Vai algoritms var būt redaktors? Vai redaktors var būt algoritms? Šis jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls un akūts kopš Facebook pagājušajā gadā ieviesa savu ziņu rīku (Facebook Instant articles). Izdevēji nu nodod savu saturu Facebook un tā izstrādāti algoritmi tagad “izvēlas”, kurš, kad un kā šo saturu redzēs. Šis algoritms arvien vairāk tiecas pildīt ziņu redaktora pienākumus. Bet vai tas ir viennozīmīgi slikti?

Nesen The Wall Street Journal publicētā komentārā Džefrijs Herbsts (Jeffrey Herbst) argumentēja, ka tādi platformu operētāji kā Facebook, Google vai Twitter arvien uzkrītošāk zaudē savu neitrālā satura izplatīšanas kanāla tēlu un kļūst arvien līdzīgāki ziņu kompānijām ar savu redakcionālā satura politiku. Šī situācija nav gluži jauna, un Emīlija Bela (Emily Bell), bijusī Guardian redaktore, profesore un Tow digitālās žurnālistikas centra direktore Kolumbijas Žurnālistikas skolā, par to ir runājusi atkal un atkal.

Tā kā arī citas vadošās satura izplatīšanas platformas attīstās līdzīgā virzienā kā Facebook ziņu rīks un arvien vairāk satura tiek patērēts tieši ar šo platformu starpniecību, algoritmi arvien vairāk sāk pieņemt redakcionālos lēmumus. Bet, vai to darot, šie algoritmi dara sliktāku, vai, gluži pretēji, labāku darbu kā algoti redaktori? Nesenās ziņas, ka Facebook redaktori (cilvēki) bijuši aizspriedumaini, regulāri atsakoties no konservatīva satura izplatīšanas, diskusijām likušas uzliesmot ar jaunu sparu.

Vai algoritms patiešām ir redaktors?
Būtu naivi teikt, ka algoritms nav redaktors. Kad tehnoloģiju uzņēmumi saka, ka viņi nav ziņu organizācija, viņiem daļēji var piekrist. Viņi nerada ziņas. Tomēr tie atlasa un rediģē tās izplatīšanas procesā. Un tas pavisam noteikti ir daļa no ziņu procesa.

No otras puses, būtu arī naivi turpināt uzskatīt, ka redaktors ir neitrāls un nekādā veidā subjektīvi neietekmē ziņu atlases un rediģēšanas procesu. Izvēli, ko ziņu redaktors izdara attiecībā uz to, kam vajadzētu un kam nevajadzētu tikt publicētam, ietekmē dažādi faktori – gan formāli, gan personiski, gan apzināti, gan neapzināti. Atšķirība starp abiem, kā bieži apgalvo, ir tā, ka cilvēku var pārbaudīt, algoritmu – nē. Bet vai tā tiešām ir?

Vai mēs varam pārbaudīt algoritmu?
Nē, ne gluži. Tomēr jāatzīst, ka daži algoritmi ir atvērtāki pārbaudēm nekā citi. Mēs lietotāji zinām, kas ir tie aspekti, ko ņem vērā Google savā meklētājā (lapā pavadītais laiks, skatītās lapas utt.), tomēr mēs nezinām, cik liels “svars” ir katram no tiem. Bez tam Google regulāri maina šo aspektu savstarpējo attiecību īpatsvaru, taču mēs nezinām – par cik. Tāpat mēs nezinām, kad Google izlemj mainīt šos aspektus vai papildināt tos ar jauniem.

Mums ir zināma arī ļoti niecīga informācija par to, kas un cik lielā mērā Facebook nosaka to, kuru saturu parādīt un kuru – nē. Tomēr mēs savā ziņā varam to kontrolēt, mainot uzstādījumus, spiežot “Like” vai nereaģējot uz noteiktu saturu. Tādējādi atbilde ir daudz niansētāka nekā var sākotnēji šķist. Bet atbildot uz iepriekš uzdoto jautājumu – nē, mums nav iespēju pilnībā pārbaudīt  vai kontrolēt algoritmus. Mēs to varam izdarīt daļēji.

