Foto – flickr.com/CC – Agnes Chang

Drukāto mediju nākotnei, ja tie pratīs izmantot savas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citiem mediju veidiem, ir trīs – žurnālistikas, reklāmdevēju un, galvenais, publikas jeb auditorijas perspektīvas, turklāt visas trīs pozitīvas.

Drukātu žurnālu latviešiem pēdējos gados kļuvis aizvien vairāk, to vidū ir sekmīgais žurnāls Ir (2010), kurš līdzās interneta platformas izveidei nebūt nav izticis bez drukātā izdevuma, un kura galvenā redaktore Nellija Ločmele pēc pieredzes norāda, ka „lasītāji, publika ir tie, kas to [kā saglabāt žurnālistiku] regulē. Viņi ir tie, kam būtu jāmaksā par to, ko viņi vēlas, un par to, kas viņiem nepieciešams. Tas ir modelis, ko mēs cenšamies uzturēt, un piecu gadu laikā mums patiešām ir izdevies uzbūvēt mediju kanālu, kas spēj sevi uzturēt, no nulles.”

Tāpat pieredzējušais Latvijas Avīzes (1988) dibinātājs Voldemārs Krustiņš, kurš savu avīzi pakāpeniski izveda latviešu vislasītākā un visnopietnākā dienas laikraksta pozīcijā, intervijā 30.jūlija Dienā liecina: „Redziet, drukātās preses ēra nebūt nav beigusies. Grāmatas joprojām eksistē, grāmatas pārdod. Arī presei, ja vien žurnālisti pratīs strādāt, nebūs beigas. Drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, ilgi. Vai tad Rietumos, kur tehnoloģiju progress nāca ātrāk nekā mums, vai tur ir iznīkušas grāmatas? Nav. Es ticu, ka nekas nav pagalam un beigas drukātās preses dārziņā. Sakiet, ko gribat, prese tomēr ir viena no valsts kultūras pazīmēm un sastāvdaļām. Tieši drukātā prese. Varbūt prese ir arī dzeltena, bet kultūra taču arī dažāda. Saglabāt drukāto presi nozīmē saglabāt domas kvalitāti.”

Žurnālistikas un reklāmdevēju perspektīvas satiekas
Oksfordas Universitātes Reitera (Reuters) Žurnālistikas pētniecības institūts šāgada ziņojumā par digitālajiem ziņu medijiem secinājis, ka starp 12 pētījuma valstīm, kurās aptaujāti vairāk nekā 23 tūkstoši respondentu, visaugstāko uzticību drukātajiem medijiem uzrāda tādas kultūras nācijas kā Francija, Vācija un Japāna. Ar nu jau ilggadēju zemākas uzticēšanās tendenci presei nekā radio un televīzijai Latvijā (sk. Standard Eurobarometer) sakrīt pētījuma rezultāts, ka viszemākā uzticība medijiem kopumā ir valstīs ar politiski angažētiem un tādēļ polarizētiem medijiem, kā, piemēram, Itālijā. Tāpat mediju politikai pamācoši, ka augsta uzticība medijiem parasti ir valstīs ar tiklab spēcīgiem neatkarīgiem sabiedriskiem medijiem, kā arī ar resursiem bagātiem komercmedijiem.

Ziņojums pierāda, ka daži lieli ziņu lietotāji aizvien vairāk meklē ziņu avotus, kuriem tie uzticas, un ir gatavi par tiem maksāt. Bet to, kas maksā par digitālajiem medijiem vai ir gatavi to darīt, vidēji ir tikai puse no tiem, kas maksā par drukātajiem medijiem, un nav domājams, ka šī daļa jebkad varētu veidot tikpat lielus ienākumus kā drukātie mediji, spriež profesors Roberts Pikards. Arī cits Reitera institūta pētījums nepārprotami apstiprina, ka dominējošie pelnītāji internetā no reklāmas un sabiedriskajām attiecībām ir nevis satura ražotāji, bet tādas globālās meklētājprogrammas un sociālie mediji kā Google, Facebook, Twitter un Instagram, tādējādi vājinot žurnālistikas resursus. Turklāt digitālo mediju lietotāji ne tikai nevēlas par tiem maksāt, bet nevēlas arī redzēt reklāmu (pieaug reklāmu bloķējošo datorprogrammu lietojums) un sponsorētu saturu, it īpaši ziņās.

Jāsecina, ka reklāmai un žurnālistikai abām kopīgi derīgāka ir drukātā prese, bet sabiedriskajām attiecībām – interneta iespējas. Tā ir viela pārdomām reklāmdevējiem par drukātās preses priekšrocībām, kur lasītājus reklāma sasniedz efektīvāk un augstas kvalitātes segmentā pēdējie pat ir gatavi maksāt par saturu. Tas liecina gan par augstu uzticību attiecīgajiem medijiem, gan pilda maku izdevējiem un tātad žurnālistikai. Drukātie mediji tādējādi paliek dzīvotspējīgi gan šai elites publikai, gan populārās preses (Privātās Dzīves utt.) lasītājiem. Uz pēdējo gan nedosies tie reklāmdevēji, kam ir augstas kvalitātes mērķauditorijas – izglītotās un pirktspējīgās – un speciālo interešu auditorijas – kādas savukārt piemīt speciālo interešu žurnāliem.

Kā izskatās publikas perspektīvā
Kā zināms, ar katru jaunu mediju veidu mainās arī tradicionālo mediju lietojums un līdz ar to darba dalīšana starp tiem. Jaunais medijs neizstumj veco, bet gan piešķir tam jaunas funkcijas. Līdzīgā kārtā internets maina laikrakstu un žurnālu lietojumu, tie veido „drukāto televīziju”. Pēc Maršala Maklūena, katram mediju veidam piemīt sava īstenības uztvere, un komunikācijas veids nosaka civilizācijas veidu. Presē noticis krāsu, lielformāta attēlu un infografiku uzvaras gājiens. No iespiedtehnikas un papīra kvalitātes ir atkarīgas noformēšanas iespējas, lai rosinātu lasīt, atvieglotu lasāmvielas izvēli un sakārtotu materiālu dažādā padziļinājumā (layering). Vienlaikus – drukātajiem medijiem ir priekšrocības norišu klasificēšanā, analītisku apskatu un fona sniegšanā, it īpaši garākos tekstos, kas nav ziņu žanrā un interneta medijos nav tik viegli uztverami. Tātad – pārskatāmība, viegla orientēšanās un ērtāka lasīšana (vispār teksta lietošana, ieskaitot piezīmes, atlocītas lappuses, atšķiršanu atpakaļ atzīmētajā vietā), nevis tikai virsrakstu un ievadrindkopu skenēšana, kas tik raksturīga sērfošanai internetā.