Vai medijpratība mūsdienās ir viena no katra cilvēka galvenajām sociālajām un komunikatīvajām caurviju kompetencēm – tāds ir jautājums?

Pat kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas 2014. gadā Latvija ir palikusi vienīgā no Baltijas valstīm (sal. prezentāciju no Igaunijas jau 2014. gada 7. februārī), kur viscaur formālajā vispārējā izglītībā tā arī nav ieviesta medijpratība. Tostarp šķita, ka, tāpat kā kopumā Rietumos, beidzot ir izveidojusies un nostiprinājusies vienprātība kā mediju politikā, tā mediju pedagoģijā – ka medijpratība mūsdienās ir viena no katra cilvēka galvenajām sociālajām un komunikatīvajām caurviju kompetencēm.

Tādēļ patiesi izbrīna, ka līdz 1. februārim apspriešanai nodotais kompetenču izglītības projekts Skola 2030 (Izglītība mūsdienīgai sabiedrībai: mācību satura un pieejas apraksts, arī – Kompetenču pieeja mācību saturam) to nemaz neapliecina un šajā jomā steidzami prasa kardinālus uzlabojumus. Tas pat neatzīst medijpratību kā atsevišķu jēdzienu!

Protams, daļēji to var skaidrot ar mūsu valstī raksturīgo savstarpējās nesadarbošanās tendenci un, varētu pat teikt, apmātību lai nu par ko, bet par medijiem un komunikāciju „kompetenti” spriest visiem, tikai nepiesaistot ne, pirmkārt, komunikācijas zinātniekus, ne, otrkārt, mediju sociologus un psihologus, kuriem mediju komunikācija ir gan zinātniskās intereses, gan pētījumu priekšmets. Ar mediju pedagoģijas tikai kā mediju didaktikas (mediji kā mācību līdzeklis) un medijpratības tikai kā tehnisko kompetenču (galvenokārt datorzinībās) izpratni šeit tiešām sen ir par maz.

Ko ietver medijpratība kā mācību disciplīna?

Jāatgādina, ka Rietumu zinātnē tostarp valda plaša vienprātība, ka mediju pedagoģija un arī medijpratība pilnīgi noteikti ietver mediju zinības – tātad zināšanas par plašsaziņas (masu) mediju sistēmu kā vienu no piecām autonomām sabiedrības apakšsistēmām līdzās bāziskajai, kultūrsociālajai, tad ekonomiskajai, politiskajai un tiesību sistēmai, kas katra ir patstāvīgs pētījumu priekšmets arī savai sociālo zinātņu nozarei (komunikācijas zinātnei, sociālajai antropoloģijai/kulturoloģijai, ekonomikas zinātnei, politikas zinātnei, juridiskajai zinātne). Šāda vienprātība ir izveidojusies jau kopš tādu socioloģijas – visu sociālo zinātņu mātes – sistēmteoriju klasiķu kā amerikāņa Talkota Pārsonsa (Talcott Parsons) The Social System (1951) un pilnīgi nostiprinājusies pēc vācieša Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann) Die Realität der Massenmedien (1996) – grāmatām, kuru atziņas joprojām nav apgāztas un ir pamatā jebkurai pārbaudītai mūsdienu sistemātiskai izpratnei par to, kā dzīvo un darbojas sabiedrība.

Turklāt, protams, mediju varas nodalīšana izriet arī no elementārā konstitucionāli demokrātiskā varas dalīšanas principa, un it īpaši tas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem, ko dibina valsts. Līdz ar to nepietiek skolās apgūt tikai kultūru un vēsturi, politisko, ekonomisko un tiesību sistēmu – ir jāiemācās arī par mediju sistēmu. Nemaz nerunājot par to, ka medijpratība līdzās tehniskajām ietver arī kultūras, sociālās un refleksīvās kompetences.

Savukārt mūsu projekts (8.–9. lpp.) par caurviju prasmi nosauc nevis medijpratību, bet tās vietā lieto daudz šaurāku vārdu – digitālo prasmi (arī – prasmes), kas gan tāpat ir aktuāls un modīgs, gan ne tik daudz Krievijas hibrīdkara kontekstā. Saprotams, ka šādas pieejas konsekvence ir, ka mediji un vispār publiskā (sociālā komunikācija) kā sabiedrības funkcionēšanas pamats un tādējādi arī medijprātība no paša centra, kur tai pienāktos būt, tiek pakļauta šauri tehnoloģiskam determinismam un izstumta absolūtā mācību satura perifērijā. Ļoti iespējams, arīdzan tāpēc, ka nav jau arī sagatavoti skolotāji, pretēji, piemēram, Igaunijai, kur Tartu Universitātē ir žurnālistikas maģistra studiju programmas specializācija medijpratībā, ko lielākoties apgūst skolotāji.

Pamatskolas mācību saturā un sasniedzamajos rezultātos medijpratības nav

Satriecoši, bet mediju zinības vispār netiek ietvertas sociālo zinību uzskaitījumā pamatskolā apgūstamajā sociālās un pilsoniskās mācību jomas saturā (25. lpp.): ne 1.–6. klasē, kur „skolēni vienoti apgūst sociālās zinības – ekonomikas, politikas, tiesību, psiholoģijas un reliģijas pamatus un ievadu Latvijas vēsturē” (kur mediji?), ne arī 7.–9. klases posmā, kur „skolēni apgūst sociālās zinības (ekonomiku, politiku, tiesības, psiholoģiju un reliģiju)” (kur mediji?).

Tas pats attiecas uz sasniedzamo rezultātu kopsavilkumu sociālajā un politiskajā mācību jomā, pamatskolu beidzot (9. tabula, 26. lpp.), un arī detalizējumā mediji parādās tikai kā informācijas avots „par cilvēku rīcību dažādās ikdienas situācijās” (beidzot 6. klasi), bet it nekas nav minēts „lielās idejas” Indivīdi veido pārvaldes institūcijas sabiedrības pastāvēšanai kontekstā. Kur tad, piemēram, mediju kritikas un kontroles funkcija, izšķirošā loma sabiedriskās domas, politiskās gribas un nacionālās identitātes, galu galā – publiskās sfēras veidošanā?

Vidusskolā – nekā principiāli jauna

Varētu domāt, ka ģimnāzisti nu gan apgūs visu līdz šim pārāk sarežģīto un pietrūkušo. Nekā nebija: pamatlīmenis atkal dod „pamatus vēsturē, ekonomikā, politikā, tiesībās, filozofijā, reliģijā un psiholoģijā” un pat iespēju „pārvaldīt savas finanses” (izcēlumi oriģinālā, 40. lpp.), bet par medijpratību un mediju nozari atkal nekā, pat optimālajā un augstākajā līmenī ne! Lai gan pēdējā „gūst pieredzi pētniecībā, izmantojot izvēlētā virziena zinātnes nozaru pētniecības metodēs, iedziļinās nozaru teorijā un attīsta nepieciešamās prasmes”.

Jāsecina, ka nav tādas nozares – nav nozares, nav arī problēmu! Iznāk, ka Latvijā ir atklātas pasaulē unikālas zināšanas: mediji mūsdienu sabiedrībā nemaz nav tik svarīgi, lai tos nodalītu atsevišķi, un medijpratība ne tik, – tad kādēļ lai medijpratībai ierādītu pienācīgu vietu skolu mācību saturā?