Ir banāli sacīt, ka māju nevar uzbūvēt, neieliekot pamatus, bet vēl pirms tam neizstrādājot tās arhitektoniskos, tehniskos un finansiālos risinājumus.

Patiesībā šie risinājumi, nevis fiziskais betons un metāla stiegras, ir īstais pamats. Tomēr gadās, ka visi šie nepieciešamie risinājumi formāli projektā ir atrodami, tomēr ir skaidrs, ka mājas nebūs – vismaz ne tādas, kas tiešām kalpos kā māja. Diemžēl Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izstrādātā koncepcija par jaunā Latvijas sabiedriskā medija izveidi ir formāls projekts, kas liek domāt, ka tas veidots, no vienas puses, paturot prātā, ka mēs kā Eiropas Savienības dalībvalsts nevaram ignorēt tos pamatprincipus, kas darbojas sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu lauciņā Eiropā, bet, no otras puses, neaizmirstot, ka atsevišķiem ietekmes aģentiem neatkarīgs un kvalitatīvs sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas medijs var krietni traucēt īstenot savus mērķus.Uz šī fona Kultūras ministrijas (KM) virzītā Koncepcija par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi, kas 13.oktobrī izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē un balstīta uz jau minēto NEPLP koncepciju, ir cerīgāka un nopietnāka, jo tajā iekļauti sākotnējās koncepcijas saprātīgi labojumi. Gan jāpiebilst, ka arī ministrijas uzlabotais koncepcijas variants vairāk runā par teorētiski vajadzīgo rezultātu, neatšifrējot, kā to konkrēti panākt – vispārīgais jēdziens „pārmaiņas” sevī ietver pat kardināli atšķirīgu rīcību. Ir vajadzīgs daudz konkrētāks darba plāns, nekā tas ir pašlaik.

Abonentmaksa nav risinājums
Nesalīdzināšu NEPLP un Kultūras ministrijas koncepcijas katru rindkopu, bet runāšu par to, kas manā, žurnālistes, skatījumā, KM virzītajā koncepcijā ir būtiskais, ja Latvija tiešām grib sabiedrisku elektronisko mediju, nevis formālu raidorganizāciju. Tātad tālāk rakstītais attiecas uz koncepciju, kas izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē un kuru ministrija aicina plaši apspriest.

Latvijas mediju tirgus un iedzīvotāju rocība ir maza un kvalitatīva darbošanās tajā ir dārga, tādēļ cerēt, ka sabiedriskā medija finansēšanu – vismaz tuvākajos gados, atrisinās abonentmaksa, ir nereāli. Kā zināms, sabiedriskās domas aptaujas līdz šim ir liecinājušas, ka Latvijas iedzīvotāji dažādu iemeslu dēļ nav gatavi un negrib vēl papildus nodokļiem maksāt abonentmaksu. Tas savukārt nozīmē, ka valstij būs jāpieņem lēmumi, kas vai nu neapmierinās daļu iedzīvotāju, vai arī, par spīti vēl gaidāmajai budžeta konsolidācijai, tomēr paredzēs naudu sabiedrisko mediju pietiekamai finansēšanai. Pretējā gadījumā nav vērts tērēt naudu, veidot kaut kādu apvienoto sabiedrisko mediju, rezultātā iegūstot to pašu, kas jau ir šodien.

Vai ir arī kāds reāls risinājums?
Koncepcija paredz, ka, veidojot vienu sabiedrisko mediju, ir iespējami trīs risinājuma varianti. Pirmais ir tā saucamais piesardzīgais risinājums, kas paredz nelielas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, neko nemainot sabiedriskā medija pārraudzībā, saglabājot visu tāpat kā pašlaik, finansējuma modeli ieskaitot.

Progresīvais risinājums paredz izmaiņas mediju un sabiedriskā medija likumdošanā, tāpat arī paredz mainīt sabiedriskā medija uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu politiski neatkarīgu un profesionālu medija vadību un sabiedrības uzraudzību, un finansējumā izmaiņas paredzētas pakāpeniskas, pārejot uz jauktu finansēšanas modeli – valsts dotācija, sabiedrības tiešs līdzfinansējums (proporcionāli samazinot līdzdalību reklāmas tirgū) un izmantojot citus pašu ieņēmumus.

