Latvijā ir bijusi virkne gadījumu, kad labi žurnālistikas un mediju darbinieki dažādu apsvērumu dēļ dodas strādāt uz, kā pierasts teikt, ierakumu otru pusi jeb PR. Tā mēdz vienas jomas nomainīšana pret otru. Proti, no darba žurnālistikā aiziet uz darbu sabiedrisko attiecību kompānijās vai uzņēmumu mārketinga nodaļās, tomēr gadās arī, ka paralēli darbam žurnālistikā speciālists konsultē par sabiedrisko attiecību jautājumiem, kas no profesionālās ētikas viedokļa nav uzskatāms par labu un vēlamu praksi.

Līdzīga situācija ir arī Vācijā. Tur, īpaši, starp brīvajiem žurnālistiem vērojama šāda prakse, jo pasūtījumi rakstīt nāk reti, konkurence ir liela, turklāt samaksa par paveikto – maza. Tāpēc gluži loģiski daudziem no viņiem šķiet apsvērums: kāpēc nepaņemt gabaliņu no ienesīgā PR pīrāga un tādējādi mierīgi gaidīt mēneša beigas? Izrādās, tā domā un dara 40% vācu brīvo žurnālistu. Minhenes Universitātes pētnieki Tomass Kohs (Thomas Koch), Romija Frēliha (Romy Fröhlich) un Magdalēna Omermaiere (Magdalena Obermaier) ir aptaujājuši vācu brīvos žurnālistus, kuri strādā arī sabiedrisko attiecību jomā par, iespējams, konfliktējošajām profesionālajām lomām un nepieciešamajiem “profilaktiskajiem” pasākumiem.

Žurnālistikas un PR kombinācija sevī ietver konflikta iespējamību, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Kamēr žurnālistikas misija ir sniegt sabiedrībai pēc iespējas plašāku ziņu spektru, tikmēr sabiedriskās attiecības mēģina informēt un ietekmēt ziņu saņēmējus individuālo organizāciju un uzņēmumu interesēs. Pētījuma autori uzskata, ka abu jomu sajaukšana veicina žurnālistikas profesionalitātes kritumu.

Pētnieki intervēja 18 vācu brīvos žurnālistus, kuri strādā arī PR. Viņi apzinās, ka, strādājot gan žurnālistikā, gan sabiedriskajās attiecībās, var rasties konflikti, piemēram, tad, ja viņiem jāziņo kā žurnālistiem par savu darba devēju sabiedrisko attiecību nozarē, tomēr lielākā daļa no viņiem saka, ka šāda iespējamība ir ļoti maza.

Pētnieki noskaidroja, ka brīvie žurnālisti cenšas sekot līdzi šādiem principiem, lai novērstu iespējamos šo abu profesionālo lomu konfliktus: viņi cenšas strikti novilkt robežu starp žurnālistikas uzdevumiem un sabiedrisko attiecību tekstu rakstīšanu un viņi cenšas izvēlēties PR darba devējus, kuriem nav apšaubāmi vai neētiski mērķi. Tomēr, lai izvairītos no konfliktiem, viņi savas PR aktivitātes tur noslēpumā no saviem darba devējiem žurnālistikā, ko pētījuma autori vērtē kā “pasīvo pašaizsardzību”. Tikai retos gadījumos viņi apspriež jautājumus par savu dubulto lomu.

Savā ziņā brīvie žurnālisti neuztver šo iespējamo profesionālo lomu konfliktu ​​nopietni, jo “PR kā  papildu darbs ir kļuvis daudz pieņemamāks pēdējos gados” un mediju vadītāji “zina skarbo brīvo žurnālistu situāciju”, raksta autori. Tas arī ir iemesls, kāpēc aptaujātie saka, ka aicinājums nejaukt žurnālista darbu un PR mūsdienās vairs nav aktuāls un uztverams nopietni.

Pētījuma autoru secinājums ir kritisks. Ņemot vērā, ka aizvien vairāk žurnālistu vienlaikus strādā arī sabiedrisko attiecību jomā, diskusija par to, pie kādiem noteikumiem abas šīs lomas var tikt apvienotas, būtu jāattīsta un jāturpina.

Koch, Thomas; Fröhlich, Romy; Obermaier, Magdalena (2012): „Tanz auf zwei Hochzeiten. Rollenkonflikte freier Journalisten mit Nebentätigkeiten im PR-Bereich“, in: Medien- und Kommunikationswissenschaft, Vol. 60, No. 4, 520-535.

Foto kredīts: Kai Niemeyer / pixelio.de

Raksta oriģināls publicēts vācu valodā Tanz auf zwei Hochzeiten – kein Konflikt?.  Tulkojusi un papildinājusi Līga Ozoliņa.