Nu jau sešus gadus Latvijā uz īsāku vai ilgāku laiku ierodas pasaules lielākā tūrisma ceļvežu izdevēja „Lonely Planet” autors Brendons Presers (Brandon Presser).

Šajā vasarā, kad iznāk izdevuma „Estonia. Latvia. Lithuania” atjauninātais izdevums, viņš atkal viesojās Rīgā un nevalstiskās žurnālistu organizācijas FEJS Latvija organizētā diskusijā dalījās pieredzē par ceļojumu žurnālistikas nišu un ceļojumu aprakstu veidošanu.

Kad pēc mākslas vēstures studijām Hārvardas Universitātē bija devies strādāt uz Luvras muzeju Parīzē, Brendons nejauši pievērsās ceļojumu žurnālistikai, lai piepelnītos, taču šodien viņš ir ne vien Lonely Planet tūrisma ceļvežu autors, bet arī apmāca nākamos šīs izdevniecības autorus.

Darbs, nevis atpūta
Šajā jomā, protams, vienmēr ir brīva vieta jauniem cilvēkiem, taču sevi „pārdot” izdevniecībām nav viegli. Patiesībā, lai kļūtu par ceļojumu aprakstnieku, tev tādam jau ir jābūt. Lai pretendētu uz šādu vietu cilvēkam ir jābūt apveltītam ar labu valodas izjūtu, jābūt labam pētniekam, jābūt komunikablam, inteliģentam, entuziasma pilnam un jābūt neatlaidīgam, lai klauvētu pie izdevniecību durvīm tik ilgi, kamēr tās tiek atvērtas.

Bieži gan izrādoties, ka cilvēki iedomājas, ka vēlas darīt šo darbu, bet patiesībā nav tam gatavi. „Jā, cilvēki bieži saka – Brendon, tas ir vislieliskākais darbs pasaulē, jo domā, ka es iegūstu iespēju doties uz vispasakainākajām vietām pasaulē, atpūšos ekskluzīvās viesnīcās, piedzeros pludmalē un tad publicēju ceļvedi, uz kura ir rakstīts man vārds. Tā nebūt nav. Ceļošana ir mans darbs. Es ceļos ļoti agri no rīta, plānoju, pētu, staigāju pa viesnīcām starp plkst. 11.00 un 14.00, jo tikmēr vieni ir izrakstījušies, bet nākamie vēl nav ierakstījušies numuriņos. Tam seko ātras pusdienas, gadījumos, ja esmu ieradies pilsētā tikai uz pāris dienām un ir, piemēram, 6 restorāni, kuros es vēlos pabūt, tad vienā dienā man var nākties ēst pusdienas trijos no tiem. Aptuveni 80% manas dienas paiet komunicējot ar pilnīgiem svešiniekiem. Ir jāpēta sabiedriskā transporta grafiki, jākalkulē, kā veiksmīgāk saplānot braucienus, jācenšas iegūt informāciju par to, kādas būs cenas dažādiem piedāvājumiem pēc gada. Patiesībā tas ir ļoti dīvains darbs un ietver lietas, ko normāls ceļotājs, nemaz  negribētu darīt,” darba specifiku ieskicē B.Presers.

Bez tam jārēķinās, ka šis darbs arī neļauj mākslinieciski izpausties, jo viss ir ļoti strukturēts (tamplated), vadoties pēc skaidras metodoloģijas. Piemēram, restorāna apraksts nekad nav garāks par 100 vārdiem,” atklāj B.Presers, tādējādi uzsverot, ka ceļojumu žurnālistika nav nedz tīra ceļošana, nedz rakstīšana.

Izglītībai sekundāra nozīme
Pašam Brendonam nav žurnālistikas izglītības. Viņš arī nedomā, ka šajā darbā žurnālistikas grāds būtu noteicošs, lai gan nenoliedz, ka darbs ietver virkni žurnālistikas aspektu: izvairīšanos no personiskā viedokļa paušana par to, kas skar vietējo tradīcijas, analītiku, intervēšanu, visu maņu izmantošanu informācijas ieguves un pasniegšanas procesā, gatavību doties uzdevumā praktiski jebkur, gramatiski pareiza rakstība u.c.

Patiesībā arī jādomā vienmēr ir kā ārštata žurnālistam: „Tev vienmēr jācenšas pārliecināt redaktoru, kāpēc tieši tevi sūtīt uz konkrēto galamērķi un kāpēc tav jāuztic veidot konkrēts ceļvedis vai tā daļa. Tikai tad, kad tas ir noticis, Lonely Planet tev iedod naudu lidmašīnas biļetēm, viesnīcām, ēšanai, bet tikai pēc darba uzrakstīšanas tiek samaksāta otra daļa,” atklāt B.Presers.

***

Jautāts par dažādu privātpersonu veidotu ceļojumu blogu ietekmi uz ceļojumu aprakstu nišu, Presers atbild, ka viņam ir ļoti divējādas sajūtas: „Man šķiet, ka vismaz angliski runājošajā pasaulē blogošana, tai skaitā, ceļojumu blogošana ir zaudējusi savu aktualitāti, vismaz, tā vairs nav tādā līmenī kā pirms ekonomiskās krīzes 2008.gadā. Neraugoties uz to, es tajos redzu neprofesionalitāti, piemēram, gramatikas kļūdas. Šādos blogos parādās arī ļoti šaurs skatījums, piemēram, par viesnīcām, jo cilvēks jau parasti apmetas vienā viesnīcā, nevis apstaigā visas, kā to darām mēs no Lonely Planet,” saka B.Presers.

Tāpat aktuāls ir jautājums par šo blogu sniegtās informācijas uzticamību, proti, vai tas nav apmaksāts reklāmas saturs. „Es zinu, ka kompānijas aicina medijus un blogerus, tā saucamajos, preses braucienos, kad visu apmaksā, taču tā nav mana ceļošanas filozofija. Man nepatīk pieņemt lietas par velti, lai apmaiņā par to man būtu jāsaka labas lietas. Tāpēc man patīk strādāt stabilam zīmolam, kas spēj samaksāt par ceļu, par pusdienām, kas ļauj doties uz tādām kafejnīcām, uz kādām vēlos un uzskati par vajadzīgu, nevis tām, kas samaksā,” pārliecināts Brendons.

Jautāts par to, kādu viņš redz savu kā ceļojumu aprakstnieka, kā arī Lonely Planet nākotni, Brendons Presers ir lakonisks. „Ceļojumu žurnālistika ir daļa no mana ceļa, taču ne šī ceļa beigas.” Par Lonely Planet ceļvežiem viņš ir optimistisks: „Domāju tie vēl kādu laiciņu nekur nepazudīs. Taču zinu, ka izdevniecība nodarbojas arī ar ļoti interesantiem viedtelefonu aplikāciju un interneta risinājumu projektiem.”