Atceroties 2011.gadu, rodas sajūta: pagājušais gads bija dažādu vēsturisku notikumu pilns.

Zemestrīce Japānā. Arābu pavasaris. Tahrira laukums Kairā. Šausminošais slaktiņš Utojas salā Norvēģijā. 2011.gads bija nozīmīgs arī tajā, ka pēc daudzu ekspertu domām mainījās sociālo un tradicionālo mediju attiecības, kam Arābu pavasaris bija vistiešākais pierādījums.

Ne mazāk interesanti, ka 2011.gads bija spilgtu attēlu gads. Tāpēc vienlīdz interesanti pētīt, kā mediji tos izmantoja. Lai gan joprojām ir daudzi, kas uzskata, ka masu apziņas veidošanā tiem nav būtiska loma.

Pasaules preses foto izstādē, kas notika Berlīnē Willy-Grandt-Haus, izstādītas fotogrāfijas, kas 2011.gadā ieguvuši Pasaules preses foto apbalvojumus. Izstāde ir lielisks apliecinājums tam, kā dažādi attēli presē ir dominējuši pēdējos pāris gadus. Starp 158 fotogrāfijām, ko uzņēmuši 57 autori, atrodama arī 2011.gada uzvarētāja fotogrāfija, ko uzņēmis Semjuels Aranda (Samuel Aranda). Šī fotogrāfija, kas uzņemta Jemenas pilsētā Sanā protestu laikā pret valsts prezidentu Ali Abdullah Salih, jau kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām bildēm no šī vēsturiskā pārmaiņu laika.

Pasaules preses foto ir apbalvojis labākos žurnālistikas fotoattēlus kopš 1955.gada. Šī organizācija par vienu no saviem mērķiem izvirzījusi arī barjeru jaukšanu starp foto žurnālistiku un sabiedrību, kas bieži vien neizprot, ka nepieciešamas dažādas prasmes un profesionalitāte, lai radītu kvalitatīvu un informatīvu attēlu. Tiesa, izstādē šīs bildes ir redzamas bez tradicionālo mediju uzliktajiem rāmjiem, un tās ir baudāmas kā mākslas darbs.

No izstādē izvietotajām fotogrāfijām vienas no iespaidīgākajām ir Deivida Gutenfeldera (David Guttenfelder) bildes, attēlojot Fukušimu pametušos cilvēkus, Tomasa Lazara (Tomas Lazar) bildes no „Okupēt Volstrītu” demonstrācijām Ņujorkā, Niklasa Hammarstroma (Niclas Hammarstrom) satriecošās fotogrāfijas no Utojas salas drīz pēc Andersa Beiringa Breivika sarīkotā masu slaktiņa.

Visi šie fotouzņēmumi demonstrē to, cik nozīmīgs rīks žurnālistikā joprojām ir fotogrāfija. Piemēram, Simona Norfolka (Simon Norfolk) bildes no Afganistānas. Šis fotogrāfs tur pavadīja 2010. un 2011.gadu, lai iemūžinātu afgāņu pēckara laiku. Viņš cenšas veikt darbu, ko varētu salīdzināt ar Džona Burka (John Burke), fotogrāfa, kas iemūžināja Afganistānu XIX gadsimta kara laikā, veikumu. Interesanti, ka šo abu autoru darbi iezīmē divas dažādas foto žurnālistikas ēras – laiku, kad šī profesija bija prestiža un augstu novērtēta, un laiku, kad fotogrāfu darbs tradicionālajos medijos no sabiedrības puses netiek pienācīgi novērtēts.