Īsā atbilde ir – jā, noteikti! Jautājums nav retorisks, jo arguments, ka Latvijas radio (LR) satura kvalitāte, salīdzinot ar Latvijas televīziju (LTV), ir augstāka un pati raidorganizācija ir lieliskā kārtībā, bija viens no spēcīgākajiem, pamatojot, kāpēc atliekama jauna sabiedriskā medija koncepcija. Vai viss ir tik vienkārši?

Vairākus gadus esmu regulāri aicināta izvērtēt LR raidījumus, tāpēc šeit apkopošu galvenās atziņas, pamatojot, kāpēc LR vajadzīgas straujas pārmaiņas.

Organizācijas rutīna
LR satura ziņā nav konkurentu. Kopš meklējumus mūsdienīgā radio žurnālistikā pārtrauca Radio101 (tas notika jau otrajā gadā pēc tā dibināšanas), LR ir vienīgais, kurā attīstās radio žurnālistika latviešu valodā. Tikko LR ir atjauninājis savu mājas lapu, izplatīts paziņojums par tā 2012.gada darbības rezultātiem – nelieli zaudējumi, augoši  administratīvie izdevumi un ieņēmumi, bet stabila auditorija. Bet LR publiski paustais uzskats, ka ar mums viss kārtībā, nebojājiet mūsu kvalitāti ar  krasām pārmaiņām vai pārvākšanos, ir tikpat kļūdains, kā doma, ka LTV ir tik daudz problēmu, ka tās pielips katram, kas tuvosies.

Jebkura medija darbībā ļoti būtiska nozīme ir darbinieku misijas apziņai, viņu pieredzei un profesionālajai rutīnai, kura palīdz tikt galā ar ikdienas uzdevumiem. Var apbrīnot LR spēju mainīties, darbinieku prasmi ar ierobežotiem līdzekļiem radīt tik milzīga apjoma saturu. Arī ar misijas apziņu viss ir kārtībā. Tomēr ir vairākas problēmas, kuras, iespējams radījis ilgstošais smagais darbs un cīņa ar grūtībām. LR pietrūkst ambīcijas veidot lielus satura projektus, spēja attīstīt ētera personības un drosme mainīties tieši profesionālā ziņā. Mijiedarbība ar citiem profesionāļiem, kaut vai no LTV, radītu lielākus ideju mutuļus, dotu grūdienu LR satura vizualizācijas virzienā un pārliecinošāk ienestu LR sasniegumus interneta vidē.

Ētera personības
LR strādā daudz raidījumu vadītāju, daudz labu ziņu lasītāju, bet maz unikālu ētera personību. Lielajā raidorganizācijā neatrast nevienu, kas līdzinātos Ufo un Fredim no agrākā SWH, nevienu, kas spilgtuma ziņā turētu līdzi Baibai Sipeniecei no Star FM. Pat Valters Krauze, bez kura līdzi nestās reitingu veiksmes vēl nesen nevarēja iztikt neviens TV šovs, raidījuma “Kā dzīvot labāk?” vadītāja ampluā pietuvinājies vidējam LR līmenim un kļuvis līdzīgs citiem raidījumu vadītājiem. Viņš nav neko daudz sliktāks par citiem, bet nav arī labāks, nav unikāls un spilgts.

Jā, LR ir Aidis Tomsons, kas vada “Krustpunktā”, bet viņš bieži izklausās noguris. Turklāt raidījums nezaudē neko, ja to pastāvīgā vadītāja atvaļinājuma laikā vada Kārlis Dagilis. Tomēr Lerija Kinga mēroga intervētāju un diskusiju vadītāju LR nav. Organizācijā nav arī neviena, kas pastāvīgi spētu radīt tāda līmeņa intervijas un aprakstus, kādus varam lasīt labākajos Latvijas žurnālos.

Ir Kārlis Streips – ar savu skatījumu un stilu, bet viņš “Aktuālajā tematā” ielikts diezgan vienkāršā tiešā ētera faktu un viedokļu intervijas formātā. Minēšu vēl vairākus spilgtus autorus – Toms Bricis, Gusts Kikusts, Gunda Vandzoviča, Vidvuds Medenis, Ivo Krumholcs… Tie nav visi, tomēr tikai retajam ir izveidots viņa spējām un personības īpatnībām atbilstošs formāts, tāpēc daudzi raidījumi profesionālā snieguma ziņā ir ļoti līdzīgi.

Nedomāju, ka minētie vai citi autori nevarētu kļūt par spilgtām ētera personībām, ja vien vēlme veidot raidījumus, kurus klausītos tieši to vadītāju dēļ, būtu iekļauta LR darbības politikā. LR attiecībās ar darbiniekiem dominē vēlme uzlabot valodu un uzvedību ēterā, ar to arī daudzu žurnālistu vai raidījuma vadītāju izaugsmes prasības apraujas. Protams, daudzi ir ievērojuši Andu Buševicu, Eduardu Liniņu, Ingvildas Strautmanes vadītos raidījumus, tomēr minēto cilvēku veidotos formātus vēl nevar nosaukt par tādiem, ko raksturo personības zīmols.