Radikālais risinājums paredz izmaiņas tiesiskajā regulējumā un likumdošanā un komerciālo mediju līdzdalību sabiedriskā pasūtījuma izpildē par valsts budžeta resursiem. Sabiedriskā medija pārvaldība tiek radikāli mainīta, lai nodrošinātu institucionālu pārvaldību valsts budžeta līdzekļu izmantojumam sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai sabiedriskajā medijā (ziņas) un komerciālajos medijos. Finansējumā paredzēta pakāpeniska pāreja uz licenču maksu kā galveno finansēšanas avotu, atbilstoši atsakoties no reklāmas ieņēmumiem.

Manuprāt, ir jāsaprot, ka no koncepcijā apskatītajiem trīs variantiem, piesardzīgajam risinājumam nav jēgas, jo tas neko nemaina. Radikālais risinājums liek uzdot vairākus jautājumus – piemēram, vai pēc septiņiem gadiem, kad jaunajam sabiedriskajam medijam jāsāk reāli darboties, iedzīvotāji būs gatavi maksāt tādu abonentmaksu, kas ļauj nodrošināt tā darbu? Ja sabiedriskajam medijam paliek tikai ziņas, vai tas vispār ir vajadzīgs? Un visbeidzot – cik liela uzticamības pakāpe būs komercmedijos gatavotajai valsts pasūtījuma daļai (raidījumiem), ja pārējos programmas oriģinālraidījumos būs skaidri saskatāma politiska/ekonomiska angažētība? Tādēļ variants, kuru iespējams vairāk vai mazāk vērtēt kā reālu, ir tā saucamais progresīvais risinājums.

Vai tiks radītas dažādu vērtību žurnālistikas telpas?
Tātad ir vajadzīga nopietna izšķiršanās par to, ko mēs patiesībā gribam, un patiesa izpratne par to, ko šī mūsu griba nozīmēs. Nevar taču gribēt bērnu, bet paziņot, ka grūtniecība pieļaujama tikai piecus mēnešus – tā sacīt, pārējiem grūtniecības mēnešiem nav ne laika, ne pacietības, ne gribēšanas. Turklāt finansējums sabiedriskajam medijam ietver sevī ne tikai „plikās algas” un mūsdienīgas tehnoloģijas – gan jāatzīst, koncepcijā runāts gan par izglītības programmu maiņu, gan par daļēju atteikšanos no reklāmas, gan par tādas abonentmaksas ieviešanu, kas daļēji segtu izmaksas.

Tātad – koncepcijā ir minēts, ka būs vajadzīgas izmaiņas izglītības programmās, kas sagatavo žurnālistus, uzsvaru liekot uz zināšanām un prasmēm, kas vajadzīgas sabiedriskajā medijā. Diskusijām un izmaiņām pēc piedāvāto aktivitāšu plāna būtu jānotiek 2014. gadā. Jautājums ir – ko tad Latvijas augstskolās māca pašlaik? Jebkādas informācijas iegūšanu, transformēšanu un izplatīšanu? Vai līdz 2014. gadam tiks mācīti žurnālisti, kam ar profesionalitātes un ētikas pamatprincipiem nav nekādu saistību? Vai komercmedijos strādājošajiem žurnālistiem šīs prasmes un īpašības nav vajadzīgas, turklāt jau šodien? Galu galā – vai mēs apzināti gatavojamies radīt un uzturēt divu līmeņu jeb dažādu vērtību žurnālistikas telpas?

Pārmaiņas uztverē un domāšanā nenotiek vienā dienā ar ministrijas pavēli par programmas maiņu, pārliecība, ka žurnālistika nav apmaksāta rakstīšana jebkuram un par jebko, rodas ilgākā laika posmā, ja vispār rodas. Ja mums, Latvijā, ar to ir problēmas (un problēmas patiesi ir), tad pārmaiņas jāsāk jau tagad.

