Ap Jāņiem vai saulgriežiem mistiskā satura deva medijos pieaug. Mēs neuzzinātu par senām zintīm un neizskaidrojamajiem spēkiem, kas šajā laikā ietekmē cilvēkus, ja mediji mums to nepastāstītu. Kas tas īsti ir:  specifiska izklaide, nepārejoša ticība paranormālajam, maģiskā domāšana? Visbiežāk tā ir neprofesionāla žurnālistika.

Būtu negodīgi sacīt, ka mistiku citā laikā mediju saturā neatrast. Nekā nebija – horoskopi, reālo brīnumu stāsti sievietēm adresētos medijos un specializēti formāti, piemēram, kanāls “Ren-TV”, ekstrasensu raidījumi, žurnāli “Praktiskā astroloģija” un “Citāda pasaule”, ir pastāvīga un ietekmīga mediju pasaules daļa. Atsevišķos gadījumos pat ikdienas ziņas nopietni apspriež neapgāžamas pasaules gala pazīmes, melnās piektdienas vai melnā kaķa fenomenus. Numerologi, dīvainu astroloģijas skolu pārstāvji, zintnieki kļuvuši par pierastiem žurnālistu informācijas avotiem. Kāpēc ne, ja vien varētu paļauties uz viņu teikto.

Tev tikai jātic!
Veidot šo rakstu mudināja regulārs izbrīns, redzot, cik lielu vietu atsevišķos medijos ieņem astrologu padomi, numerologu skaidrojumi, alternatīvās dziedniecības pārstāvju pareģojumi, mēness kalendāru nosacījumi… Protams, ka tā ir izklaidējoša informācija, bet kāpēc nereti pasniegta kā neapgāžama patiesība? Turklāt šo dīvaino saturu pilnā nopietnībā saražo gudri redaktori un piedzējuši žurnālisti, kas spēj kritiski skatīties uz pilnīgi visu, izņemot pašu uzmeklētu “mistikas” avotu stāstījumu.

Piemēram, Latvijā tik populārajā žurnālā “Ieva” jau labu laiku lasāmi mēness kalendāra definēti ieteikumi, izgriežami padomi, kas palīdz precīzi izpildīt mistiķu veidotos norādījumus, vēl vairāk – mistikai veltīts saturs ievietots goda vietā, slavenās intervijas un likteņstāstus pārceļot uz žurnāla otro daļu.

Vienmēr esmu smējusies, lasot mistisko panākumu receptes sarkastiskajā un īsti drosmīgām lasītājām paredzētajā žurnālā “Lilit”. Reizēm šis izdevums liek savām skaidri un asi domājošajām lasītājām darīt pavisam dīvainas lietas. Piemēram, rubrika “Lilit gudrības” iesaka laimi panākt, katru vakaru liekot sev apkārt karstus akmeņus vai koncentrējot skatienu noteiktā punktā. Šādā stilā veidotās informācijas forma ir identiska parastiem praktisko padomu aprakstiem, kas stāsta, kā pa soļiem vien pagatavojama neparasta kūka vai uzsākama fitnesa programma.

Bet daļa no padomiem ir stipri apšaubāmi, maigi izsakoties. Piemēram, rakstā “Veiksme mīl drosmīgo” (Lilit, Marts, 2013) sniegts 21 padoms, kā “piejaucēt veiksmi”. Pavisam jauku padomu vidū, kas iesaka teikt citiem labus vārdus vai nomainīt lūpukrāsas toni, lasāms arī šāds: 2.diena – pagatavo veiksmes talismanu. Sameklē tērpu, kurā tu reiz juties laimīga.  Nogriez tam diedziņu vai sīku auduma gabaliņu no iekšējās vīles. Ievieto laimes “fragmentu” keramikas aromamedaljonā. Uzpilini tam lāsi sev tīkamas aromātiskās eļļas – ingvera, bergamotes, neroli, muskatrieksta, bazilika. Nēsā talismanu 18 dienas, ik pēc dienas tam pievienojot pa pilienam no jebkuras minētās eļļas. Talismans iesakņo tavā apziņā domu par to, ka laime ir un sniedz tev pašpaļāvību. Ieteiktās ēteriskās eļļas saasina vērīgumu”. Vēl labāki padomi attiecas uz 12.veiksmes nostiprināšanas dienu un māca likvidēt problēmas: “Paņem piecus nelobītus valriekstus. Iedomājies, ka ikviens no tiem iemieso kādu tavu problēmu. Saskaldi čaumalas ar āmurīti un apēd kodolus. Viss – tavu problēmu vairs nav. Ja kāds no riekstiem izrādās ar tukšu vidu vai nekvalitatīvs, tad arī pati problēma bijusi tikai iztēlota, neīsta. Lielisks veids, kā norobežoties no satraukumiem un dot liktenim iespēju atrisināt sarežģītu situāciju tavā vietā”.

