Konverģences nacionālās pazīmes Latvijas televīzijās

2013. gada 23. April • Jaunie mediji, Mediju žurnālistika • by

Daudz vairāk jaunu kanālu, pavisam maz jaunu ideju un nekādu nopietnu satura kvalitātes pārmaiņu. 2012.gads un jauni projekti 2013.gadā parāda, kā televīzijas kanāli Latvijā izprot attiecības ar mediju tehnoloģiju konverģences “dievību”, kā to nosauca Henrijs Dženkins, savas slavenās grāmatas “Participation Culture: Where Old and New Media Collide” (2006) ievadā.

Jaunu kanālu atvēršana = auditorijas ķeršana

Jauni TV kanāli interneta vidē seko auditorijas vēlmei arvien vairāk informācijas saņemt virtuālā vidē. Latvijā galvenā jauna kanāla atvēršanas funkcija ir transformējošā konverģence – esošā satura piedāvājums ar cita medija palīdzību. Televīziju programmas pieejamas gan tiešraidē, gan arhīva veidā. Visbiežāk tas ir jaunāko ierakstu vai raidījumu arhīvs, kura mērķis ir piesaistīt to skatītāju, kurš nerūpējas par atrašanos pie televizora programmas ētera laikā. Auditorijas sagūstīšana un ieinteresēšana ir galvenais interneta kanālu atvēršanas mērķis.

Visizvērstāko saturu internetā nodrošina TV3 veidotā vietne TV3Play. Savu portālu pārkārtojis LNT, skatītāji kopš 2013.gada sākuma var izmantot vairākas jaunas Latvijas sabiedriskā medija vietnes. Bet ko gan skatītājs lai dara, kad datorā, mobilajā telefonā vai “tabletē” uztvēris televīzijas kanālu internetā? Pareizi – viņam jāskatās tas pats, kas televizorā!

Internetā = TV arhīvs un reklāma

Ļoti nozīmīgs dažādu televīzijas interneta lapu vai portālu uzdevums ir pierunāt skatīties, dot informāciju, reklamēt savus projektus, personības un idejas. Būtisks jaunums TV3Play  ir internetam veltītie formāti “Zvaigzne stūrī” un “Viens no mums. Pērkamie cilvēki”. Pirmais ir pašreklāmas produkts, jo, izmantojot žurnālistikas paņēmienus, aktualizē TV3 un LNT oriģinālprojektos iesaistītās personības. Skatītāji var uzdot ētera cilvēkiem jautājumus un saņemt atbildes video formā. Ideja ir līdzīga spēlei, jo piešķir aktīviem skatītājiem papildu varu – piekļuvi “zvaigznei” un iespēju ar to sarunāties. Tas ir vēl viens veids, kā nostiprināt paradumu apmeklēt TV3Play vietni un tur rotaļāties ar piedāvātajiem video failiem.

Otrs projekts “Viens no mums. Pērkamie cilvēki” ir žurnālistu gatavots materiāls, kas satur erotiskas ainas, tā rādīšana televīzijas kanālā ir apgrūtinoša, bet tas labi iederas interneta neregulētā satura plūsmā. Šie ir gandrīz vienīgie televīzjas satura projekti interentā, vēl var pieminēt sabiedrisko mediju jaunā portāla publicētos tekstus sadaļā “Ārpus ētera”, kuri veidoti tieši interneta medija satura bagātināšanai.

Satura pieejamība ir viena no konverģences iespējām un visticamāk arī svarīgs katras TV kompānijas mērķis. Tāpēc grūti saprast, kāpēc viena no internetā pieejamo Latvijas televīziju kanālu lielākajām problēmām ir arhīvs, proti, tā veidošanas principi. Gribu sadalīt TV kanālu arhīvus divās daļās: “īstermiņa aktuālajā” un “ilgtermiņa” arhīvā. Pēc biežāk sastopamā “ātrā” arhīva iekārtojuma skaidri redzams, ka veidotājiem ir svarīgi, lai skatītāji meklē raidījumus vai ziņu failus īsi pēc to parādīšanās ēterā. Ļoti retos gadījumos arhīvs tiek strukturēts pēc notikuma vai unikāla materiāla, parasti skatītājam jau jāzina, kuras dienas kādu raidījumu gribas noskatīties, jo pēc citiem atslēgas vārdiem tas nav atrodams.

Līdzīgs “vienmēr jāzina, ko meklē” princips izmantots arī ilgtermiņa arhīva sakārtošanā. Kad nu esat sācis rakties šajos arhīvos, ļoti ātri uzzināsiet, ka par TV produktiem trūkst jums vajadzīga informācija. Ja arī raidījumam ir anotācija, tā labākajā gadījumā ir pārkopēts šī produkta reklāmas teksts, tajā nemeklējiet pilnvērtīgas un korektas ziņas par sižetiem, varoņiem, tematiem, informācijas avotiem. “Panorāmas” sižeti arhīvā ir sadalīti un tiem gan pievienots to atstāsts ziņas formā, bet pilns ziņu raidījums atpazīstams tikai pēc datuma vai dažos gadījumos pēc autora un intervētā cilvēka. Arī LNT raidījumiem anotācijas neatrast. Tas nozīmē, ka iespējams, televīziju portālu satura veidotāji, šķiet, nevēlas, lai kāds kaut ko atrod un var viegli sameklēt ne tikai droši zināmu raidījumu datumā, kas nekad nepazudīs no atmiņas.

