Šis ir jautājums, uz kuru atbildes cenšas sniegt komunikācijas pētnieki Jānis Juzefovičs un Inka Salovāra (Inka Salovaara), analizējot saikni starp atbildīgu žurnālistiku un mediju īpašnieku struktūru Centrālajā un Austrumeiropā, jo īpaši Baltijas valstīs.

Rakstā Who pays for good journalism? Accountability journalism and media ownership in the Central and Eastern European countries autori analizē to, kā mediju īpašumtiesības, proti, vai tas, ka medijs pieder vietējiem vai ārzemju investoriem, ir noteicošs atbildīgas žurnālistikas priekšnoteikums.

Ieskicējot dažādos faktorus, kas noteikuši mediju sistēmas un mediju īpašumtiesību veidošanos Centrālajā un Austrumeiropā, pētījuma ietvaros autori dziļāk analizējuši tieši Latvijā iznākošo laikrakstu Diena, kas tika izveidots pēc Padomju Savienības sabrukuma un jau pavisam drīz, 1992.gadā, nonāca Dienas darbinieku un Zviedru izdevuma Expressen izdevēju Bonnier īpašumā, kas, cita starpā, bija pirmie ārvalstu investori Latvijas mediju tirgū. „Daudzus gadus Diena auga un kalpoja par labu piemēru citiem, jo, pateicoties ārvalstu investoriem, baudīja medija īpašnieku caurskatāmību un redakcionālo autonomiju, kā arī neatkarību no vietējām ekonomiskajām un politiskajām interesēm,” norāda autori, piebilstot, ka, lai arī šajā laikā no īpašnieku puses nebija centieni ietekmēt medija saturu, redaktori tomēr pauda savas politiskās vai ekonomiskās simpātijas.

Taču pirms pāris gadiem ekonomiskā krīze skāra arī Dienu, un tie paši zviedru īpašnieki lika samazināt izdevumus, kā rezultāt laikraksts kļuva plānāks, tika samazinātas algas un atsevišķi žurnālisti pat tika atbrīvoti no darba, līdz visbeidzot tika paziņots par izdevniecības pārdošanu. Sākotnēji laikraksts nonāca kādas Luksemburgā bāzētas ofšorfiramas īpašumā. Ņemot vērā darbinieku prasību atklāt patiesos medija īpašniekus, vēlāk par avīzes īpašniekiem nosauca kādu Apvienotajā karalistē dzīvojošu Roulandu (Rowland) ģimeni. Laikrakstu pameta virkne vadošo žurnālistu, redaktoru un komentētāju. „Laiku pēc Bonnier aiziešanas var raksturot kā cīņu starp žurnālistiem un īpašnieku ietekmētiem redaktoru lēmumiem,” norāda I.Salovāra un J.Juzefovičs.

Laikrakstā nemitīgi mainījās redakcijas vadība, nomainījās trīs galvenie redaktori un parādījās politiskajām aprindām pietuvināti cilvēki, līdz uzņēmējs Viesturs Koziols paziņoja, ka ir laikraksta īpašnieks. „Pašreizējā īpašnieka nostāja ir balstīta uz viņa draugu, biznesa partneru un citu saistīto cilvēku interesēm,” pētniekiem teicis kāds Dienas darbinieks.

Tas viss ir ietekmējis arī laikraksta saturu, dziļus ziņu un pētnieciskos rakstus nomainot ar mazāk jūtīgu jautājumu aprakstiem. „(..)Nav tā, ka kāds būtu uzdevis nerakstīt par jūtīgiem jautājumiem; vienkārši nav neviena, kas spētu tādus uzrakstīt,” intervijā saka kāds žurnālists, norādot uz pieredzējušu žurnālistu nomaiņu pret nepieredzējušiem darbiniekiem.

Balstoties uz šī gadījuma analīzi un situāciju citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, autori secina, ka lielā daļā gadījumu mediji kļūst par ekonomikas vai politikas instrumentu, ja tie nonāk vietējo īpašnieku rokās. Savukārt ārvalstu īpašnieki ir lielāks garants atbildīgas un kvalitatīvas žurnālistikas pastāvēšanai, jo ārvalstu investoriem nav specifisku politisko vai ekonomisko interešu konkrētajā valstī. „Tajā pat laikā ārvalstu investori nav panaceja. (..) Ārvalstu investoriem ne vienmēr ir kultūrvēsturiskas saites ar konkrēto sabiedrību, tādējādi viņi var pamest tirgu, ja pasliktinās ekonomiskais klimats. Tādējādi ārvalstu investoru tīra biznesa orientācija ir izdevīga tikai ar priekšnosacījumu, ja ir veselīga ekonomiskā situācija,” norāda pētījuma autori.