Savukārt tie, kuri kā personības jau ir zīmoli – jau minētais Valters Krauze vai Ingus Ulmanis, radio formātā nav veiksmīgi. Ingus Ulmanis ļoti spilgti raksturo LR politiku aicināt darbā amatierus un cerēt, ka viņi, pateicoties sasniegtajam citās jomās, piesaistīs klausītājus. Tā nenotiek.

Drosme mainīties
Vēl viena LR satura problēma ir vienlaidus, stāstošais saturs un daudzi vienādi formāti. LR daudzveidību veido tematiskā dažādība, jo tam ir klasiskās mūzikas kanāls, tas ir vienīgis, kas radio formātā kvalitatīvi stāsta par zinātni, cilvēkiem laukos un Latvijas iedzīvotājiem ārzemēs, par biznesu, vēsturi, par kultūru, rīko diskusijas un tiešraides, uzrunā cittautiešus… Bet dara to ļoti līdzīgi, vienādā stilā, aprakstoši, ilustrējoši. Tā varētu būt pieminētā organizācijas profesionālā rutīna, kura ietver lielākajai daļai darbinieku pieņemamus profesionālos paņēmienus. Tie ir vienveidīgi, jo visi zina, kas tiek uzskatīts par labu, tāpēc seko šim paraugam. Tāpēc LR saturā ir maz pārsteigumu, tajā pārāk bieži dažādu viedokļu virkne tiek uzskatīta par analīzi, ir reti pētnieciskās žurnālistikas sižeti un daudzi LR darbinieki veido vienāda veida stāstus gan par ekonomiku, gan klasisko mūziku.

Žurnālisti iegulda milzīgu darbu, lai stāstītu un jautātu, bet neapkopo pašu savākto informāciju, it kā baidoties izdarīt secinājumus. Tas noved pie dažādu ekspertu meklējumiem, cerot, ka kāds no malas pateikts paša žurnālista jau sen saprasto. Tāda žurnālistika – ar retām personībām un uzdevumu bezkaislīgi piedāvāt citu cilvēku viedokļus, ir ļoti atkarīga no informācijas avotu kvalitātes un izvēlētajiem tematiem. Tai enerģija nāk no ārpuses, nevis no pašiem žurnālistiem.

LR neapšaubāmi iedziļinās tematos, kam pāri pārskrien citi ziņu mediji, tomēr tas plānajā publisko skatījumu spektrā nepiedāvā spēcīgus viedokļus. LR atrod daudzus uzskatu avotus, bet paša medija skatījums ir grūti nosakāms. Sava viedokļu sleja ir Eduardam Liniņam, bet ar to par maz. Viedokļi par politiku ir sastopami arī “Krustpunkta” diskusijās, bet par sociālo vidi, kultūras norisēm, izglītību vai slavenībām – nesaklausīsiet, ja vien par aktuālo viedokļu katlu neuzskata “brīvo mikrofonu”. LR darbiniekiem ir potenciāls profesionālam lēcienam un pārmaiņām, ja vien no tām nebūtu tik ļoti bail. LR cilvēki katru dienu risina tik dažādus profesionālus uzdevumus, bet baidās mainīt biroja telpas vai strādāt kopīgās redakcijās ar citiem žurnālistiem?

LR kvalitāte neslēpjas Doma laukuma mājā, kura, būsim atklāti, ir ļoti skaista galveno trepju zonā, bet krietni par šauru, tumšu un neērtu tik lielam kolektīvam. Tā ir slikti piemērota radio darbībai, dinamiskai informācijas apmaiņai un sadarbībai, jo cilvēki strādā putnu būriem līdzīgos kabinetos, studijas ir mazas un vienu no tām precīzi sauc par somu pirti. LR ir laba profesionālā atbalsta sistēma, te cilvēki strādā saskaņoti un profesionāli, tāpēc spēj risināt daudzas problēmas. Bet viņi to spētu arī piemērtoās telpās un darbojoties lielākā organizācijā, profesionālo kvalitāti šādas pārmaiņas diezin vai sabojās. LR katru dienu izskan ļoti vērtīga informācija, bet tā netiek pienācīgi izcelta. Daudzi raidījumi tiek vadīti un veidoti ar domu, ka cilvēki stundām klausās vienu un to pašu kanālu, lai kas tajā skanētu.

Vēlot vislabāko LR kolēģiem, gribu teikt, ka kopumā LR darbojas veiksmīgi, tomēr mediju vide mainās ļoti strauji. Tā mainīsies arī tad, ja LR turpinās uzskatīt, ka var palikt turpat, kur bijis.