Komunikācijai un medijiem veltītas grāmatas Latvijā iznāk patiešām ļoti reti. Tāpēc arī tās pašas retās tiek daudz vētītas un apspriestas.

Jau piedāvājām Aināra Dimanta, Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētā profesora recenziju par jaunāko – 2010.gada nogalē klajā laisto Sandras Veinbergas grāmatu “Mediju misija. Preses attīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas (1990 – 2010)”.

Arī mediju eksperte, Dr. sc. soc. Anda Rožukalne piedāvā savu vērtējumu par šo grāmatu, atzīstot, ka, to izlasot, pārņēmusi doma: “Labi, ka tas vēlreiz ir pateikts. Žēl, ka pateikts tikai tas.”

Divdesmit gadiem Latvijas mediju attīstībā Sadra Veinberga pārskrējusi pāri kā draiska meitene puķu pļavai. Viņas salasītajā pušķī ir spēcīgas puķes ar resniem kātiem, bet līdzi paķertas apkaltušas smilgas, nesvarīgas lapas, krāšņi un zīmīgi ziedi pļavā palikuši ieraudzīti, bet nenovērtēti. Bet tās jau, kā solīts nosaukumā, vien mediju attīstības tendences, visotaļ precīzi noteiktas un aprakstītas.

Nesen iznākušās grāmatas šarmu veido autores ambīcijas skatīt Latvijas mediju attīstības procesus kopsakarībās ar norisēm Rietumu mediju sistēmās. Lai gan daudzām atziņām pietrūkst argumentu, atsevišķi procesi Latvijas medijos uzrādīti ar precīzu kritiskas domas spēku. Autore pamatoti vēlreiz ilustrējusi tos iemeslus, kāpēc Latvijā mediji kā dabisku izvēlas politisko pakļaušanos kādam saimniekam, kāpēc tiek attaisnots galēji komercializēts saturs un dominē žurnālistika, kam profesionālā atbildība nav būtiska. Veinberga skaidri uzrāda Latvijas mediju problēmas, to saknes saskatot padomju tradīcijās un šo tradīciju turpinātājos, kas nosaka mūsdienu mediju darbību. Veinbergas Latvijas mediju vadītājiem un viņu domāšanas veidam uzstādītās diagnozes ir precīzas, bet tās atspoguļo jau zināmo, jau iepriekš rakstīto, piemēram, 2002.gadā iznākušajā grāmatā “Baltic Media in Transition”, kuras redaktors ir Tartu universitātes profesors Peters Vihalems.

Aizraujošas un izzinošas informācijas pilnas ir tās grāmatas sadaļas, kurās pieminētas, gan ļoti fragmentārā un izkaisītā veidā, žurnālistu atmiņas par mediju pārmaiņu procesiem pēc Atmodas un pirmajos Latvijas neatkarības gados. Šiem faktu un viedokļu fragmentiem gribas pieķerties, lasīt vairāk, pamatīgāk. Bet tie diemžēl nerada neviena būtiska notikuma kopainu, vien pieķeras, atminas kādu impulsu, bet pamet neizvērtētus nozīmīgus un ļoti pretrunīgus procesus. Intervēto mediju profesionāļu domu fragmenti grāmatā izmantoti galvenokārt, lai apstiprinātu autores jau izteiktas domas, nevis lai izpētītu kādu svarīgu procesu, ieraudzītu tā jēgu ar laika distanci. Aiz interviju fragmentiem grūti ieraudzīt tendences, vēstures norises vismaz hronoloģiski. Tie ir tikai akcenti, citāti. Arī interviju avotu atlase šķiet nejauša – iztaujātie cilvēki spēj izstāstīt savu pieredzi, bet daļa no viņiem nav saistīti ar procesiem, kas balsta grāmatas vēstījumu, viņi lielākoties nespēj  (vai nav autores mudināti) ne vien atcerēties, bet izskaidrot notikumus, kas ātri attālinās. Skaidrojumu un izvērtējumu nesniedz arī Sandra Veinberga. Mediju vēstures drupatas, kas izbērtas visas grāmatas garumā, atstāj tukšuma sajūtu – bija iespējams izstāstīt kaut vai vienas avīzes pārmaiņu procesu, secīgi, pamatīgi. Bet daudzas nozīmīgas Latvijas mediju vēstures norises ir autores pieminētas, tomēr ātri vien pamestas kā apnikušas, nesvarīgas.

Līdzīgi grāmatas “Mediju misija” autore stāsta par aktuālajām mediju attīstības tendencēm, kaut ko izceļot un plaši aprakstot (žurnālu tirgu), kaut ko vispār apejot (raidošos medijus, sabiedrisko mediju situāciju, interneta mediju attīstību ). Jaukākais spēcīgāko mediju pārstāvju intervijās ir, iespējams pat neapzināti, noķertais preses izdevumu īpašnieku un vadītāju domāšanas veids, īsās sarunas atklāj un leģitimizē Latvijas mediju satura kvalitātes eroziju.

Grāmatas piedāvātajiem secinājumiem pietrūkst pamatojuma, bet pētījuma empīriskais materiāls ir maz analizēts, izvērtēts mijiedarbībā ar autores piedāvāto globālo kontekstu. Grāmata no vienas puses adresēta zinošam un ieinteresētam lasītājam, kurš “Mediju misijā” piedzīvos atkalredzēšanās prieku un būs gatavs strīdēties par tās secinājumu pamatotību. No otras puses autore cenšas viegli un ātri aptvert milzīgu periodu, neskaitāmus notikumus un pretrunīgas tendences. No Sandras Veinbergas Latvijas mediju pļavā salasītajām puķēm atmiņā paliek vien dažas smaržas, bet mediju notikumu un cilvēku pušķis iznācis haotiski papluinīts.

Latvijā ļoti reti iznāk medijiem veltītas grāmatas – labākajā gadījumā pa vienai pāris gadu laikā. Tāpēc Latvijas mediju vēstures un vispār mediju pētniecības publikāciju īsajā plauktā šai grāmatai ir sava vieta, jo tā fiksējusi zīmīgas mediju norises. Grāmatā katrs lasītājs atradīs daudzas spēcīgas un pārliecinošas domas, kā spirgtus zāles stiebrus mediju pētījumu tuksnesī.

Pirmpublicējums: laikraksts “Kultūras Forums”, Nr.48/49, 2010.gads

Aināra Dimanta, Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētā profesora recenzija “Esejas, versijas, vīzijas arī mediju praktiķiem” lasāma ŠEIT >>.