Negaidīti ienācēji = jaunie kanāli

Kamēr “īstās”  televīzijas medī auditoriju sociālajos tīklos un cenšas aizvest uz savu ierakstu vietnēm internetā, tiek veidoti jauni kanāli. Video saturu aktīvi piedāvā avīžu portāli, hibrīdradio ar attēlu rodams gandrīz katrā no radio mājas lapām. Mērķis tas pats – nodrošināt jaunu kanālu savam pamatsaturam un padarīt to atraktīvāku interneta lietotājiem. Tomēr ir vairāki kanāli, kas piedāvā ko jaunu. Tāds ir retv.lv, kurā vienkopus pieejami divpadsmit reģionālo televīziju raidījumi. Ja ir laiks skatīties, to kopums veido nekur citur neieraugāmu priekštatu par Latvijas dzīvi un reģionālās žurnālistikas pieejām. Arī šajā vietnē gaida ļoti mērķtiecīgus skatītājus,  kuri interneta vilinājumu daudzveidībā nav zaudējuši saikni ar savas reģiona televīzijas saturu, – informācija par raidījumiem ir ļoti skopa vai tās nav vispār.

Jaunu saturu var atrast arī kabeļtelevīzijas kanāla Pro100TV vietnē, kur dzīvo pāris  aktuālo interviju formāti un dzīves stila projekti – par veselību un par mājdzīvniekiem. Tomēr viens no spēcīgajiem ir mixnews.lv piedāvājums, kurā ir gan rīta radio programmu ieraksti, gan ikdienas ziņu izlaidumi un citi raidījumi. Šis ir gandrīz vienīgais no salīdzinoši jaunajiem kanāliem, kas piedāvā aizraujošu, daudzveidīgu un profesionālu žurnālistiku. Kanāls varētu būt jaunas pakāpes viedokļu daudzveidības avots.

Sabiedriskie mediji  = draudzīga grūstīšanās

Sabiedrisko mediju lietotājs tiek vadāts pa veselu portālu un interneta vietņu puduri. Vai šis ceļojums to aizvedīs pie uzticības saturam? Pagaidām šaubos.

Kopš 2013.gada februārī darbu sāka apvienotais Latvijas Radio un Latvijas televīzijas portāls ar divām adresēm (zinas.ltv.lv un zinas.latvijasradio.lv), iespējas internetā izmantot sabiedriskā medija saturu teorētiski ir pieaugušas. Daļa no LTV satura pieejama iepriekš izveidotajā portālā ltv.lv, aktuālās ziņas sakārtotas jaunajā vietnē, par kura piederību sabiedriskā medija “ģimenei” gan neliecina nekādi dizaina elementi. Apmeklētāju uzrunā divas lielas bultas, kuras vedina projām: viena uz jau minēto LTV portālu, kurš lielākoties veltīts arhīvam, otra – uz Latvijas radio visu kanālu portālu, kurā ir tiešraides, arhīvs, raidījumu pieteikumi un aktulitātes. Tieši sabiedriskā medija interneta projekts palīdz atbildēt uz jautājumu, vai konverģence rada jaunu saturu? Pagaidām nē, tā nodrošina iespēju saņemt dažādi pasniegtu to pašu saturu. Izņēmums, diemžēl viens, bet spēcīgs, ir raksti, ko jaunajā portālā regulāri publicē Latvijas Radio programmas “Kultūras Rondo” redaktore Ingvilda Strautmane. Tiem vērts sekot un tos vērts lasīt, jo piedāvātā saruna rosina domas un paplašina skatu.

Otrs, vēl svarīgāks, ir jautājums, vai konverģences uzplaukums, palielina arī satura dažādību un viedokļu daudzveidību. Nemaz, tāpēc esmu gatavu noliekt galvu konverģences “dievības” priekšā, jo tā skaidri norāda uz lielajiem maldiem, ka kanālu skaits palielina sabiedrībai pieejamo skatījumu daudzveidību. Nē, kanāli to nenodrošina, daudzveidību sniedz šajos kanālos ieliktais saturs. Tāpēc var būt viedokļu vienādība daudzu kanālu vidē un viedokļu dažādība viena kanāla saturā.

