Eiropa, Eiropa…

2017. gada 26. March • Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Mediji un politika • by

Nav jābūt apveltītam ar lielu fantāziju, lai varētu iedomāties to, kā šajās dienās Eiropas Savienība (ES) svinēs savas pastāvēšanas gadadienu – 60 gadus kopš parakstīts Roma līgums. Šis notikums visdrīzāk būs labs iemesls, lai Briseles eirokrāti visā Eiropā tērētu miljonus nodokļu maksātāju naudas savai pašreklāmai un sabiedriskajām attiecībām.

Lai izvairītos no pārpratumiem: nerunājot par Briseles birokrātijas izplešanos un eiro krīzi, Eiropas apvienošanās process ir bijis milzīgs veiksmes stāsts kopš tā sākuma 1957.gadā. Tomēr, jo īpaši pēc Brexit, ievērojama daļa vēlētāju kontinentālajā Eiropā to vairs nenovērtē, un viens no iemesliem varētu būt arī pārmērīgie Eiropas valstu valdību, tai skaitā, ES tēriņi savai popularizēšanai un sabiedriskajām attiecībām. Ar saviem ikdienas preses relīžu uzlidojumiem, valdības nenovēršami grauj uzticību žurnālistikai, kas nemitīgi cīnās par savu neatkarību. Tā vietā, būtu daudz svarīgāk, lai valdībām rūpētu labi nodrošinātu redakciju pastāvēšana, kas sekotu un kritizētu viņus un ES, nodrošinot tik nepieciešamo distanci un kompetenci.

Ir grūti saprast, kāpēc, neskatoties uz daudzajiem miljardiem, kas tiek iekasēti par TV licencēm, vēl nav izdevies radīt pievilcīgas sabiedrisko mediju daudzvalodu programmas, kas tiktu pārraidītas visā Eiropā. Vai tām nebūtu bijusi līdzīga ietekme uz Eiropas integrāciju kā RAI, Itālijas sabiedriskajam radio un televīzijai, savos pirmsākumos (t.i., pirms Berluskonī) bija uz itāļu nācijas veidošanos? Vai Eiropai, ja tā būtu piedāvājusi labi izveidotas programmas arī krievu un turku valodās, nebūtu vismaz neliela iespēja cīnīties ar Erdogana un Putina propagandu, kuru to polittehnologi un sabiedrisko attiecību pārstāvji šobrīd izplata visa Eiropā, lai manipulētu ar saviem pilsoņiem?

Līdz šim ir izveidotas tikai dažas daudzvalodu vai pārrobežu raidorganizācijas – Euronews, Eurosport, 3sat vāciski runājošajai auditorijai un Francijas un Vācijas kopprojekts Arte. Palūkošanās uz Šveici un tās sabiedriskajiem medijiem SRG (Šveices vāciešu), SSR (Šveices franču) un RSI (Šveices itāļu) varētu Briseles eirokrātiem pamācīt, kā var strādāt daudzvalodu integrēta TV, turklāt pat iegūt augstus auditorijas reitingus.

Cits jautājums, kāpēc, piemēram, tādu projektu kā “Digitālā Ziņu iniciatīva” (Digital News Initiative, DNI) realizē Google, nevis ES. Šī iniciatīva ir Eiropas mēroga konkurss par labākajām idejām, kā saglabāt žurnālistiku digitālajā pasaulē. Projekta ietvaros Google līdz 2018.gadam starp mediju kompānijām plāno sadalīt 150 miljonus eiro (nieki, ja salīdzina Google ikgadējo miljardos mērāmo peļņu), piesaistot tās savai organizācijai. Pateicoties šim konkursam, Google gadu no gada iegūst pārskatu par interesantākajiem žurnālistikas start-up projektiem visa Eiropā, jo, balstoties uz Google Vācijas runas vīru Geretu Rābenštainu (Gerrit Rabenstein), DNI ik gadu saņem vidēji 1000 pieteikumus, no kuriem tikai 120 iegūst atbalstu.

Eiropa ir palaidusi garām arī iespēju izveidot Eiropas meklētāju, kamēr Krievija un Ķīna, lai konkurētu ar Google un Bing, radīja savu infrastruktūru un platformas Yandex un Baidu. “Ja Eiropa tiktu atslēgta no pieejas šiem meklētājiem,” brīdina IT profesors Andreass Hotho no Vurcburgas, Vācijā, “mēs vairāk nevarētu atrast internetā informāciju, kas mums ir nepieciešama.” Meklētāji ir centrālais mezgls praktiski jebkurai informācijai tīmeklī. Jaunie spēlētāji, kam pieder meklētājprogrammu monopols un kurām Eiropa ir padevusies, tikpat labi var “slēpt informāciju vai parādīt “nepatiesu” informāciju un faktus par noteiktām tēmām. Ar visām no tā izrietošajām sekām, tas var ietekmēt arī žurnālistu darbu,” saka A.Hotho.

Galu galā kaitinoši ir arī tas, cik maz ES gadu desmitiem ir investējusi žurnālistikas infrastruktūrā, piemēram, žurnālistu izglītībā un apmācībās, tas ir, tajos cilvēkos, kas, neskatoties vai, drīzāk, pateicoties to, cerams, analītiskumam un atstatumam no savām valdībām, varētu ziņot savām auditorijām par šo sarežģīto Eiropas projektu. Eiropas Universitātes institūts Florencē, ES institūcija, gadiem ir apmācījusi nākotnes top ekspertus tieslietās, ekonomikā un politikā, tikmēr neviena līdzvērtīga programma tur nav piedāvāta žurnālistiem. Žurnālistiem ir izveidots tikai daudz pieticīgākais Eiropas Žurnālistikas centrs Māstrihtā, kas daudzu gadu garumā turklāt cīnās par izdzīvošanu.

Ja mēs vēlamies turpināt šo Eiropas projektu, neskatoties uz visiem tā trūkumiem, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāsniedz tai lielāks atbalsts, līdzīgi kā tas tiek nodrošināts, piemēram, ar “Pulse of Europe” tautas kustības palīdzību. Analītiskas un neatkarīgas “Eiropas” žurnālistikas izveidošana, kas nebūtu ES rupors, bet kalpotu kā tās institūciju kontrolieris, noteikti palīdzētu. Ja tikai eirokrāti spētu uztvert šādu kritisku balsi kā savu sabiedroto, nevis ienaidnieku, tas stiprinātu ne tiki Eiropu, bet arī preses un vārda brīvību, kas joprojām ir apdraudēta daudzās Eiropas valstīs.

 

Foto kredīts: flickr.com, CC – Rock Cohen, European Flag (licence)

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , , , , , , , , ,

Send this to friend