Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) rīkotā konference „Latvijas mediju nākotne – izaicinājumi un attīstības iespējas” bija vajadzīga, kā mēdz sacīt, jau vakar tādēļ ir gandarījums, ka beidzot vienas žurnālistu profesionālās organizācijas biedri bija gatavi par to runāt publiski un aicināja piedalīties arī visu mediju pārstāvjus, neatkarīgi no tā, cik šī medija žurnālistu ir vai nav starp LŽA biedriem. Pozitīvi bija arī tas, ka konference bija skatāma un klausāma tiešraidē, un tās ieraksts ir pieejams arī pēc tās.

Rakstot par šo konferenci un to vērtējot, nepretendēju uz padziļinātu katras mediju nozares analīzi un tās problēmu un risinājumu atainojumu konferencē, jo tam būtu vajadzīgs daudz plašāks raksts un droši vien arī vairāk specifisku zināšanu katrā atsevišķā mediju nozarē. Savu skatījumu piedāvāju kā žurnāliste un arī kā ikdienas mediju lietotāja. Jāpiebilst arī, ka uz žurnālistiku raugos vairāk vai mazāk no ideāla pozīcijām – kā uz misiju, ceļu starp varu un cilvēku.

Saturs un forma
Konferencē, manuprāt, daļa aplūkoto problēmu bija tehniski jeb formas jautājumi – preses, televīzijas, radio un interneta resursu izmantošana šajos medijos jeb, kā šodien sakām, multimediju veidošanās un darbība. Nezinu, vai šajā jautājumā nepieciešama plaša diskusija, jo pieredze un prakse pasaulē labi parāda multimediju plusus un mīnusus. Tas, ko Latvijas apstākļos ir vērts apspriest, drīzāk ir jaunatnes auditorijas nepazaudēšana nopietnai informācijai un dažāda vecuma nabadzīgās un arī gados vecāko cilvēku auditorijas neatstāšana aiz borta – drukāto mediju iegādei pēdējām divām pieminētajām auditorijām nav naudas, internetu vismaz daļa no tām nelieto vai tas nav pieejams, tātad atliek vien radio un televīzija. Savukārt jaunatne pamatā lieto internetu vai arī klausās komercradio, kur pieejamas ziņas, mūzika, dažādas izklaides, baumas un skandāli. Tādēļ jautājums nav tik daudz par to, kā šajā gadsimtā mainīsies tehnoloģijas (tad jau redzēsim un sekosim, kā tas ir bijis līdz šim), bet mediju saturs. Auditorija gan vecuma, gan ekonomiskās situācijas dēļ ir ļoti fragmentēta, un sasniegt ar savu vēstījumu visas auditorijas ir ļoti grūts uzdevums. Re: Baltica vadītājas Ingas Spriņģes stāstītais par nabadzības pētījumu, kurš līdz plašākai cilvēku auditorijai nonāca, tikai izmantojot gan drukāto presi, gan televīziju, gan internetu, ir spilgts piemērs tam, cik fragmentēta ir Latvijas auditorija un cik ļoti ir vajadzīga sadarbība starp dažādiem medijiem.

Saindētā vide
Ideālistiski varētu domāt, ka satura izvēli nosaka katra redaktora, arī žurnālista izpratne par žurnālistikas misiju, mērķiem un līdzekļiem. Tātad, ja Latvijā būs profesionāli žurnālisti ar augstu ētikas un morāles latiņu, problēmām nevajadzētu būt. Patiesībā satura izvēli nosaka masu medija īpašnieks, viņa izpratne, intereses un vajadzības. Vēl jāpiebilst, ka Latvijā (gan līdzīgi kā daudzviet pasaulē) mediju īpašnieka uzskati nosaka nevis to, vai medijs, piemēram, ir konservatīvs, liberāls vai sociāldemokrātisks, bet gan to, kurš Jānis, Miķelis vai Anna ir jāatbalsta, bet kurš jānodabū nost no sabiedriski politiskās skatuves par katru cenu, jo negrib pieņemt izdevējam un viņa draugiem izdevīgākos dzīves nosacījumus.

Pēdējos gados gan sarunās ar kolēģiem, gan ar lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem, gan publiskajā telpā aizvien biežāk izskan, ka žurnālistika Latvijā pamazām mirst, ka visu nosaka nauda, tādēļ objektivitātei, notikumu un procesu analīzei medijos tiek ierādīts aizvien mazāk vietas, bet virspusībai, politiska pasūtījuma materiāliem un izklaidēm – aizvien vairāk. Situāciju Latvijas žurnālistikas vidē, manuprāt, konferencē precīzi raksturoja žurnāla „IR” galvenā redaktore Nellija Ločmele, sakot, ka vide ir toksiska. Tātad neatkarīga žurnālistika var būt tikai tad, ja tā ir neatkarīga no biznesa un ja, lietojot sporta terminoloģiju, eksistē „dopinga kontrole”. Vai tas vispār ir iespējams privātajos medijos? Esošā situācija rāda, ka mediju īpašnieks var darīt, kā tīk, ja vien iekļaujas Latvijas likumdošanas rāmjos. Diemžēl īpašniekiem parasti patīk tikai sava un savu draugu nauda, ietekme un arī popularitāte. Lielākā mediju daļa jau sen ir kļuvusi par kādas partijas, ekonomiski – politiskas interešu grupas vai pat atsevišķa politiķa vajadzību bazūni, bet valsts un sabiedrība ir tikai instruments naudas un varas iegūšanai par jebkuru cenu. Latvijas tirgus ir mazs, žurnālistiem lielāko tiesu vai nu nākas samierināties ar īpašnieka pasaules redzējumu vai pamest žurnālistiku. Cerēt, ka žurnālisti visi kā viens atteiksies strādāt t.s. nopirktos masu medijos ir utopija, turklāt šaubos, vai Latvijas tirgū ir vieta tik daudziem laikrakstiem un žurnāliem, ja tos mākslīgi neuztur politiski ieinteresētie īpašnieki.