Tie ir tikai pāris spilgti piemēri, “Lilit”, protams, nav vienīgais medijs, kas tādus piedāvā. Bet šim konkrētajam rakstam  nav ne autora, ne avota. Iedomājoties, kā kāda lasītāja sekos šiem un citiem “īstas veiksmes” sasniegšanas piemēriem, tas šķiet ļoti smieklīgi. Mazliet apdomājoties, šādas lasāmviela var palīdzēt saprast sabiedrības uzvedības dīvainības – absurdus vēlēšanu rezultātus vai ticību, ka braukšana dzērumā ir drosmes pazīme. Bet daudz ko izskaidro saruna ar psihoterapeitu Artūru Utinānu un iepazīšanās ar viņa pētījuma “Maģiskās domāšanas, ticības paranormālajam un kritiskās domāšanas dispozīcijas aptauja RSU medicīnas studentiem” atziņām.

Vilinošā pašmaldināšana
Paranormāls ir kas tāds, kas nav saskaņā ar zinātniskiem likumiem, tas nav uztverams ārpus pierastajiem maņu kanāliem, tas ir šķietams, jo atrodas ārpus vai paralēli normālajam. Paranormālais ietver ticību astroloģijai un nākotnes paredzēšanai, ticību spokiem vai komunikācijas iespējai ar mirušajiem, telekinēzei un telepātijai, tas attiecas arī uz ticību maģijai (noburšanai, ļaunai acij, mīlestības pieburšanai), dažādām labām vai ļaunām zīmēm (skaitļiem, saplēsta spoguļa vai melnā kaķa ietekmēm), reinkarnācijai, NLO vai neparastām dzīvības formām, stāsta Artūrs Utināns. Maģisko domāšanu viņš definē kā ticību neredzamu spēku ietekmei uz cilvēka likteni, uzvedību un slimībām, vai ticību cilvēka domu spēka ietekmei uz apkārtējo pasauli. Maģiskā domāšana  ietver ticību visu lietu savstarpējai saistībai ar spēkiem vai enerģiju, kas transcendē visu fizisko un spirituālo, tā ir ticība cēloniskām saitēm, kuras, pēc zinātnes domām, nepastāv saka A.Utināns, skaidrojot, cik svarīgi, ka topošie ārsti būtu brīvi no šādiem uzskatiem un tos neizplatītu arī pacientu vidū.

Tikpat būtiski tas ir arī žurnālistiem, ja vien tie darbojas profesionāli, jo kritiskā domāšana ir patiesības izzināšana, lai cik rūgta tā nebūtu, tā ietver loģiku, izvērtējumu, faktu pārbaudi, tā nodarbojas ar māņu, izkropļojumu un pašmaldināšanas atšifrēšanu. Artūra Utināna pētījumā pārbaudīta ticība izteikumiem, kādi pārliecībās un patiesības formā bieži lasāmi medijos, piemēram, “es sajūtu, ka daži cilvēki sāk par mani domāt”, “horoskopiem pārāk bieži ir taisnība, lai tā būtu sagadīšanās”.

Ne jau vienmēr pat “mistikas” formātos sniegta tiek nekvalitatīva informācija. Piemēram, žurnāls “Citāda pasaule” savā pirmsjāņu numurā publicējis vairākus rakstus, kur vēsu prātu skaidroti saulgriežu rituāli folklorā, tas analizē homeopātiju, nepiemirstot, ka šī alternatīvā medicīnas pieeja joprojām tiek kritiski vērtēta. Vienlaikus šiem profesionāli sabalansētajiem materiāliem, kas pastāsta, gan dažādu tamatu “mistisko”, gan saprātīgo versiju, publicēts raksts par komponistu Raimondu Tigulu. Nav saprotams, kāpēc jau ar pirmajiem vārdiem viņa daiļradei piedēvēts mistisks spēks, jo autore Zane Zālīte paziņo, ka “tā ir mūzika no ārpasaules”. Ko gan tas nozīmē, ja seko ļoti reāls un argumentēts Tigula svarīgo dzīves notikumu apraksts? Jā, viņš neraksta šlāgerdziesmas, bet iekļaut rakstā tādu dīvainību, kā kādas sievietes apgalvojumu, ka Tigula mūzika izārstējusi no astmas, šķiet kā uzsvērta vēlme ticēt paranormālajam. Tad jau medicīna nav vajadzīga, aptiekās, uzrādot recepti, varētu pārdot Tigula mūzikas ierakstus. Atvainojiet, joks, bet to izraisa rakstā minētais, ka Tigula mūzika spēj noburt un virsraksts jau vien ir kā nekritiskas domāšanas definīcija “Ārpasaules maģiskā mūzika”. Tālākais teksts liecina, ka ar to nav domāta mākslas burvība, bet vēlme uzsvērt mistisko, ko tādu, kam tev vienkārši jānotic.

