Latvijas žurnālistikai ir bijušas tikai divas dekādes, lai augtu un attīstītos. Lielākajai daļai Austrumeiropas valstu nācās iziet cauri ļoti straujai attīstībai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Jauno valstu mediji attīstījās ļoti atšķirīgi. Dažās valstīs, piemēram, Igaunijā mediju vide gāja liberalu attīstības ceļu, un žurnālisti šodien tur strādā patstāvīgi un neatkarīgi. Tikmēr citās valstīs joprojām notiek mediju lomas meklējumi pēcpadomju telpā. Kāda ir situācija Baltijas valstīs un, jo īpaši, Latvijā, vai te ir brīva un neatkarīga žurnālistika un kādi ir tās priekšnoteikumi, – atbildes uz šiem jautājumiem pētījumā sniedz profesors komunikācijas zinātnē Ainārs Dimants. Viņš uzsver to, cik būtiski ir nodrošināt politiskās neatkarības nodrošināšanu redakcijās un aicina padarīt brīvus un neatkarīgus sabiedriskos medijus, kā arī uzsver nepieciešamību pilnveidot žurnālistu izglītību, uzlabojot profesionalitāti un spēju kritiski ziņot.

Aptaujas, ko veic nacionālā ziņu aģentūra LETA, liecina, ka sabiedrības uzticība masu medijiem nepārtraukti sarūk. No 2011.gada maija līdz 2012.gada oktobrim radio, televīzija un prese Latvijā ir zaudējuši 12, 11 un 8 uzticības procentu punktus, kas nav liels pārsteigums, ja apzinās to, cik mediji ir atkarīgi no to īpašniekiem. Rakstā A.Dimants iepazīstina ar to, kādas pārmaiņas piemeklējušas savulaik lielāko Latvijas dienas laikrakstu Diena, kas tika instrumenatlizēts premjerministra Andra Šķēles darbības laikā. Tiesa, 2009.gadā, zaudējot lasītāju uzticību, izjūtot ekonomiskās krīzes ietekmi un strauju interneta mediju attīstību, laikrkasts tika pārdots. Viņš un citi politiķi priekšvēlēšanu laikā centās laikrakstā iesūtīt partizānžurnālistus, taču, kad žurnālisti tam pretojās, īpašnieki atkal mainījās un nu laikraksts ir kļuvis par Latvijas oligarhu ruporu.

Mediju finansēšana no politiķu vai politisko partiju puses ir vēl viens neatkarīgas žurnālistikas bieds un, atsaucties uz A.Dimantu, investīcijas mediju biznesā ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, proti, “medija instrumentalizācija citu ekonomisko un politisko mērķu sasniegšanai”. Tāds ir, piemēram, Pirmais Baltijas kanāls, kas pārraida saturu, ko piedāvā Maskavā raidošais Pervyj kanal, piedāvājot saturu par Baltijas valstīm no Krievijas skatu punkta.

Šāds darba stils var būt par iemeslu reklāmdevēju aizplūšanai. Latvijas masu mediju reklāmas tirgus 2009.gadā saruka par 46 procentiem un vēl par 13 procentiem tas saruka 2010.gadā. Jau 2011.gadā reklāmdevēji tērēja par pieciem procentiem vairāk naudas, tiesa, galvenokārt tiešsaistes reklāmai internetā.

A.Dimants tic, ka Latvijas medijiem ir nākotne tikai tad, ja tie spēs piedāvāt kvalitatīvāku saturu, lai saglabātu konkurētspēju nu jau starptautiskajā interneta ziņu tirgū. Viņš ir pārliecināts, ka lasītāji joprojām novērtē labu saturu, ko apliecinot kaut vai žurnāls Ir, ko 2010.gadā izveidoja bijušie laikraksta Diena darbinieki. Lai izceltos starp citiem laikrakstiem un žurnāliem, Ir žurnālisti veic žurnālistisko izmeklēšanu un politikas analīzi, izdevums uzsver arī pārskatāmību attiecībā uz saviem akcionāriem un ir ieviesis ētikas kodeksu. Šī stratēģija atmaksājas, ko apliecina lietotāju skaits, kas vēlas piekļūt izdevuma maksas saturam interneta mājaslapā.

A.Dimants norāda arī uz nepieciešamību pēc labākas mediju profesionāļu izglītības, pašorganizācijas un paškritiskas sava darba izvērtēšana, iespējams, veidojot profesionālas, aktīvas asociācijas, radot specializētus medijus, ka ziņotu tieši par mediju žurnālistiku un pētniecību. Profesionalitātes celšana pēc A.Dimanta domām ir būtiskākais. Tikai apzinoties un ievērojot principus, var virzīt Latvijas medijus demokrātiska, korporatīva, sociāli atbildīga darbības modeļa virzienā, kāda, atsaucoties uz Danielu Hallinu un Paolo Mančīnī pastāv Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Zviedrijā un Šveicē.

Pēdējos gados Latvijas valdība ir iniciējusi ļoti straujas un būtiskas plašsaziņas līdzekļu politikas izmaiņas. 2012.gada februārī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, ko vada A.Dimants, tika reformēta, lai darbotos līdzīgi Rietumeiropas raidorganizāciju uzraudzības iestādēm. Līdz tam pie varas esošās partijas regulāri centās iejaukties apraides darbā, redakcijas pārmeklēja policija, tika konfiscēti datori un dokumenti. Pēc A.Dimanta domām, vēl viens cerību stars ir Latvijas Žurnālistu asociācijas izveidošanās, kas 2011.gadā izveidoja arī savu ētikas komisiju, kā arī pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izveide. Tomēr, neraugoties uz to visu, Latvijas mediju nākotne šķiet gaisā karājamies.