Diez vai 21.gadsmitā ir kāds drukātais medijs, kam nebūtu savas versijas internetā. Izdzīvošanas nolūkos, kad ir daudz informācijas par brīvu un redakcijas izmanto ziņu aģentūru pakalpojumus, tiek samazināts štata darbinieku skaits. Dažādas mākslas jomas ir vienas no tām, kas cieš visvairāk. Ja kādreiz par mūziku, teātri un arhitektūru rakstīja atsevišķi žurnālisti, tagad vismaz ASV visas šīs jomas nereti uzticētas vienam žurnālistam, tādējādi iedragājot kvalitatīvu mākslas žurnālistiku un kritiku. Karteganas septītajā starptautiskajā mūzikas festivālā Kolumbijā, kas norisinājās no 5. līdz 13.janvārim un kura laikā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa mūzikas moduļa stipendiāti no dažādām valstīm mācījās rakstīt par klasisko mūziku, Eiropas Žurnālistikas observatorija tikās ar ASV laikraksta The Washington Post (WP) galveno klasiskās mūzikas kritiķi Anni Midžeti (Anne Midgette).

Nedēļu garajās mūzikas moduļa apmācībās, kuras atbalstīja Kolumbijas Kultūras ministrija un rīkoja Gabriela Garsijas Markesa Jaunās žurnālistikas fonds (FNPI), A.Midžete bija viena no vieslektorēm. Viņa uzskata, ka mūzikas atspoguļojumam laikrakstos vajadzētu atvēlēt atsevišķu sadaļu, kurā būtu apkopotas ziņas, reportāžas un recenzijas par visa veida mūziku. Šādu sadaļu viņasprāt vajadzētu uzturēt mūzikas reportieriem un kritiķiem, veidojot rakstus gan par klasisko, gan populāro mūziku. Tomēr daudzos ASV laikrakstos mūsdienās nenotiek kvalitatīva ziņošana par mūziku (tātad nav arī mūzikas žurnālistu un kritiķu), un informācija, kas par šo tēmu parādās avīžu lappusēs vai to interneta vietnēs, tiek ņemta galvenokārt no ziņu aģentūrām.

Koncertus nerecenzē
A.Midžete mūzikas žurnālistiku salīdzina ar sporta žurnālistiku. „Katrā sporta nodaļā ir žurnālisti, kas raksta par spēlēm, sporta biznesa pusi (kurš spēlētājs ir kurā komandā), kā arī veido cilvēkstāstus. Šādiem pašiem trim pīlāriem vajadzētu būt arī mākslas žurnālistikā.” Taču pēdējā laikā ASV laikrakstos tiek apcirpts viss, izņemot mākslinieku profilus – biogrāfiskus portretrakstus, kas iepazīstina ar konkrēto mākslinieku. „Ja uz pilsētu atbrauc mākslinieks, tiek nopublicēta viņa biogrāfija, lai cilvēki pirktu biļetes uz viņa koncertu,” stāsta kritiķe. Pats koncerts netiek recenzēts. „Tādā veidā tiek nogalināta interese, jo cilvēki nekad neuzzina, vai koncerts bija labs vai slikts,” pauž A. Midžete, piebilstot, ka Amerikā redakcijas paļaujas uz šiem iepriekš sagatavotajiem un izplatītājiem materiāliem, nezinot, kāds būs pats koncerts. Kā izņēmumu viņa min populāro mūziku, kur, pilsētā ierodoties māksliniekam, parasti kāds no redakcijas tiks sūtīts par to ziņot, taču ne obligāti popmūzikas kritiķis. Tas gan nav iespējams klasiskās mūzikas jomā, jo tās „kritizēšana tomēr ir daudz specifiskāks darbs”, pārliecināta A.Midžete.

The New York Times A.Midžete min kā vienīgo sev zināmo laikrakstu, kur mūzikas žurnālists ir pilna laika darbs, kamēr viņas pārstāvētajā WP mūzikas sadaļu palīdz veidot ārštata žurnālisti. Daudzos laikrakstos mūzikas reportēšana nepastāv vispār. „Notiek darbu apvienošana (job morphing),” stāsta A. Midžete, „Mani draugi, kas ir gadiem strādājuši par klasiskās mūzikas kritiķiem, tagad raksta kritikas par klasisko mūziku, teātri, mākslu un arhitektūru.”

Kritiķis ir arī reportieris
Kritiķe uzskata, ka starp mūzikas žurnālistiku un kritiku ir atšķirība. „Mūzikas reportieri vāc faktus un raksta faktuālus stāstus, viņi nedrīkst rakstā paust savu viedokli, savukārt mūzikas kritiķi pauž viedokli, vērtē, kuri orķestri ir labi, kuri slikti, kādas ir stiprās un vājās puses. Viņi domā kritiski, kas ne vienmēr ir nejauka kritika.” Taču neatkarīgi no atšķirībām, abos gadījumos tie ir žurnālisti, saka A.Midžete.

Piemēram, viņas darba pienākumos ietilpst intervēšana, informācijas pētīšana, tikšanās ar publicistiem, lai uzzinātu par sezonas jaunumiem, tikšanās ar orķestru vadītājiem, lai noskaidrotu par budžetu, mūziķiem, bloga uzturēšana, disku klausīšanās, iešana uz koncertiem, ideju ģenerēša rakstiem, mūzikas jaunumu piefiksēšana. „Tas ir plašs diapazons. Darba ir vairāk nekā to var izdarīt. Turklāt tā ir liela atbildība. Te es rakstu par Vivaldi, te par Amerikas orķestru pašreizējo stāvokli. Un, ja Vašingtonā notiek kas svarīgs mūzikas jomā, es gribu būt pirmā, kas par to uzraksta.”

Izstāstīt stāstu
Mūzikas reportieris vai kritiķis – abu darbs ir ieraudzīt un pastāstīt stāstu, uzskata A.Midžete. „Kritiķa gadījumā viņa viedoklis veido stāstu, jo tas esi tu, kas piedzīvo koncertu un izlem, kā to pastāstīt.” Viņa uzsver, ka tas vienmēr būs subjektīvi. Turēšanās pie mīta par objektivitāti viņasprāt padarītu šo par sliktu profesiju: „Protams, var veidot daudz aprakstošu rakstu, bet tajos nav viedokļa, tie nepasaka, vai koncerts bijis labs vai slikts.”

Kritiķe uzskata, ka vislabākais kompliments, ko viņa par savu kritiku var saņemt ir: „Man patika tava recenzija, bet man ir pavisam citādāks viedoklis.” „Tas nenotiek bieži, bet tas ir mans mērķis! Tā vietā, lai teiktu cilvēkiem, ko domāt, es gribu, lai viņi spētu veidot paši savus viedokļus, balstoties uz manu recenziju.” Tomēr par savas profesijas nākotni A.Midžete izsakās skeptiski. „Es šaubos, vai mūzikas kritiķa profesija laikrakstos vēl pastāvēs pēc 15 gadiem.”

Foto – FNPI-Joaquin Sarmiento-Johana Peña