Ziņu mediji vairs nevēlas tikai rakstīt saviem lasītājiem, tie vēlas ar lietotājiem komunicēt. Tomēr, atverot savu digitālo platformu durvis, nākas ātri apjaust, ka lietotāju manieres ir palikušas otrpus slieksnim. Daži izsaka apvainojumus, daži mētājas ar skaļām frāzēm, citi nodarbojas ar huligānismu. Ņirgāšanās un ļaunprātības valda. Seksisms un ksenofobija bieži uzrodas kā nelūgts viesis. Ko darīt, lai mazinātu cieņas trūkumu tiešsaistes komentāru sadaļās? Mediju pētnieki tikai sāk padziļinātu fenomena izpēti, tomēr līdzšinējie rezultāti jau ieskicē centrālos jautājumus.

Ir grūti aplēst, cik rupja ir interneta vide kopumā, jo medijiem ir dažādas vadlīnijas un lietotāju kopienas pašos pamatos ir nesalīdzināmas. Tomēr ASV un Kanādā veiktas gadījumu studijas atklāja, ka 20 līdz 50 procenti no laikrakstu komentāriem ir kaut kādā mērā necivilizēti.

Te svarīgas ir definīcijas, jo ne jau katrs negatīvs komentārs nozīmē, ka tas ir necivilizēts un pārmērīgi rupjš. Kevins Koe (Kevin Coe) un viņa kolēģi no Jūtas un Arizonas Universitātēm nonākuši pie kopsaucēja, nepieņemamu nepieklājību definējot kā “diskusijas iezīmes, kas nes līdzi nevajadzīgu nerespektējošu toni, kas vērsts pret diskusiju kopumā, tās dalībniekiem vai tēmām”.

Pētījumu rezultāti arī liecina, ka ne visi interneta nemiernieki ir vienādi. Ne katrs tiešsaistes huligāns ir naida kurinātājs. Pēdējie ir salīdzinoši maza minoritāte. Ērina Bukels (Erin Buckels) no Manitobas Universitātes kopā ar saviem Kanādas kolēģiem ir analizējusi tiešsaistes “troļļu” personību tipus. Viņi secināja, ka 5,6 procentiem interneta lietotāju sagādā prieku citu sāpes. Pētījuma autori interneta troļļus raksturo kā “tipiskus ikdienas sadistus”, kuri “vienkārši alkst pēc jautrības… un internets ir viņu rotaļu laukums”.

Par interneta troļļu motīviem runā arī Pnina Šačafa (Pnina Shachaf) un Noriko Hara no Indianas Universitātes. Viņas pētīja troļļu uzvedību Wikipedia platformā un konstatēja, ka garlaicība, atriebība, uzmanība un prieks, kas tiek gūts no nekrietnību pastrādāšanas, ir galvenie šādas uzvedības virzītāji.

Tomēr ne katrs kārtības traucētājs ir “patoloģisks” atkārtotu pārkāpumu veicējs. Koe un kolēģi, analizējot diskusiju forumu izdevuma Arizona Daily Star vietnē, secināja, ka neregulārie lietotāji ir rupjāki savos komentāros nekā regulārie lietotāji. Pētnieki arī analizēja, vai kādi specifiski ziņu faktori ietekmē rupju komentāru parādīšanos. Rezultāti bija nepārprotami: strīdīgi jautājumi (politika, sports) un konkrēti autori (bieži avīzes komentētāji) piesaista vairāk rupju komentāru. Arī tad, ja iesaistītas pretēji vērtētas personības (piemēram, prezidents Obama), atmosfēra kļūst nokaitēta.

Tādējādi gadījumos, kad runa ir par nepieņemamu nepieklājību, būtisks ir jautājuma konteksts. Polemika savā būtībā nav nosodāma, gluži pretēji, kaislīgas diskusijas ir pat būtiskas demokrātijai. Tomēr, kad to tonis kļūst pārāk kareivīgs, tas var radikāli ietekmēt sabiedriskās debates. Pētījumu rezultātus šajā jomā raksturo kāds kopīgs secinājums: pārmērīgi rupjas diskusijas mazina uzticēšanos valsts un sabiedriskajām iestādēm un atsevišķos lietotājos var veicināt apātiju. Tomēr ir arī cita iezīme. Proti, lietotājus vairāk vilina dalība diskusiju forumos, kuros sarunas ir pretrunīgas. Konflikts ir lielāks stimuls komentēt nekā piekrišana.

Tomēr daudz satraucošāki ir pētījumu rezultāti, ko ieguvusi Ešlija Andersone (Ashley Anderson) un viņas kolēģi Džordža Masona Universitātē un Viskonsīnas Universitātē. Viņi pētīja, vai un kādā mērā, rupji komentāri pie raksta ietekmē to, kā tas tiek uztverts. Viņi izveidoja divas grupas un deva tām katrai iepazīties ar vienu un to pašu ziņu. Stāsts bija rakstīts neitrālā veidā, līdzsvarojot plusus un mīnusus strīdīgajā tēmā par nanotehnoloģijām. Pirmās grupas rakstam bija pievienoti daudz ļoti rupji komentāri. Otrās grupas rakstu pavadīja komentāri, kuru tonis bija daudz neitrālāks. Tam sekojošā aptauja atklāja, ka lietotāji reaģēja uz saturu daudz kritiskāk, ja komentāru sadaļā bija lasāmas dažādas rupjības.

Pētnieki ir testējuši arī stratēģijas, ko ziņu vietnes izmanto, lai saglabātu diskusijas miermīlīgas. Teksasas Universitātē, piemēram, noskaidrots, ka tas palīdz tikai tad, ja žurnālisti ir tie, kas moderē diskusijas. Viņi arī pamanīja, ka lietotāji aktīvāk iesaistās diskusijās, ja žurnālisti tiem uzdot konkrētus jautājumus un arī atbild uz lietotāju sniegto atgriezenisko saiti.

Anonimitāte diskusiju forumos ir strīdīgs jautājums. Līdzšinējie pētījumi rāda, ka anonīmi lietotāji ir biežāk saistīti ar rupju uzvedību internetā, nekā tie, kam ir jāreģistrējas un jākomentē ar savu vārdu. Salīdzinošā 14 dienas laikrakstu (Wall Street Journal, Los Angeles Times u.c.) pētījumā Hjūstonas Universitātes pētnieks Artūrs Santana (Arthur Santana) konstatēja, ka vairāk nekā puse no anonīmajiem komentāriem bija rupji, bet tikai ceturtā daļa no reģistrētajiem lietotājiem savos komentāros bija izmantojuši uzbrūkošu toni.

Tomēr anonimitātei ir arī savi plusi. Pētnieki no Rutgeras Universitātes, aptaujājot Sacramento Bee anonīmos lietotājus, noskaidroja, ka 40 procenti no viņiem nekomentētu, ja būtu spiesti reģistrēties ar īstajiem vārdiem un uzvārdiem.

Gan prakse, gan teorija apstiprina, ka diskusiju forumos ir nepieciešami noteikumi. Bet tas, kas ir vēl vajadzīgāks, tā ir drosme runāt un cīnīties pret to, ka tiešsaistes huligāni cenšas izpostīt civilizētas diskusijas.

Šis raksts sākotnēji ir publicēts vācu valodā derstandard.at.

Foto kredīts: De Platypus, Flickr