Vai mēs varam pārbaudīt redaktoru?
Atbilde ir tāda pati: nē, pilnībā nevaram! Protams, mēs varam teikt, ka ir profesionālie (un dažkārt arī ētiskie) kodeksi, pēc kuriem redaktoriem ir jāvadās. Mēs ticam, ka šie kodeksi būs kā garantija, ka rediģējot informāciju tiks ievēroti noteikti standarti. Es zinu kodeksu, bet es nezinu cilvēku, kas rīkojas uz tā pamata. No manas, kā informēta pilsoņa puses, protams, būtu naivi domāt, ka redaktoriem nav nekādas ietekmes uz ziņām, ko lasu, skatos vai klausos.

Mēs zinām, ka redaktori ievēro noteiktus profesionālās uzvedības kodeksus (mēs to pieņemam kā normu), bet mēs arī zinām, ka redaktoru profesionālās izvēles var ietekmēt (un parasti arī ietekmē) neskaitāmi faktori, starp tiem, piemēram, kultūra un audzināšana, sociālā un politiskā piederība, personīgā gaume un profesionālās zināšanas. Virkne šādu kompleksu ietekmē to, kāpēc cilvēks-redaktors pieņem tādus redakcionālos lēmumus un ne savādākus. Un tieši tāpēc reāla redaktora profesionālās izvēles, strādājot ar saturu, ļoti lielā mērā līdzinās algoritmiem. Ļoti necaurredzamiem.

Protams, profesionāli ziņu redaktori ir apmācīti pildīt savus darba pienākumus un šīs apmācības pašas par sevi jau ir daļa no šī [humānā] “algoritma”, kas tiek ievērots pildot atbilstošus pienākumus. Tieši tādi paši algoritmi ir arī visi citi faktori, kas ietekmē vai var ietekmēt redaktora profesionālās izvēles. Pilsoņi (auditorija) nespēj kontrolēt visus šos faktorus un nevar paredzēt, kā un kāpēc redaktors rīkosies kātrā individuālā gadījumā. Tādējādi mēs, protams, varam pārbaudīt redaktoru, tomēr ne pilnībā.

Algoritms ir paredzams, cilvēki – nē
Ir vēl kāda nozīmīga atšķirība: algoritms vienmēr darbojas identiski, protams, izņemot gadījumus, kad iejaucas cilvēks. Tikmēr profesionāli redaktori vienmēr rīkojas atšķirīgi, balstoties uz vienotiem kodeksiem. Savā ziņā akurātāka un uzticamāka ir “sistēma”, kas vienmēr noteiktu darbību izpilda nemainīgi, nevis “sistēma”, kas vienmēr rīkojas atšķirīgi.

Uz mirkli aizmirsīsim, ka mēs pretstatām cilvēkus mašīnām (humānā inteliģence pret mākslīgo intelektu): “sistēma”, kas ikreiz darbojas atšķirīgi, lai gan dotais kods ir nemainīgs, vienmēr ir mazāk uzticama un akurāta, nekā “sistēma”, kas vienmēr doto darbību izpilda nemainīgi, ja vien tai netiek uzdots rīkoties atšķirīgi.

Šādā kontekstā akurātums un uzticamība nozīmē… paļāvību un uzticību. To, kas ir centrālais elements ikvienā ziņu ekosistēmā – gan tajā, kas pastāvēja profesionālu ziņu redaktoru laikmetā, gan tajā, kurā nonākam šobrīd, kur ziņu izplatīšanas platformu darbu nodrošina datorizēti algoritmi.

Vai mēs varam algoritmiem uzticēties vairāk, nekā redaktoriem?
Protams, uzticība ir lielāka, ja mēs zinām, pēc kādiem principiem darbojas algoritms un kā strādā redaktors. Tas attiecas uz abiem redaktoriem. Problēma ir, kā man šķiet, ka mēs zinām vairāk par algoritmu, nekā par dzīvo būtni redaktoru. Mums kā digitālo ziņu iegūšanas platformu lietotājiem ir lielāka kontrole pār algoritmiem, nekā pār redaktoriem. Vai tas nozīmē, ka mēs algoritmiem varam uzticēties vairāk nekā reālam redaktoram? Ne obligāti… bet varbūt.

