Argumentācijas tehnikas ir interesants pētījumu lauks, jo parāda un skaidro, kā cilvēki sniedz vai nesniedz pierādījumus saviem apgalvojumiem un secinājumiem. Īpaši interesanti ir pētīt, kā šīs tehnikas tiek izmantotas medijos, komentāru slejās.

Šī raksta autore bakalaura darba ietvaros pētīja, kādas argumentācijas stratēģijas savos komentāros izmanto žurnāla “Ir” pastāvīgie komentētāji Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps, un vai viņu argumentācijā parādās arī maldinošie jeb nekorektie argumenti (fallacy).

Argumentācijas lietojums komentārā
Ievērojot mediju argumentācijas pētnieka Duglasa Valtona (Douglas Walton) norādes par argumentācijas stratēģiju analīzi, kas palīdz tekstā atklāt loģiski veidotus secinājumus un pretrunas, pētījumā atklājās, ka A.Ozoliņa un P.Raudsepa komentāros dominē tādi argumenti, kas balstās uz vispārinājumiem un kauzalitāti. Tas norāda uz cēloņu un seku meklēšanu, pamatojot savu viedokli ar raksturlielumiem, kas atbilst mazai izlasei, bet tiek pielīdzināti plašai grupai. Publiskās sfēras laukā tas sašaurina tematu loku un liecina par darbošanos status quo labā. Prognožu izteikšana komentāros notiek, taču tā ir piesardzīga un balstās uz pierādījumu virkni. Vairums A.Ozoliņa prognožu ir piepildījušās, savukārt P.Raudsepa prognozes biežāk izteiktas ilgtermiņa skatījumā, tāpēc nav izmērāmas.

Abi autori nelabprāt izmanto argumentācijas stratēģiju, kas balstās uz analoģiju. A.Ozoliņš un P.Raudseps vairumu notikumu vērtē kā unikālus. Argumentācijas teorijas ietvaros tas norāda uz detalizētu un kontekstuālu notikumu izklāstu, ievērojot lokalitātes principu.

A.Ozoliņš, salīdzinot ar P.Raudsepu, labprātāk argumentē, pamatojot secinājumus ar autoritātes viedokli. Publiskajā sfērā tas norāda par atbalsta izrādīšanu elitārām personām, kas veicina noslēgtā loka veidošanos. Savukārt P.Raudseps, salīdzinājumā ar pārējām argumentācijas stratēģijām, drīzāk nelabprāt pamato argumentāciju ar autoritātes viedokli.

Pētījumā nācās secināt, ka A.Ozoliņš izmanto maldinošos argumentus, lai diskreditētu kādas personas ticamību un apelētu pie lasītāja bailēm. Tas liecina par nekorektu taktiku, kuru A.Ozoliņš izmanto loģiskas argumentācijas vietā. Raudseps citē kādas autoritātes viedokli, bet nemin tās vārdu, kas neatbilst publiskās sfēras pieejamības principam, jo sabiedrībai demokrātiskā sistēmā ir tiesības uz informācijas atklātību.

A.Ozoliņa un P.Raudsepa argumentācijas stratēģiju lietojums ir korekts vairumā gadījumu, bet maldinošo argumentu lietojums vieš aizdomas par atbalsta sniegšanu status quo, kas var vājināt medija ticamību un kalpot par pamatu sabiedrības neapmierinātībai.

Komentārs kā komunikācijas kanāls
Protams, jāņem vērā, ka komentārs ir specifisks satura fromāts, kurā žurnālistam ir tiesības izteikt pārspīlējumus un ieņemt noteiktu pozīciju. To savā rokasgrāmatā – ceļvedī par to, kā ieviešams dzīvē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pants, minējusi arī Eiropas Parlamenta deputāte Monika Makoveja (Monica Macovei), uzsverot gan, k air atbildīgi jāveic ideju un viedokļu brīvā apmaiņa, jo nav pieļaujama vārda brīvības pretlikumīga izmantošana.

Lai arī saskaņā ar Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) publiskās sfēras teoriju, neviens medijs nav neatkarīgs, jo publicitātes princips jau pats par sevi ietver politiskos, privātos, elites un ekonomiskos spēkus, kas ietekmē medija darbību, tomēr viņš uzsver, ka “vāja mediju snieguma negatīvās sekas ir saturs, kurā iekļauta reklāma, kas, savukārt, norāda par mediju organizāciju, kas aizstāv nevis sabiedrības vajadzības, bet gan status quo”.

Ja pieņem, ka publiskajā sfērā kritiskās debates veidojošā vide ir publiska institūcija, kas ir tiesīga brīvi tikties, brīvi paust un publicēt savu viedokli, tad “Ir” un tā komentētāju A.Ozoliņa un P.Raudsepa veidotais saturs pilda publiskās institūcijas komunikācijas kanāla funkciju un formulē sabiedrības viedokli, tāpēc vēl jo būtisk, kā viņi to dara, jo tas veido saikni starp sabiedrības daļu un valdību.

* Šis ir studentu veidots saturs, kas mācību ietvaros.