Sabiedriskie mediji un neatkarīga ceļa gājēji
Atbilde uz jautājumu, kā Latvijā panākt neatkarīgas žurnālistikas esamību, ir skaidra un vienkārša – pirmkārt, tie ir sabiedriskie mediji. Konferences uzdevums nebija tikai sabiedrisko mediju darbības analīze, finansējums un likumdošana, kas regulē to darbu. Tādēļ jautājumi, kas saistīti ar sabiedriskajiem medijiem, tika vienīgi ieskicēti, ne plaši un dziļi analizēti.

Otrkārt, ir mediji – neatkarīgā ceļa gājēji, kurus šobrīd var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mazā tirgus un ekonomiski – politiskās situācijas dēļ, šis ceļš ir ļoti smags, tā gājējiem nav garantijas, cik ilgi vēl viņi varēs strādāt neatkarīgi no politiskajiem naudas maku turētājiem un neapšaubāmi, ka ir vajadzīgs gan talants, gan izturība, gan zināma personīgā finansiālā neatkarība, lai spētu dzīvot laikā, kad neatkarīgais medijs tiek veidots, gan situācijā, ja viss jāsāk no jauna. Konferencē sacītais, ka viss maksā tik, cik tas maksā un nevar prasīt labu produktu par smieklīgu cenu vai pat par velti, bija vietā. Sabiedrībā gan diskusijās par sabiedriskajiem medijiem, gan par žurnālistiku vispār nereti izskan viedoklis, ka talantīgiem un godīgiem žurnālistiem, gandrīz līdzīgi kā Dievam tam kungam, alga nav vajadzīga un par talantu žurnālistikā neviens nav gatavs maksāt.

Žurnālisti, profesionalitāte un tiesības
Var piekrist konferencē sacītajam, ka aptuveni 10 procentu no tiem, kas grib strādāt un strādā žurnālistikā, ir talantīgi, tik pat daudz ir netalantīgo, par kuriem nav nekādu cerību, bet pārējie ir pelēkajā zonā – kaut kas pa vidu. Protams, par šiem skaitļiem var strīdēties. Varbūt tie ir 20 vai 15 procenti, bet ir acīmredzami, ka ļoti svarīgi ir nākamo žurnālistu atlases principi augstskolās, pats topošo žurnālistu apmācības process un arī tas, ko var dēvēt par darbaudzināšanu pirmajā darba vietā. Grūti spriest, cik nopietna un profesionāla masu medijos šodien ir darbaudzināšana, kādas prasmes un kāda izpratne par profesionalitāti tiek mācīta politiski – ekonomisko interešu grupējumu īpašumā esošajos medijos. Domāju, ka lielā mērā jaunā žurnālista tālāko ceļu nosaka tas, vai viņš saskaras ar šodien plaši izplatīto praksi – kaut kādu naudiņu var nopelnīt, ja neliekas ne zinis par to, kas notiek patiesībā, bet raksta to, ko viņam iesaka un ka tenkas, skandāli un līdzīgas lietas redaktoriem ir pie sirds, it īpaši interneta portālos. Patiesībā veidojas situācija, kad apmierinātas ir abas puses – vieni saņem naudu par kaut kā uzrakstīšanu, otriem ir raibs un dzeltens notikumu klāsts, par ko var nemaksāt daudz. Žurnālisti šajā procesā nav vajadzīgi, saturs ir, bet rakstītāji var sevi lepni dēvēt par žurnālistiem. Sekas ir žurnālistikas degradācija un sabiedrības zemais novērtējums visam, kas saistīts ar žurnālistiku.

Kopumā skatoties, vairāk vai mazāk konferencē tika iezīmētas gandrīz visas ar žurnālistiku saistītās problēmas, pat, ja tās tika nosauktas vien dažos teikumos. Nepieminēju reģionālās preses problēmas, situāciju, kurā latviešu valoda, it sevišķi internetā, pamazām pārtop par kaut ko nedefinējamu un reizēm slikti saprotamu ( tādēļ priecē pirmās digitālās izdevniecības veidošana). Domāju, ka turpmāk būtu lietderīgi veltīt atsevišķas konferences sabiedriskajiem medijiem, žurnālistu atlases un apmācības principiem augstskolās, masu mediju atbildības jautājumam u.c. Teorētiski, paaugstinoties žurnālistikas profesionalitātes līmenim, sabiedrisko mediju un neatkarīgo mediju ietekmei sabiedrībā, nopirktajiem medijiem aizvien grūtāk būtu kaut ko nopelnīt, to īpašniekiem būtu aizvien grūtāk tos uzturēt, tādēļ to ietekme samazinātos.

Tomēr, manuprāt, ir jautājums, par kuru konferencē netika runāts un par kuru klusiņām runā gandrīz visi žurnālisti, bet publiskajā telpā tas apspriests netiek. Proti, jautājums ir par žurnālistu tiesībām un sociālajām garantijām. Pārtiekot gandrīz tikai no honorāriem, žurnālisti ir neaizsargāti no sava darba devēja iegribām, jo jebkurā mirklī darba devējs var pateikt: „Rīt vari nenākt!” Atvaļinājums, slimības nauda, bezdarbnieka pabalsts, pensija lielai daļai žurnālistu ir nesasniedzamas garantijas. Šī situācija žurnālistikas līmeni Latvijā neceļ un profesionalitāti, tāpat kā uzticamību, nevairo.