Jau vēstījām, ka 15.augustā noslēgsies sabiedriskā apspriešana Kultūras ministrijas konceptuālajam sabiedrisko mediju pārvaldības reformas priekšlikumam un šodien, 3.augustā, Saeimas Sarkanajā zālē notiks publiskā diskusija, kuras ietvaros likuma projektu vērtēs augsta līmeņa eksperti no Vācijas, balstoties savas valsts pieredzē. Diskusijā piedalīsies arī vietējie eksperti, analizējot piedāvātās reformas atsevišķus tiesiskos un mediju atbildības aspektus.

Šajā rakstā Ainārs Dimants, profesors komunikācijas zinātnē un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) bijušais vadītājs, pašlaik padomes loceklis, izsaka piecas argumentētas tēzes par apspriešanai nodoto konceptuālo priekšlikumu jaunam Sabiedrisko mediju likumam:

Pirmkārt, par procesu: jānorāda uz dokumenta sagatavošanas birokrātisko noslēgtību, slepenību un pat steigu, līdz ar to arī ierobežotu ekspertīzi. Tā sagatavošanā nav iesaistīti ne paši sabiedriskie mediji, ne, pretēji Mediju politikas pamatnostādņu projektā noteiktajam, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, ne pilsoniskā sabiedrība, ne mediju nozare, ne komunikācijas zinātnieki (komunikācijas zinātnei vienīgajai tās tiešais priekšmets ir sociālā komunikācija, tātad komunikācija sabiedrībā) – līdz ar to darbojoties pretēji deklaratīvajiem projekta uzstājumiem par „sabiedrisko mediju īpašo lomu valsts konstitucionālās iekārtas nodrošināšanā”. Vai lai pēc šī parauga, kā teikts likuma priekšlikumā, „sabiedrisko mediju padome ievēro visaugstākos atklātības standartus savā darbībā”?

Pilnīgi pretēji, atklātā un caurskatāmā dialogā, turklāt iesaistot kopdarbā atzītākos nozares ekspertus no Latvijas augstskolām (Inta Brikše, Ieva Beitika, Anda Rožukalne, Jānis Juzefovičs u. c.), konsultāciju uzņēmumiem un ārzemēm, pēc Valda Dombrovska (Vienotība) valdības ierosmes 2011.–2013. gadā NEPLP vadībā tika izstrādāta Koncepcija par jauna Latvijas Sabiedriskā medija izveidi, nākot klajā ar detalizētiem sabiedrisko mediju pārvaldības un finansēšanas modeļu piedāvājumiem, par kuriem politisko lēmumu pieņēmēji savstarpēji un dažādu lobiju ietekmē tomēr nespēja vienoties un nolika tos malā.

Otrkārt, sabiedrisko mediju mērķa uzstādījums – pārāk ierobežots „absolūtais apvārsnis” (Vāclavs Havels), „teļu kultūra” (Kārlis Skalbe), nevis vērsts uz patstāvīgas publiskās sfēras (Jirgens Hābermāss) attīstību, veidojot sociālo konfliktu risināšanas forumu (sociālās atbildības mediju teorija) un medijiem diriģējot sabiedrības pašnovērošanu (Niklāss Lūmans). V. Havels rakstīja, ka „cilvēka pārejošā eksistence nevar būt bez pastāvīgā apvāršņa, uz kura fona tā attīstās un uz kuru tā – apzināti vai neapzināti – pastāvīgi atsaucas”[1]. Var to saukt par vīziju, par ko Kārlis Skalbe pēc 1934. gada 15. maija esot rezignēti runājis kā „par mūsu teļu kultūru, kas nu sāksies”[2], kur, kā zināms, karoti var aizbāzt aiz mākoņa malas. Bet NEPLP koncepcijā sabiedriskā medija vīzija: stipra Latvijas demokrātija un nacionālā identitāte.

Tā nu pretēji Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklim „Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā” jaunais projekts sabiedriskā pasūtījuma virsmērķi tomēr pamatā definē no mediju tirgus viedokļa, nevis pēc sabiedrisko mediju lomas publiskās sfēras veidošanā pilsoniskā sabiedrībā, it īpaši nelielā nācijā un mediju tirgū. Turklāt formulē to negatīvi, izejot no tā, kas nav, nevis – kam jābūt. Tā ir elementāra loģikas un sevišķi mediju darbības loģikas kļūda, noteikt, ka „sabiedriskā pasūtījuma virsmērķis ir tādu pakalpojumu radīšana un sniegšana sabiedrībai, kas ne kvalitatīvā, ne kvantitatīvā izpratnē mediju tirgū nav pieejams” – jo netiek dots pozitīvs jābūtības, sasniedzamā apvāršņa formulējums. Tiešām, tad jau arī laika ziņas ne?

