Pirms pāris dienām, 19.janvārī, foto dalīšanās vietne Instagram ieviesa jaunus lietošanas noteikumus. Taču mierīgas pārejas vietā, Instagram iesūdzēti tiesā. Kamēr juristi, neapmierinātie lietotāji un pakalpojuma sniedzēji diskutē par jaunajiem lietošanas noteikumiem, gadījums liek uzdot virkni jautājumu par ziņu mediju sociālo atbildību. Pagājušā gada 17.decembra Instagram paziņojums par gaidāmajiem jaunajiem lietošanas noteikumiem aizēnoja pat izdaudzināto gaidāmo pasaules galu, jo desmitiem tūkstoši neapmierinātu lietotāju sociālajos tīklos pauda nepatiku pret gaidāmajām pārmaiņām. Daudzi pat draudēja izdzēst savus profilus no šīs vietnes. Citi, to vidū arī izdevums National Geographic, kas līdz tam izmantoja Instagram vietni, lai izvietotu savas profesionālās bildes, pārtrauca izmantot šo servisu līdz pat brīdim, kamēr Instagram izpilddirektors Kevins Sīstroms (Kevin Systrom) atvainojās par iecerēto jauno lietošanas noteikumu sarežģīto valodu un apsolīja visiem Instagram lietotājiem nākt klajā ar pārstrādātiem, daudz skaidrāk saprotamiem noteikumiem.

Lietotājus piedāvātajā noteikumu versijā satrauca daļa, kas paredzēja, „lai palīdzētu mums izplatīt interesantu apmaksāto vai sponsorēto, vai cita veida reklāmas saturu, Jūs piekrītat, ka biznesa vai cita veida organizācijas mums maksā, lai mēs līdztekus apmaksātajam, sponsorētajam vai cita veida reklāmas saturam izceltu arī Jūsu lietotājvārdu, popularitāti, fotogrāfijas (tai skaitā citus pieejamos metadatus) un informētu par Jūsu aktivitātēm, Jums par to nenodrošinot nekādu atlīdzību”. Turklāt Instagram iekļāva noteikumos daļu, kas paredzēja viņiem tiesības izvietot profilos komercsaturu, nedodot par to nekādas norādes. Lietotāji reaģēja nekavējoties. Piemēram, National Geographic, kas Instagram vietnē vairāk kā 700 000 profila sekotājiem nodod apskatei profesionālās žurnāla bildes, pat paziņoja par profila lietošanas pārtraukšanu, tādējādi paužot bažas par gaidāmajām pārmaiņām. Pēc tam, kā šis paziņojums parādījās National Geographic profilā, informācija no mutes mutē sasniedza tik lielu auditoriju, ka izraisītā neapmierinātība  kļuva teju par postošu traģēdiju pašam Instagram. Vietne sāka strādāt krīzes novēršanas režīmā. Kevins Sīstroms taisnojās, ka Instagram nav nodoms pārdot lietotāju datus un izvietoto profilos apmaksātu informāciju, un ka pārpratums radies no neprecīziem noteikumu formulējumiem. Viņš teica, ka Instagram ir aptvēruši problēmu un izlabos jauno noteikumu tekstu. Tas atturēja daudzus no savu profilu dzēšanas, un arī National Geographic atsāka publicēt šajā vietnē savu vizuālo saturu. Noteikumi patiešām tika daļēji laboti, taču daļa strīdīgo jautājumu joprojām palika un juridiskais birojsFinkelstein and Krinsk iesūdzēja Instagram par to, ka lietotāji, kuri nepiekrīt jaunajiem noteikumiem, var slēgt savus profilus, taču viņi zaudē savas tiesības uz visu līdz tam vietnē publicēto saturu, ziņoja Reuters.

Ir grūti iedomāties, ka Instagram nevarētu atļauties noalgot spēcīgu juristu ar lieliskām valodas prasmēm, īpaši, ņemot vērā, ka „nesaprotamā valoda” nekādā veidā neskāra noteikumu daļas, kas attiecas uz pašu interneta vietni un tās tiesībām un pienākumiem. Reaģējot uz šo pavērsienu, Fast Company salīdzināja četru sociālo tīklu (Twitter, Flickr, Instagram un Facebook) „lietošanas noteikumus” un secināja, ka lielākajā daļā noteikumu ir izmantota līdzīga terminoloģija. Pētījums rāda, ka jautājumā par lietotāju tiesībām uz viņu saturu, Flickr ir vienīgais, kas neiekļauj punktu par izvietotā satura mērķa mainīšanu.

