Itāļu brīvie žurnālisti protestē pret nestabilajiem darba apstākļiem

2011. gada 25. November • Mediju ekonomika • by

*Publicēts ar Eiropas Žurnālistikas centra (European Journalism Centre) atļauju

Pirms pakārās savā piemājas dārzā, Pierpaolo Fadžiāno (Pierpaolo Faggiano) uzrakstīja vēstuli, kurā atklāja, kas viņu ir novedis līdz tik ekstrēmam solim. Tie ir bijuši nestabilie darba apstākļi.

Vairākas desmitgades 41 gadu vecais itāļu žurnālists ir bijis regulārs vietējā laikraksta līdzstrādnieks, par katru rakstu saņemot nieka 4-20 eiro.

Pēc Fadžiāno pašnāvības daudzi žurnālisti sākuši vainot nevienlīdzīgo Itālijas mediju vidi, kas pasargā tikai nelielu skaitu pamatdarbā esošo žurnālistu, pārējos spiežot izdzīvot no nelieliem honorāriem. Šis gadījums ir izraisījis Itālijas žurnālistu un blogeru protestu vilni, kas gan internetā, gan ielu demonstrācijās prasa sev labākus darba apstākļus.

Viņi ir norādījuši uz problēmu, ka daudzas mediju organizācijas izmanto brīvos žurnālistus kā regulārus līdzstrādniekus satura veidošanā, tomēr to atalgojums ir ļoti zems. Protestos uzmanība tika vērsta arī uz ļoti novecojušo Itālijas mediju sistēmu, kas vainojama kvalitatīvas žurnālistikas graušanā. Itālijas mediji noteikti nav brīva darba tirgus dalībnieki, uzsvēra protestētāji.

Plaši izplatītais zemais atalgojums
Nenormālā situācija bija saskatāma jau ilgi pirms šī nelaimīgā gadījuma. „Pēdējā vai pēdējo divu gadu laikā ievērojami vairojās apziņa par nevienlīdzīgajiem žurnālistu apstākļiem,” saka 31 gadu vecā ārštata žurnāliste Marija Kosentino (Maria Raffaella Cosentino). Vietējo un iebraukušo strādnieku nemieru laikā 2010.gada janvārī un februārī viņa strādājusi Rozarno mazpilsētā un Kastel Volturno netālu no Neapoles un apzinājusies, ka daudzi vietējo un nacionālo TV kanālu un drukātās preses žurnālisti, kas atspoguļo šos notikumus, saņem mazāk par 50 eiro dienā, ko protestu laikā augļu un dārzeņu novācēji prasīja no saviem darba devējiem. Kosentino izlēma internetā rakstīt grāmatu Quattro per cinque (Četri par pieciem)*, aizsākot kampaņu „Non lavoro per meno di cinquanta euro”, kurā aicināja žurnālistus atteikties no darba izpildes, ja par rakstu vai sižetu tiek maksāts mazāk par 50 eiro.

Pamatojoties uz 2010.gada ODG nacionālo pētījumu, prakse maksāt žurnālistiem neatbilstošu atalgojumu atšķiras starp nacionālajiem laikrakstiem, žurnāliem un televīzijas kanāliem. Pētījums atklāja, ka daudzi drukātie un interneta izdevumi, piemēram, Il Messaggero, la Repubblica, Il Tempo vai nacionālā ziņu aģentūra ANSA maksā no 2 līdz vidēji 20 eiro par rakstu. Dažos gadījumos žurnālisti, kuri bija rakstījuši kreisi orientētajam laikrakstam Il Manifesto, atklāja, ka vispār par savu darbu nav saņēmuši atalgojumu.

Situācija būtiski neatšķiras arī vietējos televīzijas kanālos, kuros daudzi žurnālisti saņem vidēji 12 eiro par sižeta sagatavošanu. Situācija nav būtiski labāka pat Itālijas nacionālajā telekompānijā RAI. „Es sagatavoju piecpadsmit 20 minūšu garus sižetus RAI. Pie katra sižeta es strādāju teju mēnesi, par ko astoņus mēnešus vēlāk es saņēmu 900 eiro, no kā vēl bija jāatskaita operatora izmaksas,” sacījusi Roberta Borčella (Roberta Borcella), 40 gadus veca video žurnāliste, kura strādā kā brīvā reportiere.

