Ņujorkā tuvojas noslēgumam Tow-Knight žurnālistu-uzņēmēju programma. Pēdējos trīs ar pusi mēnešos esam daudz diskutējuši ar Kickstarter un Contently pārstāvjiem par to, kas nākotnē finansēs žurnālistiku. Brendons Daimonds (Brandon Diamond) mūs iepazīstināja ar inovācijām Huffington Post Lab (Amerikas ziņu vietņu un blogu tīkla interneta žurnālistikas eksperimentu vietne), Džūlija Raišela (Julia Reischel) skaidroja savas idejas lokālajam blogam Watershed Post. Facebook menedžeri centās mūs pārliecināt par potenciālu, kādu žurnālistikai glabā viņu piedāvātais mārketings, arī pārstāvji no TinyPass – maksājuma sistēmu ieviešanas pionieri – centās pārliecināt, ka viņiem ir risinājums.  

Satikšanās ar šo kompāniju pārstāvjiem un runāšana ar viņiem, kā arī lekcijas City University, ir bijusi viena no galvenajām mūsu projekta sastāvdaļām. Ir trīs galvenie jautājumi, par kuriem mēs esam sprieduši daudzās mūsu prezentācijās un diskusiju reizēs. Tie savā ziņā demonstrē atšķirīgās pieejas un izpratnes Amerikā un Vācijā, lai gan vienlīdz labi varētu attiekties arī uz daudzu citu pasaules valstu un Amerikas salīdzinājumu.

1.     Žurnālistika kā serviss
Mūsu profesors/direktors Džefs Džarvis (Jeff Jarvis) stingri atbalsta sekojošu hipotēzi: „žurnālistika” raksturo praksi, kas ir kaut kas vairāk kā tikai ceturtā vara, kaut kas vairāk kā tikai svarīgu, bet nenovērtētu tēmu un notikumu izgaismošanas akts. Žurnālistika var būt „serviss, kas tā saņēmējiem ļauj dzīvot labāku dzīvi”.

Bet ko tieši nozīmē „labāku”? „Ātrāk informētu” kā tas ir labi atlasīto un izvietoto ziņu kumosiņu vietnē cir.ca? Vai „vairāk izklaidējošu” kā BuzzFeed un līdzīgajās vietnēs? Iespējams.

Ir arī vietas, kas piedāvā vairāk pakalpojumu konkrētām mērķa grupām, piemēram, Facebook lapa „Jersey Shore Hurricane News”, kas tika izveidota pēc viesuļvētras Sendija. Līdz pat šai dienai, cilvēki, kurus piemeklējusi katastrofa, var atrast noderīgas ziņas par to, kā tikt galā ar tās radītajām sekām. Vai kāds, kas tikai seko līdzi komentāriem šajā un citās līdzīgajās vietnēs ir saucams par žurnālistu? Es sliektos teikt, ka – jā.

Tomēr šāda pieeja galvenokārt ir attiecināma uz Ameriku. Vācijā (un citviet vecajā Eiropā) tikmēr šo pieeju var apspriest un, iespējams, arī paplašināt žurnālistikas definīcijas robežas.

2.     Personību zīmoli virza inovācijas
Vox.com un FiveThirtyEight.com tiecas pildīt šo uz servisu orientēto žurnālistiku. Viņi norāda uz vēl kādu fenomenu: daudzi jauni žurnālistikas projekti Amerikā lielā mērā paļaujas uz spēcīgiem personību individuālajiem zīmoliem. Bez Vašington Post bijušā feļetonista Ezras Kleina (Ezra Klein) (Vox) un 2012.gada vēlēšanu zvaigznes Neita Silvera (Nate Silver) (FiveThirtyEight) ir vēl vairāki piemēri, ko Deivids Kārs (David Carr) ir apkopojis šeit.

Atšķirībā no Amerikas, šķiet, ka šāds personību kults nedarbojas, piemēram, Vācijā, jo tur cilvēki ar grūtībām atceras tādus projektus, kā piemēram, Zoomr, ziņu vietni, ko mārketēja kādreizējais diktors Ulrihs Vikerts (Ulrich Wickert). Un, piemēram, TV personības Černo Džaboteja (Cherno Jobatey) mēģinājumi radīt vācu Huffington Post analogu tika uztverti drīzāk kritiski.

Manā izpratnē, žurnālistika Vācijā tiek uztverta vairāk kā komandas kopējs darbs, tādējādi nav daudz žurnālistu-personību, kas varētu izmantot savu popularitāti jaunu projektu veicināšanai.

3.     Jauni mērījumi ir iespējami
Es nemaz nevēlos zināt to, cik daudz Vācijas redakcijās vēl ir vadītāju, kuri domā, ka unikālo lietotāju skaits un labs Google reitings ir uzskatāms par interneta žurnālistikas svēto. Vai mediju menedžeri mūsdienās vismaz novērtē kā vērtīgus, piemēram, tādus datus, kā sekotāju skaitu un dalīšanos ar ziņu saturu?

Tomēr šis jautājums atkal ir komplicēts. Piemēram, sausais atlikums no šī Contently raksta ir, ka dalīšanās ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks ziņu patiešām ir izlasījis. Tad kāpēc gan nenovietot dalīšanās pogu raksta beigās, lai nodrošinātu to, ka šis cilvēks vismaz ir noritinājis rakstu līdz beigām? Kāpēc neuzskaitīt, cik daudzi, daloties ir citējuši vai komentējuši konkrēto ierakstu, tādējādi vismaz gūstot ideju par to, vai lasītājs ir piedomājis pie patērētā satura.

Lielākoties mazas kompānijas ir tās, kas tirgū piedāvā rīkus, kas palīdzētu uzskaitīt šajās debatēs minētās unikālās lietas. Piemēram, Beatroot.co, kas tradicionālajiem mērījumiem cenšas piešķirt jaunu rakursu, piedāvā analizēt bezsaistes notikumus un runātājus, tādējādi mērot, ja tā var teikt, satura ietekmi uz „reālo dzīvi”.

Protams, var strīdēties par šiem jautājumiem un to patieso vērtību. Bet jautājums ir, vai mums tiešām ir nepieciešams vēl vairāk zināšanu un izpratnes par žurnālistiku, vai ir vajadzīga zvaigžņu kulta radīšana arī ap žurnālistikas produktiem un vai mums ir nepieciešams iegūt arvien jaunus un jaunus statistikas mērījumus? Varbūt – nē.

Tomēr, jāatzīst, ka debates par šīm lietām šķiet produktīvākas par kārtējo rakstu, kas jautā: „Vai BuzzFeed ir daļa no žurnālistikas apokalipses?” vai arī par miljono paneļdiskusiju par tiešsaistes satura maksas sistēmu ieviešanas potenciālu un problēmām. Varbūt šie jautājumi un apsvērumi var novest pie vērtīgām atbildēm un jauniem projektiem.

Šī raksta oriģināls sākotnēji ir publicēts vācu valodā carta.info. Autors pats to ir tulkojis angļu valodā, kas sākotnēji bija publicēts PBS Mediashift Idealab.

Raksts ir lasāms arī EJO vietnēs angļu, vācu un itāļu valodās.

Photo credit: plewicki / Flickr Cc