izpētes, stāstu stāstīšanas un to izplatīšanas, un vienlaikus izmantot dažādus formātus informācijas pasniegšanai, lieliski apliecinot, ka drukātā un  interneta vide var arī mierīgi pastāvēt līdzās.

Tulkojusi Līga Ozoliņa