Man patīk sekot līdzi tam, kas tiek rakstīts par „mobilo žurnālistiku”, tomēr man gribētos, lai šo vārdu savienojumu izmanto apzīmējot žurnālistiskā satura lasīšanu vai skatīšanos ar mobilo ierīču starpniecību, nevis „saturu, kas radīts ar mobilo ierīču palīdzību”.

Kad jūs meklētājprogrammā ievadāt šķirkli „mobilā žurnālistika”, lielākā daļa rezultātu jūs novirzīs uz mobilajām ražošanas ierīcēm un konferencēm par mobilo ražošanu. Tas vienlaikus ir gan saprotami, gan absurdi – gluži kā drukāto žurnālistiku definēt kā „saturu, kas ir apkopots, rediģēts un radīts uz papīra lapas pirms tas ir izplatīts ar interneta, preses vai televīzijas un radio starpniecību”.

Drukātā žurnālistika ir žurnālistika, kas ir pielāgota un izplatīta uz papīra. Ar mobilo žurnālistiku tādējādi mums vajadzētu saprast žurnālistikas saturu, kas ir pielāgots izplatīšanai un patērēšanai mobilajās ierīcēs. Diemžēl visu žurnālistikas žanru, bet, jo īpaši,  visstraujāk augošā mobilās žurnālistikas žanra definēšana pamatojoties uz radīšanas procesu, nevis patērēšanas veidu, var izrādīties viens no iemesliem, kāpēc tik daudz no mūsdienu, tā saucamās, mobilās žurnālistikas  nemaz nav pielāgota mobilajam patēriņam.

Jāsaka, ka gan kā industrija, gan kā profesija mēs zinām pārāk maz par to, kā radīt mobilajām ierīcēm pielāgotu no ieraksta uz ierakstu vedošu žurnālistikas saturu, gluži tāpat kā mēs nezinām, kā radīt tādu redakcionālo piedāvājumu, kas cieņpilni attiektos pret viedtālruņu lietotāju vajadzībām un ņemtu vērā viedtālruņu tehniskās iespējas.

Atliek cerēt, ka drīzumā arvien vairāk konferenču tiks rīkotas par to, kā radīt saturu tieši mobilajām ierīcēm. Un skaidrs ir viens: mobilo ierīču pieejamība vairs nav šķērslis un, patiesībā, nekad arī nav bijis, lai radītu mobilajām ierīcēm draudzīgu saturu.

Foto kredīts:  Erik (Hash) Hersman