Mēs šobrīd dzīvojam ziņu ekosistēmā, kas būtiski atšķiras no tās, ko pazinām iepriekš. Viens no vissvarīgākajiem elementiem, kas palīdz izskaidrot šo atšķirību, ir pāreja no analogā uz digitālo formātu. Kad visa informācija ir digitāla, tai skaitā, ziņu radīšana un izplatīšana, datori kļūst par procesa nozīmīgākajiem spēlētājiem, jo tos darbina digitālie kodi un tie digitālajā ziņu saturā ļauj veikt dažādas algoritmiskās operācijas, tai skaitā, izpildīt redakcionālas izvēles, balstoties uz cilvēka izstrādātām instrukcijām.

Citas nozīmīgas pārmaiņas ir tās, ka tas viss notiek tīkla sabiedrībā, kurā ikkatrs savienojums (katrs individuāls lietotājs) var radīt un izplatīt informāciju (pat tad, ja tā izpaužas tikai un vienīgi kā dalīšanos ar citu radītu saturu). Sekas tam ir tādas, ka galvenā loma no profesionāliem ziņu sniedzējiem aizplūst pie lietotājiem (“cilvēkiem, kurus iepriekš pazina kā auditoriju”), jo spēki pārsveras uz jaunu ziņu izplatīšanas ekosistēmu.

Loma, kuru satura izplatīšanā spēlē lietotāji, ir izšķiroša
Mums nevajadzētu aizmirst, ka tādas platformas kā Facebook, Twitter vai Instagram nepastāv ar nodomu izplatīt saturu, bet gan lai piedāvātu lietotājiem rīkus, kas ļauj radīt un izplatīt pašiem savu saturu. Tie savā ziņā ir tie, kas nodod ziņu veidotājiem reiz piederējušo varu lietotāju rokās. Vēl jo vairāk, šīs informācijas platformas (katra patiesībā tikai noteikts informācijas rīks) ir atkarīgas no lietotāju vēlmes darboties. Tas nozīmē, ka indivīdiem ir vairāk iespēju kontrolēt šīs platformas un to redakcionālos lēmumus, nekā tiem jebkad ir bijis iespējams kontrolēt tradicionālos medijus vai to redakcionālos procesus.

Vecā žurnālistika mirst (no vecuma)
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka žurnālistikai ir īpaša loma sabiedrībā un profesionāli ziņu redaktori ir tie cilvēki, kas strādā, lai nodrošinātu šo īpašo lomu. Bet vai tad vecās žurnālistikas nāve nesagrauj šīs kompleksās sabiedrības demokrātisko pastāvēšanu?

Ko lai saka: žurnālistika ir institūcija (vai kompleksa institūciju vienošanās, būsim precīzāki), ko mēs kā sabiedrība “ieviesām” ar mērķi pildīt šo īpašo lomu konkrētā ziņu ekosistēmā, konkrētā tehnoloģiskajā vidē. Daudzus gadus tā, iespējams, ir bijusi visracionālākā un efektīvākā atbilde, kas mums visiem bija uz izaicinājumu radīt un sniegt uzticamu informāciju.

Taču lietotāju platformu laikmetā, ko vada algoritmi, mums, visdrīzāk, ir nepieciešama jauna vai reformēta institūcija. Varbūt jaunas žurnālistikas formas vai varbūt kaut kas kopumā jauns. Taču patiesība ir tāda, ka mēs šobrīd nezinām, kas tas varētu būt. Ļoti iespējams, ka jaunas institūcijas parādīsies, kuras tieksies risināt tehnoloģiju nestos izaicinājumus.

Algoritmiem, protams, vajadzētu būt atvērtiem pārbaudēm. Jā, tiem vajadzētu būt brīviem. Punkts.

Foto kredīts: CCO Public Domain