Te nepalīdz arī atsauce uz „likuma ievadā minētajiem apsvērumiem”, jo galvenie no tiem ir vēl miglaināki, „sabiedriskos medijus saprotot kā kolektīvās sabiedriskās domas (? – A. D.) veidošanās forumu Latvijas tautai un visaptveroša viedokļa (? – A. D.) izveides priekšnosacījumu nodrošinātājus katram Latvijas sabiedrības loceklim individuāli”.

Treškārt, moderna sabiedriskā labuma testa vietā, kas reāli attīstītu sabiedriskā medija atgriezenisko saiti ar sabiedrību, plānots likumā iecementēt vēl lielāku sabiedrisko mediju politizāciju, atsaucoties uz nepilnīgiem pēckara paraugiem, kuri radušies ne jau Latvijas apstākļos pēc Otrā pasaules kara un kuri šeit faktiski nozīmētu šo mediju pakļaušanu sabiedrības politiskajai apakšsistēmai. It īpaši pie paredzētā politiskās pārstāvniecības (faktiski 7 no 13 locekļiem) īpatsvara pārraugošajā Sabiedrisko mediju padomē tas ir ceļš prom no demokrātijas, kura paredz varas dalīšanu un neatkarīgus medijus, autoritārisma virzienā. Un pilnīgi noteikti solis atpakaļ, salīdzinot ar pašreizējo regulējumu – kurš 2010. gadā tika panākts pašas Latvijas līdzšinējās nacionālās pieredzes rezultātā (1992. un 1995. gada Radio un televīzijas likumi jau reiz noteica gan plašāku sabiedrības grupu vai tiešu katras Saeimas frakcijas pārstāvību) un likumīgi nodrošina padomi kā buferi starp sabiedriskajiem medijiem, no vienas puses, un to tiešu pakļaušanu politikai, no otras. Šo bufera funkciju veic NEPLP, kuras faktiskā veidošana pēc Saeimas frakciju politiskās proporcionalitātes principa, neiesaistot opozīciju, likumā nemaz nav noteikta.

Likums jau tagad neliedz Saeimai padomes iecelšanas lēmumpieņemšanas procesā pilnvērtīgi iekļaut opozīciju, tādējādi pieņemot konsensa lēmumu, kas būtu labākais risinājums sabiedriskos medijus pārraugošai padomei. Tāpēc juridiski nekorekta ir atsauce Kultūras ministrijas prezentācijā, ka Sabiedrisko mediju padomes veidošanas priekšlikums tapis, „pēc būtības pārņemot esošo politiskā sastāva izveides modeli”.

Kā attiecīgo sarunu dalībnieks ar pilnu atbildību varu liecināt, ka viens no galvenajiem pretargumentiem, kāpēc NEPLP izstrādātā koncepcija 2013. un 2014. gadā nesaņēma politisko atbalstu, bija tieši politiskās pārstāvniecības neplānošana Sabiedriskā medija padomē, veidojot to pēc iespējas pilsonisku un profesionālu arī attiecībā uz uzņēmumu vadības, finanšu un juridiskajām zināšanām, kas jaunajā priekšlikumā ir pilnībā pamestas novārtā. Bet runa ir par lielākajiem mediju uzņēmumiem valstī, kas pieder ne jau politiķiem, bet nodokļu maksātājiem.

