Žurnālisti un civiliedzīvotāji ir nolaupīti Homsā, Sīrijā. Pilsēta smagās cīņās ir sagrauta.

Risks, ko žurnālisti uzņemas dodoties ziņot par bīstamiem konfliktiem, ir skaidri zināms. Tomēr, pat neraugoties uz to, ka žurnālisti arvien biežāk ir nolaupītāju mērķis, daudzi joprojām nav gatavi šiem draudiem. Reportieri un ziņu organizācijas padara sevi daudz neaizsargātākus, jo tie nepievērš uzmanību prognozēšanai un plānošanai, liecina nesen veikts pētījums.

Sīrijā kopš konflikta sākuma 2011.gadā ir nolaupīti vairāk kā 100 žurnālisti. Ir zināms, ka no tiem vismaz divus amerikāņus – Džeimsu Foleju (James Foley) un Stīvenu Sotlofu (Steven Sotloff), ir nogalinājuši Islāma kaujinieki. Vismaz 25, tai skaitā, vairāki sīrieši, amerikānis, japānis un trīs spāņu žurnālisti, joprojām ir bezvēsts pazudušo sarakstā.

Kompleksie organizatoriskie jautājumi, kas saistīti ar žurnālistu sagūstīšanu vai nolaupīšanu konfliktu zonās ir apskatīti manā un Starptautiskā ziņu drošības institūta direktores Hannas Stormas (Hannah Storm) grāmatā “The Kidnapping of Journalists: Reporting from High-Risk Conflict Zones”.

Daudzas ziņu organizācijas nav gatavas varbūtībai, ka tiek nolaupīts viņu darbinieks, liecina pētījums. Daudzi nav apmācījuši savus darbiniekus par drošību konfliktu zonās un iespējām izvairīties no sagūstīšanas. Mediji, kuri saviem darbiniekiem nodrošina šādas apmācības, reti nodrošina līdzīgas apmācības saviem ārštata autoriem, lai arī riski sastapties ar šādām krīzes situācijām turpina pieaugt. Lielākajā daļā mediju uzņēmumu nav izstrādātu krīzes plānu, kas ietvertu organizācijas reakciju uz darbinieku nolaupīšanu.

Nolaupīšanas sev līdzi nes būtiskus loģistikas un organizatoriskos izaicinājumus. Bieži vien tālās vietas un iesaistīto pušu naidīgums ierobežo ziņu organizāciju, žurnālistu asociāciju un valsts iestāžu iespējas reaģēt un atrisināt nolaupīšanas gadījumus.

Antonio Pampliera (Antonio Pampliega), viens no trīs spāņu žurnālisti, kas tiek uzskatīti par nolaupītiem Sīrijā 2015.gadā. Pampliera, Hosē Manuels Lopes (José Manuel López) un Angels Sastre (Ángel Sastre) ir pazuduši bez vēsts.

Nolaupīšanas var ietver vairākas, bieži vien konkurējošas intereses. Piemēram, nolaupītā ģimene izmisīgi vēlas par notikušo radīt publicitāti, kamēr drošības eksperti un valdību padomdevēji visbiežak būs pret to, lai neveicinātu nolaupītāju prasību augšanu.

Tādējādi ziņu organizācijas, iesaistīto ģimenes, valdības, apdrošināšanas kompānijas un sarunu vedēju komandas dažkārt var strādāt pretēji, kas sarežģī iespējas pienācīgi reaģēt.

Nav arī nekas pārsteidzošs, ka mediju organizācijas par žurnālistu nolaupīšanām ziņo atšķirīgi. Tā var izpausties kā prāta aptumšošanās, medijs var mēģināt sazinātiesies ar nolaupītājiem bez starpniekiem. Šāda rīcība, protams, rada būtiskas ētiska rakstura bažas.

Nav zināms, cik daudzām mediju kompānijām ir apdrošināšana pret nolaupīšanām un izpirkumiem. Par šo apdrošināšanas veidu valda diezgan liela noslēpumainība, jo mediju uzņēmumi nevēlas provocēt nolaupīšanas, kā arī tāpēc, ka daudzas valstis aizliedz izpirkuma maksājumu veikšanu kā tādu.

Tas, kas ir skaidrs, ziņu organizācijām ir jāstrādā pie nolaupīšanu gadījumu prevencijas un jāuzlabo gatavība tūlītēji un saliedēti reaģēt brīžos, kad tas notiek. Kompānijās ir jābūt izstrādātām skaidrām vadlīnijām, kā rīkoties nolaupīšanas gadījumā, jānosaka atbildīgie par konkrētiem pienākumiem, jābūt informācijai par to, kādi resursi būs medija rīcībā un kā tiem varēs piekļūt.

Ostins Tīs (Austin Tice), amerikāņu brīvais žurnālist, kurš Sīrijā tika nolaupīts 2012.gadā.

Līdzšinējās nolaupīšanas rāda, ka medijiem ir jābūt gataviem ilgstošai rīcībai, ja viens no viņu vidus ir nolaupīts, un ka ir jābūt skaidri atrunātai stratēģijai un rīcības plānam, lai reaģētu, atbildētu uz nolaupītāju pieprasījumiem, noteiktu informācijas un prasību patiesumu  un būtu gatavi iespējamiem maksājumiem par informācijas sniegšanu vai izpirkumiem.

Žurnālisti ir neaizsargāti, jo bieži vien ir fiziski klātesoši naidīgi noskaņotās vietās, kurās klasiskās drošības iestādes nefunkcionē, nepastāv tiesiskums un cilvēktiesības netiek ņemtas vērā. Lai arī uzmanība bieži tiek pievērsta Sīrijai un Irākai, žurnālistu nolaupīšanas notiek visā pasaulē, turklāt ar visai biedējošu regularitāti. Tiesa, Rietumu žurnālistu nolaupīšanas parasti iegūst lielāku starptautisko atspoguļojumu, tomēr viņi patiešām nav vienīgā nolaupītāju mērķauditorija. Simtiem cilvēku no visas pasaules tiek turēti gūstā Sīrijā, Irākā, Tuvajos Austrumos, Latīņamerikā un Āzijā.

Neviena ziņu organizācija vai žurnālists nekad nevar būt pilnībā sagatavots personīgai, finansiālai un organizācijas nodevai, ko prasīs nolaupīšana. Tomēr šī fenomena izprašana un gatavība šāda fakta iespējamībai var palīdzēt mazināt nolaupīšanas riskus un veicināt to, cik ātri un gludi organizācijas spēs reaģēt  ļaunākajā gadījumā.

Foto kredīts:
1) Austin Tice, Reporters Without Borders;
2) Antonio Pampliega, You Tube;
3) Homsa: Chaoyue Pan, Flickr CC