Informācijas un komunikācijas nozare nemitīgi izjūt spiedīgus apstākļus, taču, kamēr daudzas mediju organizācijas citur pasaulē izmēģina dažādas jaunas stratēģijas un investē inovācijās, Itālijas žurnālistika joprojām cīnās ar sava veida identitātes krīzi. „[Itālijas žurnālistika] ir neveikla, uz pagātni un sevi orientēt. Tā ne tikai neziņo par notikumiem valsts vadībā, tā ir daļa no tās,” intervijā izteicies ziņu aģentūras Reuter žurnālists Roberto Banzio.

Atbilstoši likumam, itāļu žurnālistiem ir divi veidi, kā iegūt profesionālo žurnālista licenci, ko izsniedz Itālijas žurnālistu valde, kas ir oficiālā profesionālā organizācija, kas uzrauga Itālijas žurnālistu dzīvi. Pirmais variants ir iziet 18 mēnešus ilgu apmācību kādā mediju organizācijā vai arī iestāties kādā no 16 valdes atzītām žurnālistikas skolām, kur mācību noslēgumā jānokārto eksāmens, lai kļūtu par pilntiesīgu professionisti. Otrs variants ir kļūt par nepilna laika pubblicisti. Šajā gadījumā viņiem jāpierāda, ka divus gadus ir strādājuši par algotiem žurnālistiem un ir radījuši 60-80 rakstus.

Tiesa, licence, kas apliecina žurnālista prasmes un ļauj rakstīt, nebūt nenozīmē, ka būs iespēja iegūt žurnālista darbu.

Ambiciozs statuss
Ņemot vērā šīs īpatnības, Itālijas žurnālistika var tikt iedalīta divās kategorijās: elite, kas bauda pilnvērtīgus darba līgumus, un pārējie, uzskata Roberto Bonzio. „[Šis priviliģētais mazākums] ir gluži kā seno laiku ordenis. Ārpus šīs grupas darbojas ļoti daudzi zemu atalgoti žurnālisti, no kuriem lielākā daļa strādā uz pilnu slodzi, taču bez jebkādiem darba līgumiem un aizsardzības.”

Apstākļi, kādos strādā šī „izstumto” grupa, ir tik neskaidri, ka ir pat grūti definēt šo cilvēku darba statusu. Lai arī strādā pilnu slodzi, faktiski viņi skaitās brīvie (ārštata) žurnālisti vai precari. Tomēr vārdus savienojums „brīvais žurnālists”, kas parasti tiek izmantots gadījumos, kad žurnālists pats izvēlas būt par pašnodarbināto un izvēlas periodiski rakstīt dažādiem klientiem, Itālijā tiek attiecināts uz plašu mediju darbinieku skaitu, kuri ir periodiski vai regulāri līdzstrādnieki, bet ar kuriem mediju organizācijas nevēlas slēgt darba līgumu. Precari tikmēr attiecināms uz darbiniekiem, kuriem ar darba devēju ir īstermiņa vai gabaldarba līgumi.

Valstī, kurā, balstoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datiem, gada vidējais atalgojums 2009.gadā bija aptuveni 16 000 eiro, LSDI veiktā aptauja rāda, ka vairāk kā 55% brīvo žurnālistu un nepilni 50% precari žurnālistu gadā saņem mazāk kā 5000 eiro. Tikai aptuveni 19% žurnālistu ir pilna laika algoti redakciju darbinieki, kuru atalgojums svārstās no 30 000 līdz 50 000 eiro gadā. Aptauja arī rāda, ka žurnālistu skaits, kas strādā bez līguma 2010.gada beigās sasniedza 5000, kas, salīdzinājumā ar 2002.gadu, uzrāda 44% kāpumu.

Kad šis jautājums nonāca līdz Itālijas parlamentam, mediju darbinieku izmantošana tika nosodīta un redakcijām tika dots signāls nodrošināt darbiniekus ar atbilstošu atalgojumu. Tāpat tika izteiktas bažas, ka šādus nepietiekami atalgotus žurnālistus ir vieglāk pakļaut šantāžai un ietekmēt. Itālijas parlamenta Kultūras komiteja 2011.gada 26.oktobrī ir apstiprinājusi likumprojektu, kurā atrunātas žurnālistu tiesības saņemt „adekvātu atalgojumu”. Tomēr šis likumprojekta apspriešana un apstiprināšana ir vēl pašā sākuma fāzē. Kad, un ja tas tiks apstiprināts, tas kalpos par pamatu cīņai pret žurnālistu ekspluatēšanu.