Mistikas šarms
Bet ne jau vienmēr mediju informācija liek nekritiski ticēt jebkam. Žurnāls “Ieva”, kas izteikti aizrāvies ar dažādu pasaules skaidrošanas veidu intensīvu piedāvāšanu, līdzās zintniekiem reizēm publicē arī zinātnieku skaidrojumus. Pozitīvs piemērs ir pimsjāņu numurā publicētā intervija ar  ārstu Igoru Kudrjavcevu, interesants ir raksts par Mēness lomu latviskajā dzīves ziņā. Kritiskāk gan būtu jāskatās uz dzimšanas dienu horoskopu un vienmēr žurnālā esošo mēness kalendāru. Paradoksāli, bet žurnālistikā tik raksturīgo mītu pārbaudi un stereotipu atspēkošanu šajā numurā piedāvā vien margarīnam veltīts reklāmraksts.

Aizraušanos ar mistikai veltītu saturu mediju redakcijās nereti skaidro kā auditorijas pieprasījumu. Tas gan – interese par nākotnes pareģojumiem, neizskaidrojamām parādībām un horoskopiem ir nezūdoša. Tātad mistikas satura pieaugums ir vienkārša komerciālu mediju sistēmas reakcija – likt maksāt par apšaubāmas kvalitātes, bet viegli pārdodamu preci. Tāpēc svarīgi, ka tiek publicēti arī materiāli, kas zinātniski izvērtē mistiskus uzskatus, kuri, daudzkārt atkārtoti, kļuvuši gandrīz vai par pārliecību. Tā noticis ar daudzviet pārpublicēto domu, ka cilvēks var izmainīt savu dzīvi 21 dienā – raksti par jauna paraduma veidošanu trīs nedēļu laikā piepludina medijus ap gadumiju, lielo dzīves apņemšanos būvēšanas dienās. Tā nav patiesība, pierāda nopietns pētījums, jo vidēji cilvēkiem vajadzīgas 66 dienas, lai kāda apņemšanās kļūtu par paradumu, proti, sākot vingrot no janvāra sākuma, tas būs jūsu jaunais paradums ap 6.martu.

Sen pierādīts, ka nestabilitātes laikā, krīzes gados, cilvēki biežāk pieķeras mistikai, sāk ticēt dīvainām sakritībām, paļaujas uz loterijām. Tā ir normāla reakcija, ja mediji piedāvā saturu, kas cenšas apmierināt dažādu ļaužu vēlmi pārvērtēt vērtības, meklēt dzīves jēgu un izzināt dažādas realitātes skaidrošanas pieejas. Bet, sekojot auditorijas interesēm, ir neprofesionāli padarīt cilvēkus par pesteļu stāstiņu adresātu, nebeidzamā straumē publicējot dažādu “garīgo prakšu” sekotāju klāstītās muļķības, neapšaubot to stāstītājus un saturu. Protams, lai profesionāli runātu par “mistisko un neizskaidrojamo” vajadzīgas zināšanas, starp citu, tās ļoti konsekventi piedāvā žurnāsls “Annas psiholoģija”. Taču reizēm pietiktu, ja jocīgie stāsti būtu publicēti rubrikā “Lielie joki”, “Dīvainības, kam nedrīkst ticēt” vai kādā ziņu portālā būtu nevis “unikālais horoskops”, bet salikti kopā vismaz trīs horoskopi, kas visticamāk vienas dienas ietvaros piedāvās tikai ar mistikas palīdzību skaidrojamas pretrunas.

Man nenāk ne prātā domāt, ka medijiem vajadzētu izvairīties apspriest mistiskus notikumus, paranormālus fenomenus vai dīvainus uzskatus. To vajag darīt, ja vien nav izslēgta kritiskā domāšana, ja tiek minēts, ka līdzās mistiskajai pārliecībai pastāv arī citi uzskati, jo cilvēki ir spējīgi pārbaudīt faktus un izzināt cēloņu un seku īstās kopsakarības. Viedokļu daudzveidība un žurnālista spēja distancēties no stāstītā, mistiskā satura kontekstā ir tikpat svarīga kā analizējot valsts makroekonomikas datus un politisko partiju programmas. Citādi viena otra medija zīmolā būtu jāraksta – mēs ticam jebkam, ko kāds mums iestāsta un liksim jums kā riekstus apēst savas problēmas!