Menedžments = pazudušās prioritātes

Pieļauju, ka sabiedrisko mediju interneta portāla attīstības labākais laiks vēl jāsagaida, bet pašreizējā periodā tas funkcionāli un vizuāli atgādina konverģences pretstatu – diverģenci jeb katra “konvencionālā” medija vēlmi atgrūsties, lai saglabātu savu identitāti. Šim procesam ir pamats, jo liela daļa auditorijas joprojām klausās radio un skatās TV tradicionālā veidā, nekur nav zudusi nepieciešamība pēc radio un TV profesionāļu specifiskajām prasmēm. Ieviešot interneta kanālus, šīs prasmes nav aizvietojamas un aizmirstamas, bet rodas nepieciešamība pēc jaunām iemaņām. Vajadzīgas ir abas – gan “vecās”, gan “jaunās” prasmes, turklāt to pielietojums mainās – reizēm ļoti noderīgas ir vecās, reizēm no tām ātri jāpārlec jaunajās prasmēs. Piemēram, ja esi producentus, tev ar “vecajām” prasmēm jāspēj izveidot TV produkts un to piemērot internetam, ievietot, komunicēt citos medijos, izmantojot “jaunās” prasmes. Diezgan grūti ir palikt vienā prasmju zonā, patiesībā profesionālā ikdiena liek nepātraukti kustēties dažādu mediju robežās un secīgi vai pat paralēli izmantot “jaunās” un “vecās” prasmes. Tās visas ir vērtīgas. Nav skaidras prioritātes, jo viss ir vajadzīgs – meistarība konvenciālajā  medijā un jaunas iemaņas interneta vidē. Otrkārt, lai gan spēja mainīties un saturā izmantot jauno tehnoloģiju iespējas tiek gaidīta no žurnālistiem, izrādās, tieši vadītājiem jāspēj mainīties. Atšķirīga kļūst vadītāja līdera loma. Būt zinošākam, pieredzējušākam, tāpēc spējīgam pieņemt pareizus lēmumus? Ne vienmēr, jo vadītājiem jārisina unikālas problēmas un jāatbild uz jautājumiem, kādi iepriekš nav uzdoti un vēl nekad nav nekļūdīgi atbildēti. Turklāt pārmaiņas ir pastāvīgas, katrs medijs var izvērtēt to nestās veiksmes un neveiksmes. Viena no Pasaules Mediju Ekonomikas un Menedžmenta konferences atziņām (2012, Saloniki, Grieķija) bija vienlaikus fatāla un iedvesmojoša: lai gan nav zināms, vai pārmaiņas nesīs panākumus tirgū, medijiem jāturpina mēģināt, meklēt gan jauni mediju biznesa modeļi, gan jauni satura risinājumi un attiecības ar auditoriju. Šādā situācijā visgrūtāk ir mediju vadītājiem, kam jāpārliecina padotie ticēt radikālām pārmaiņām, kuru rezultāts nav paredzams. Rodas tāda kā pārmaiņu rutīna jeb vienaldzība pret  jaunām idejām – tās nāk pretī pārāk bieži, arvien grūtāk ir katru uzņemt kā pirmo un aizraujošāko.

Šajā vietā vēlos pieminēt Lapenrantas Tehnoloģiju universitātes pētnieces Paivi Maijanen-Kylaheiko pārmaiņu menedžmenta pētījumu Somijas sabiedriskajā medijā YLE. Tas parādīja, ka jaunākā darbinieku grupa (strādā mazāk nekā 5 gadus) ir atvērtāka pārmaiņām, jauninājumiem vairāk gatavi vadības līmeņa darbinieki, bet ilgāk strādājošie jau redzējuši pārāk daudz jaunu projektu. Izrādās atslēgas vārdi organizācijas pārmaiņu laikā ir – dominējošā loģika, tā ir galvenā pārmaiņu ideja. Ja darbinieki gatavi radikāli mainīt līdzšinējo praksi (bet konverģence un citi pārmaiņu virzītājspēki to pieprasa), tad mainās dominējošā loģika. Bet tas nav vienkārši, kā raksta Paivi Maijanen-Kylaheiko: “Dominējošās loģikas maiņa nenozīmē skaidru pāreju no agrākās uz jauno dominējošo loģiku, – pārmaiņas var nostiprināt vēlmi saglabāt agrāko dominējošo loģiku”. Tā notiek, ja pārmaiņas nav veiksmīgas. Bet ne jau vienmēr neveiksmīgs process nozīmē, ka virziens ir bijis kļūdains.

Līdzīgas atziņas esmu dzirdējusi runājot ar  Latvijas mediju vadītājiem. Arī viņi zina, ka konverģence rada neizbēgamas pārmaiņas mediju vidē visās vārda “pārmaiņas” nozīmēs – saturā, auditorijas un mediju attiecībās, mediju ekonomikā un menedžmentā. Bet Henrijs Dženkins spēja paredzēt nākotni, ja jau 2006.gadā zināja, ka konverģence radīs nedrošību un apjukumu mediju vidē, ko auditorija piedzīvo kā jaunas mediju satura iegūšanas iespējas.

 

* Raksts tapis pēc uzstāšanās pirmās Latvijas radio un televīzijas dienas atzīmēšanas pasākumā 2013.gada 12.aprīlī, kur autore analizēja tendencies Latvijas televīzijās 2012.gadā.

Print Friendly, PDF & Email

Send this to friend