Stagnējošais mediju darba tirgus
Žurnālisti, kuri cenšas iegūt pilnas slodzes darbu, bieži sastopas ar darbā pieņemšanas sistēmu, kas ir ļoti lielā mērā balstīta uz draugu būšanu. Kad pilna laika žurnālistiem tiek jautāts, kā viņiem izdevies tikt pie līguma un pilnas slodzes darba, daži atsaucas uz veiksmi vai arī neatbild neko. Žurnālistu darba sludinājumi reti tiek publicēti un pats darbā pieņemšanas process visbiežāk balstās uz pazīšanos. Šī prakse traģiski ietekmē redakciju darbinieku un viņu veiktā darba kvalitāti.

„Iemesls tam, ka itāļu žurnālistika, lielākoties tieši TV žurnālistika, ir visai zemas kvalitātes, galvenokārt skaidrojams ar darbinieku atlasi. Mediju sistēmā tiek ielaisti nepieredzējuši cilvēki pēc tam, kad profesionālākie tiek atlaisti no darba,” izteicies Volfgangs Ačtners (Wolfgang Achtner), Romā strādājošs TV žurnālists, ABC, CNN un Press TV korespondents ar ilgu gadu darba pieredzi arī Itālijas televīzijā.

Vēl vairāk, mediju darba tirgus, lai arī neliels, ir daļējā žurnālistu valdes kontrolē. Parasti viena no pamatprasībām potenciālajiem žurnālistiem ir valdes saņemta licence. Tā kā lielākā daļa redakciju sastāv no valdes licencētiem žurnālistiem, viņi arī jaunos darbiniekus meklēs tādus, kam ir šī licence. Izveidojas apburtais loks.

„Valde ir gluži kā fašisma paliekas un tās galvenais mērķis ir saglabāt sevi. Preses brīvība, neatkarība vai informācijas kvalitāte nav tās mērķis,” apgalvo IJNET Amerikas redaktors Nikole Martinelli (Nicole Martinelli), kurš 10 gadus strādāja kā brīvais žurnālists un bija reģistrējies valdē. „Tajā pat laikā tu nevari strādāt kā profesionāls žurnālists, ja tevi nav apstiprinājusi šī valde. Tā principā ir profesijas šaurais pudeles kakls, kas apslāpē un atstāj ārpus profesijas daudzus talantīgus žurnālistus.”

Valdes atbilde uz Itālijas brīvo žurnālistu protestiem un prasībām nāca 2011.gada 8.septembrī, atverot interneta portālu, kas veltīts brīvo žurnālistu pieredzes apmaiņai. Šī vietne arī kalpoja par platformu, kurā apspriest jaunā žurnālistu tiesību likumprojekta uzmetumu. Tas bija iecerēts kā instruments, kas veicinās ārštata žurnālistu labāku darba apmaksu. Teorētiski tas ļauj valdei aicināt mazināt žurnālistu ekspluatēšanu. 7.,8.oktobrī tika noslēgta arī rakstiska vienošanās starp valdi un brīvajiem žurnālistiem par nepieciešamību uzlabot viņu darba apstākļus.

„Mūsu mērķis nav graut darba apstākļus mūsu kolēģiem, kam ir darba līgumi, mēs tikai prasām adekvātu samaksu arī pārējiem,” izteicies Nikolā Čiarīnī (Nicola Chiarini), Veneto provinces brīvo žurnālistu asociācijas pārstāvis. „Nestabila žurnālistika nozīmē nestabilu demokrātiju,” viņš piebilda.

* Marija Kosentino norāda, ka ideja nosaukumam „Quattro per cinque” smēlusies no kāda konkrēta gadījuma, ko piedzīvojis kāds žurnālists Kalabrijas reģionā. Rakstot par vietējo mafiju, žurnālists tika ievainots ar pieciem šāvieniem, kamēr par katru uzrakstīto rindiņu saņēma tikai 4 centus. Kosentino izmantoja šo gadījumu kā piemēru un metaforu.

Raksta oriģināls lasāms Eiropas Žurnālistikas centra interneta mājaslapā.

Tulkojusi Līga Ozoliņa

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , , ,

Send this to friend