Jāmaina algu un honorāru politika
Koncepcijā arī daudzviet pieminēts objektīvs, analītisks, tātad profesionāls žurnālistu darbs, kas jānodrošina sabiedriskajam medijam. Neizliksimies – profesionālu žurnālistu piesaistīt un ilglaicīgi noturēt var tikai normāls jeb labs atalgojums. Un te ir kāda problēma, kas raksturīga visai Latvijas žurnālistikas videi, it īpaši krīzes (vai pēckrīzes, vai arī nu jau topošās nākamās krīzes) apstākļos. Proti, daļu (un reizēm lielu daļu) sava atalgojuma žurnālisti saņem honorāros, no kuriem tiek maksāts tikai ienākuma nodoklis, tā padarot žurnālistus sociāli neaizsargātākus par citu profesiju darbiniekiem. Protams, ierosinājums maksāt sociālo nodokli arī no honorāriem neapšaubāmi izraisīs lielu pretestību, jo tas nozīmēs skarbu honorāru samazinājumu situācijā, kad honorāri jau tā ir mazi, bet algas parasti minimālās vai mazliet lielākas. Tajā pašā laikā mazās algas, kas ir pamats gan atvaļinājuma naudām, gan slimības pabalsta lielumam un visbeidzot arī iespējamam bezdarbnieka pabalstam, pieļauj plašas manipulēšanas iespējas ar žurnālistiem. Veidojas situācija, kad tikai honorārs kopā ar algu dod iespēju nopelnīt daudzmaz normāli, bet darba zaudēšanas gadījumā bezdarbnieka pabalsts ir tāds, ka izdzīvot nav iespējams. Atklāti sakot – ja gribam, lai Latvijā žurnālistika nekļūtu par reliktu un lai sabiedriskajā medijā strādājošie patiesi būtu neatkarīgi, ir jāmaina algu un honorāru politika. Kopējā summa, kuru žurnālists saņem par mēneša darbu, nav rādītājs.

Tātad jebkurā gadījumā ir jāsakārto žurnālistikas pamati un vide un tikai tad ir vērts veidot neatkarīgu sabiedrisko mediju, jo sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu galvenais uzdevums ir sabiedriskā pasūtījuma programmu veidošana un izplatīšana. Savukārt sabiedriskais pasūtījums ir sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru finansē un uzrauga sabiedrība, kā tas ir noteikts arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Sociāli neaizsargāts vai maz aizsargāts žurnālists viegli ir pakļaujams dažādām manipulācijām un ietekmēm, jo par viņa galveno rūpi visbiežāk agri vai vēlu kļūst izdzīvošana krīzes (vai pēckrīzes) apstākļos. Viens no Latvijas žurnālistikas profesionalitātes un ētikas trūkuma iemesliem neapšaubāmi ir žurnālistu sociālā neaizsargātība.

Jāmazina politiskā ietekme
Būtisks ir arī jautājums par reklāmām sabiedriskajā medijā. Piedāvājumam atteikties no tām pamazām vajadzētu nozīmēt, ka sākumā atteikšanās notiktu no politiskajām un ar politiku cieši saistītajām reklāmām. Piemēram, masīvi reklamējot „pilsētu ar nākotni”, vairāk, kaut arī netieši, tiek reklamēts pilsētas pašvaldības vadītājs un nevis pati pilsēta. Tādēļ sabiedriskajā medijā varētu atļaut reklamēt ar sportu un kultūru saistītus pasākumus, bet ne to sponsorus un īpašniekus.

Visbeidzot, par NEPLP un tās Konsultatīvo padomi. Kārtība, kad Saeima faktiski nosaka NEPLP sastāvu, ir aplama, jo, lai kura institūcija arī izvirzīs tās kandidātus, politiķu „pēdējais vārds” novedīs turpat, kur esam šodien – vai nu politiski angažēti vai absolūti nevarīgi un klusi „kultūras cilvēki”. Iespējams, ka lielāku lomu var dot nevalstisko organizāciju forumam, kurš apstiprina Konsultatīvo padomi, kura pēc tam izsludina konkursu darbam NEPLP, izvēlas kandidātus darbam, nobalso par viņiem un Saeima tad apstiprina visu sarakstu, atklāti balsojot, jo tad, manuprāt, iespējas politiķiem ietekmēt NEPLP sastāvu un darbu būtu mazākas.

Minētās lietas jāsāk konkrēti risināt jau „rīt, brokastlaikā” un nevis jāgaida jaunas dzīves sākums pēc pavēles vai rīkojuma dienā, kad jaunais medijs sāk kopējo darbu jaunā mājā. Svarīgākie darbi, ar ko vajadzētu sākt tūlīt, ir žurnālistikas pamatu un vides sakārtošana un NEPLP izveide pēc citiem principiem, jo tai būs liela loma jauna sabiedriskā medija izveidē. Diemžēl šādu skaidru un noteiktu virzību koncepcijā, kuru esam aicināti apspriest, izlasīt nevar.