Kamēr lielākajai daļai uzņēmumu sociālo tīklu izmantošana ir veids, kā veidot tiešo komunikāciju ar patērētājiem, ziņu mediju ieguvumi no šo vietņu izmantošanas ir apšaubāmi. Populārākais arguments „par” saka, ka satura publicēšana sociālajos tīklos palīdz piesaistīt jaunus lietotājus un, tādējādi, arī reklāmdevējus. Tomēr jezga ap Instagram jaunajiem noteikumiem rāda, ka tradicionālajiem medijiem tomēr jābūt ļoti piesardzīgiem, kur un uz kādiem noteikumiem tie parakstās, izmantojot šīs vietnes.

Sākot lietot kādu sociālo tīklu un izveidojot lietotāja profilu, sistēma automātiski liek „parakstīt” vietnes turētāja piedāvātu vienošanos – vienošanos, kas parasti sociālā tīkla turētājiem sniedz ekskluzīvas tiesības mainīt noteikumus, tos iepriekš neapspriežot un nesaskaņojot ar citām iesaistītajām pusēm. Tas uzreiz tradicionālos medijus nostāda neveinlīdzīgā situācijā un kaut kādā mērā nostāda situācijā „pieņem vai šķiramies”. Un Instagram gadījums vēl un vēlreiz apliecina, ka noteikumu formulējumam ir nozīme, jo ir neiedomājami, ka kāds uzņēmums vēlētos maksāt laikrakstam par reklāmu tā interneta vietnē, ja sociālais medijs var izvietot reklāmu tā paša medija profilā vai pat izmantot šī medija saturu specifiski mērķētu reklāmas kampaņu realizēšanai, mediju (profila turētāju) par to neinformējot.

Nevar noliegt, ka mediji ir atkarīgi no sociālajiem tīkliem, jo tie palīdz piesaistīt jaunus lietotājus un palīdz stiprināt medija kā zīmola vārdu, tomēr pašiem medijiem nevajadzētu aizmirst, kāda ir to pamatloma, un tiem nevajadzētu ļaut aizmirst sociālajiem tīkliem, ka viņu nodrošinātā ziņu plūsma šiem tīkliem sniedz papildu pievienoto vērtību. Lai arī National Geographic nav uzskatāms par ziņu mediju, tomēr tas iestājās pret apšaubāmajiem noteikumu grozījumiem un pievērsa tam plašākas sabiedrības uzmanību, rādot piemēru arī citiem drukātajiem medijiem, kā tie var un kā tiem vajadzētu iestāties par savām tiesībām un vienoties ar sociālajiem medijiem.

Tiesa, tas ne vienmēr strādā. Piemēram, pagājušā gada strīds starp Google un Brazīlijas Laikrakstu nacionālo asociāciju rādīja, ka dažkārt pat kolektīvi tradicionālo mediju iebildumi nespēj mainīt sociālo mediju gigantu uzvedību. Pēc tam, kad abām pusēm neizdevās vienoties par to, vai Google vajadzētu maksāt par laikrakstu ziņu virsrakstu un metatagu izmantošanu Google Ziņu meklētājā (Google News search), asociācijas biedri, kas pārstāv 90% no laikrakstu tirgus, nolēma aizliegt Google izmantot viņu saturu. Atšķirībā no Instagram, Google joprojām neatkāpjas no sava lēmuma nemaksāt par saturu, pat ja tas nozīmē atteikties no lielāko Brazīlijas laikrakstu virsrakstu publicēšanas. Jāatzīst, ka Google neietekmē šāds lēmums, ņemot vērā plašo mediju organizāciju klāstu, no kurām izvēlēties un kuras nelūdz par to nekādu samaksu. Te arī būtiskākā atšķirība starp Brazīlijas Nacionālo laikrakstu asociācijas un National Geographic gadījumu: brazīļu asociācija vēlējās pasargāt savu peļņas daļu, liedzot Google izplatīt bez maksas saturu, par kuru paši laikraksti liek maksāt, kamēr National Geographic iebilda pret to, ka Instagram vēlas pelnīt no satura, ko lietotāji izvieto bez maksas. Šajā gadījumā jāuzsver, ka National Geographic izdevās panākt savu, jo ar savu paziņojumu tas izraisīja vērienīgu sabiedrības atbalstu, jo žurnāls iestājās par visu cilvēku tiesībām, ne tikai aizstāvēja kādas konkrētas savas intereses.

Foto kredīts: Philip Di Salvo / EJO

No angļu valodas tulkojusi Līga Ozoliņa. Raksta oriģināls What the Media Can Learn from Instagram’s Contract ir publicēts Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta portālā angļu valodā.