Pēdējā laikā ir pieredzēts daudz cīņu dēļ mēģinājumiem pievienot Turciju Eiropas Savienībai.

Diemžēl Rietumu mediji reti ziņo par nīkuļojošo Turcijas presi un to, ar ko tiem jāsaskaras. Atzīšos, arī es, mediju pētnieks un žurnālistikas eksperts, zinu ne visai daudz par to, kā Turcijas premjeram Erdoganam (Erdogan) ir izdevies pakļaut valsts medijus. Iespējams, vissatraucošākā ir nesenā lielākās Turcijas mediju kompānijas Dogan, kas vēl demonstrēja kritisku attieksmi pret valdību, iznīcināšana.

Vēl nesen Erdogana znots ir iecelts kādā citā lielā mediju kompānijā Calik par vadītāju. Nepaklausīgākie redaktori ir nomainīti, savukārt žurnālisti par nepakļaušanos var saņemt rājienu pat no paša premjerministra (vēl vairāk var attapties apcietinājumā kā „teroristi”).

Šī rīcība ir līdzīga tam, ko Silvio Berluskoni (Silvio Berlusconi) īstenoja Itālijā, atsevišķos gadījumos atgādinot arī Hitlera un Gēbelsa īstenoto mediju pakļaušanu nacistu režīma laikā Vācijā. Reportieri bez robežām preses brīvības indeksā (Reporters without Borders’ Press Freedom Index), Turcija ierindota 148.vietā.

Esmu pateicību parādā Eiropas Žurnālistikas Izglītības asociācijai (European Journalism Training Association). Ikgadējās konferences laikā zināmi turku redaktori un mediju pētnieki sniedza izsmeļošu informāciju par dramatisko notiku attīstību viņu valstī.

Pilnai ainai jāpiebilst, ka kāda jauna žurnālistikas pētniece un šīs konferences dalībniece tikai pāris dienas pēc tās norises tika atlaista. Universitātes dekāns vēlējās viņu izslēgt no augstskolas pēc tam, kad kāds radikālais labā spārna laikraksts viņu apsūdzēja piederībā aizliegtajai Kurdistānas Strādnieku partijai PKK. Pateicoties protestiem, universitātes rektors šo lēmumu atcēla. Katrā ziņā šādas iebiedēšanas metodes atstāj tikai postošu efektu. Tie nav tie labākie apstākļi, ar ko rēķināties, ja tik liela nācija tiktu uzņemta Eiropas Savienības saimē, kas pati turklāt patlaban piedzīvo spēcīgu finansiālo krīzi.

Raksta oriģināls publicēts Die Furche, Nr. 24/2012