Ceturtkārt, galu galā izšķirošais, – nebūt netiek piedāvāts par pašreizējo labāks sabiedrisko mediju finansēšanas modelis, kas patiesībā, de facto, nevis tikai de jure nodrošinātu redakcionālo neatkarību. Tiek piedāvāts saglabāt pašreizējo modeli, kas, kā rāda prakse, nenodrošina pat likumā noteikto valsts dotāciju ne mazāku kā iepriekšējā gadā. Vienlaikus bez ticamām finansējuma pieauguma garantijām paredzēts pilnībā iziet no reklāmas un sponsorēšanas tirgus, kas tomēr dod trešdaļu ienākumu šiem nacionālajiem medijiem. Bet vēl jau ir attīstības vajadzības, investīciju programma, kas ir neatņemama NEPLP koncepcijas sastāvdaļa. Tātad iziešana no reklāmas tirgus pilnīgi noteikti nav pieļaujama bez vienlaicīgas Lietuvas paraugam līdzīga modeļa ieviešanas, kur kopš pagājušā gada 1. janvāra 1,5% no ienākumu nodokļa un 1,3% no akcīzes nodokļa ir iezīmēti sabiedriskajam medijam, garantējot tam patstāvīgu un pastāvīgu finansējumu bez politiskas raustīšanas. Kas maksā, tas pasūta mūziku.

Piektkārt, pēc līdzšinējās pieredzes nav šaubu, ka ir vajadzīga atsevišķa Sabiedrisko mediju padome un sabiedrisko mediju ombuds, bet piedāvātā vairāku (nelielā valstī!) institūciju sistēma ar iestrādātiem riskiem citai citu bloķēt un saukt pie atbildības dezorganizēs mediju organizāciju vadību. Proti, gan konceptuāli, gan termiņu ziņā pārraujot saikni un sazobi starp sabiedrisko pasūtījumu (kas primāri nodēvēts par „dokumentiem”, tālāk vēl neskaidrāk) un reālo mediju programmu un vispār satura plānošanu un veidošanu. Vienlaikus nespējot par to uzņemties atbildību un atstājot bez sabiedrības kontroles pašus kontrolierus – eventuāli tikai 70 satura veidotāju no sava vidus vēlēto sabiedriskā medija Redakcionālo padomi ar tādām pilnvarām iepretī valdei, Sabiedrisko mediju padomei, Sabiedriski konsultatīvajai padomei, kādas nav pieredzētas starptautiskajā sabiedrisko mediju praksē, ieskaitot veto tiesības attiecībā uz sabiedrisko pasūtījumu.

Valdes „patstāvīgi vada”, bet galīgos lēmumus savā kompetencē pieņemt nevar, pat par darbinieku atlaišanu. Toties tos pieņem Redakcionālā padome ar septiņiem brīvprātīgiem locekļiem, kas vienlaikus saņem atalgojumu par tiešo darbu sabiedriskajā medijā, un sabiedrisko mediju ombuds. Sabiedrisko mediju padomei kārtējā gada sabiedrisko pasūtījumu jāpieņem tikai līdz 31. martam (!), un pēc tam valdei, lai gan tai eksplicīti aizliegts ietekmēt redakcionālos lēmumus pastarpinātā veidā (jāpiekrīt, ka tiešā veidā nekādā ziņā), tad vēl jāizstrādā programmu plānus (turklāt tagad to primāri dara programmu un satura plānotāji, nevis valde) un jāvirza tos apstiprināšanai Redakcionālajā padomē. Un ja pirms tam vēl tās veto, tad Sabiedrisko mediju padome vēl tikai turpinās pieņemt sabiedrisko pasūtījumu… Kas tikmēr notiek ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem gan kā satura programmām, gan kā mediju organizācijām, gan kā uzņēmumiem, kuri nepieder to darbiniekiem? Tātad pietrūkst ne vien vīzijas, bet arī praktiska redzējuma par specifisko mediju vadību to pamatdarbībā. Arī nosacījumi dažādo institūciju locekļu izvēlei un atcelšanai ir pārmērīgi plaši formulēti, tādējādi tieši paverot manipulācijas iespējas.

Secinājums: kopumā šis nav sabiedrisko mediju problēmu risinājumu piedāvājums, bet gan jaunu problēmu radīšana, pašreizējās vēl palielinot un atražojot. Pa augšu lidinoties konceptuāli, bet pa apakšu ļaujot šiverēt, maigi sakot, ļoti piezemēti – sev, nevis sabiedrībai kopumā.

[1] Havels, Vāclavs (2009). Vēstules Olgai. Rīga : Dienas Grāmata, 141.

[2] Kārkliņš, Jānis (1990). Latvijas preses karalis. Rīga : Karogs, 173.

Foto: Kārlis Dambrāns / Flickr CC: Black Hawk flight over Riga (Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/) ; wikimapia.org