Latvijas proeiropeiskie mediji krievu valodā: drauds, nasta vai iespēja?

2017. gada 22. February • Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Mediji un politika, Pētījumi • by

Līdz ar galēji labējo, populistisko un eiroskeptisko spēku nostiprināšanos Eiropā arvien bīstamāki kļūst jau ne tikai ārējie, bet arī iekšējie riski un izaicinājumi. Tos savos nolūkos veiksmīgi izmanto Krievijas propagandas mašīna: šīs valsts vispopulārākajos politiskajos šovos pašlaik ar pilnu sparu tiek slavināti dezintegrācijas procesi Eiropas Savienībā. Patiešām, viena no Kremļa maigās varas taktikām ir manipulācijas ar Rietumu pasaules iekšējām problēmām, krīzēm un iesaldētajiem konfliktiem.

Šādos apstākļos ir svarīgi turpināt diskusijas, kā pretstāvēt uz Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem vērstajam Kremļa informācijas karam, par kura nozīmīgu sastāvdaļu kopš Trampa uzvaras ir kļuvusi ES dezintegrāciju atbalstoša retorika. Kā vietējiem krieviem palīdzēt saprast, ka, piemēram, pašreizējie centrbēdzes procesi Eiropā darbojās arī pret viņu interesēm? Kā viņus uzvedināt uz domām, ka Eiropas Savienības sabrukums mazinās viņu pašu bērnu iespējas gan mācībās, gan darbā, gan biznesā, gan personīgajā dzīvē?

Šodien šim nolūkam nav citu ceļu, kā vien stiprināt Latvijā progresīvus, proeiropeiskus, neatkarīgus medijus krievu valodā. Var, protams, domāt, kā ilgtermiņa perspektīvā piesaistīt krievu diasporas un it īpaši tās jaunākos pārstāvjus medijiem latviešu valodā, bet ir reālistiski jāatzīst, ka īstermiņā tas nav iespējams. Minētie riski un izaicinājumi gan prasa steidzamu rīcību.

Latvijā bieži runā par to, ka progresīvo krievu valodā vēstošo mediju stiprināšanai ir nepieciešama milzīga nauda. Tomēr problēma ir ne tikai naudas trūkums. Eiropas Žurnālistikas observatorijas (EJO) komanda nesen noslēgusi nelielu pētījumu par Latvijas plašsaziņas medijiem krievu valodā, konstatējot vairākas lietas, kuras var sakārtot, nemaz neieguldot naudu.

Laikā no 2016.gada augusta līdz 2016.gada decembrim tika veiktas 8 padziļinātās intervijas ar krievu mediju darbiniekiem ar dažādiem statusiem un darba pieredzēm. Starp viņiem bija gan galvenie redaktori, gan redkolēģijas locekļi, gan žurnālisti, kas redakcijās ir pamatdarbā, gan brīvie žurnālisti un pat viens bijušais mediju īpašnieks. Visi intervējamie vai nu joprojām darbojas, vai arī bija saistīti ar šādiem plašsaziņas medijiem: LTV7, LSM.lv, “Radio Baltkom”, Delfi.lv, Freecity.lv (žurnāls “Otkrytyj gorod”), Press.lv (agrāk – Ves.lv), laikraksts “Vesti segodnja” un “Sputnik”.

Uzreiz jāuzsver, ka visiem šiem cilvēkiem tika prasīts nevis pastāstīt par iekšējo “virtuvi” viņu pārstāvētajos vai kādreiz pārstāvētajos medijos, bet gan novērtēt situāciju Latvijas krievu žurnālistikā kopumā. Interviju gaitā tika identificētas vairākas problēmas, par kurām līdz šim maz runāts. Dažām no tām ir vērts pievērst uzmanību.

Pirmā būtiskā nelaime, kura nekad nav tikusi nopietni apspriesta valsts publiskajā telpā, ir Latvijas proeiropeisko, progresīvo krievu mediju pašapziņas trūkums, kas, protams, negatīvi ietekmē gan motivāciju, gan spēju mainīt sabiedrību uz labu. Kā šī problēma izpaužas?

Daudzi progresīvi noskaņotie krievu žurnālisti Latvijā jūtas demoralizēti, bezspēcīgi un “paralizēti”, labi apzinoties, ka viņu pārstāvētajiem medijiem ir ļoti vāja sociālpolitiskā loma un ietekme Latvijas sabiedrībā. Viņi zina, ka varas pārstāvji no viņiem nebaidās, ka latviešu kolēģi-žurnālisti neņem par pilnu, bet sabiedrība – gan latvieši, gan krievi – vispār skatās ar aizdomām. Ar savām reportāžām viņi nespēj veicināt slikta ministra demisiju, atstādināt no amata korumpētu pilsētas galvu vai pat saukt pie atbildības par neizdarībām nama pārvaldnieku. Vārdu sākot, viņi nevar veidot sabiedrisko domu.

Viens no intervējamajiem šādi stāstīja par savu pieredzi LTV7: “Pat raidījuma “Personiskā lieta” [Личное дело] karstās ekskluzīvās reportāžas neguva nekādu rezonansi, jo palika tikai “krievu telpā”. Vienīga shēma, kas te strādāja – draudzīgie LSM.lv pārtulko ziņu latviski un nosūta uz [aģentūru] LETA. Tad to pamana.”

Cits respondents norādīja: “Dažiem šķiet, ka krievu mediji pie mums ir tādi dumpinieciski un ietiepīgi, kas tikai kritizē un uzsver negatīvo. Manuprāt, tieši otrādi – tie pārsvarā ir “bezzobaini” un īsti nav gatavi nekādai cīņai. Patiesībā viņi pat necenšas neko ietekmēt.”

Te īpaši jāuzsver, ka atšķirībā no Latvijas prokremliskajiem žurnālistiem, kuri vismaz ir spējīgi ietekmēt daudzu Latvijas krieviski runājošo cilvēku apziņu, tai skaitā, uzturot labus “Saskaņas” reitingus, proeiropeiskie krievu žurnālisti izrādās nevajadzīgi nevienam.

Kāpēc tas tā notiek? Iemeslu ir daudz, visus nav iespējams aplūkot vienā rakstā. Piemēram, intervējamie norādīja, ka visas nesenās diskusijas par to, vai Latvijai ir vai nav vajadzīgi proeiropeiskie sabiedriskie mediji krievu valodā no paša sākuma balstījās uz nepareizu, neefektīvu komunikāciju – vismaz, ja par efektivitātes kritēriju uzskata krieviski runājošās auditorijas piesaisti.

Visas iniciatīvas šajā jomā tika pamatotas tikai un vienīgi ar nepieciešamību cīnīties pret Krievijas propagandu, un uzreiz bija jūtams, ka valsts varas pārstāvjus un “latviskās partijas” neinteresē komunikācija ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem pati par sevi, neatkarīgi no Krievijas informācijas kara un ārpus kontrpropagandas konteksta. To visu, protams, juta arī krievvalodīgā auditorija.

Viens intervējamais šajā sakarā teica atklāti: “Es ņemu naudu informācijas karam, tai pašā laikā cenšoties pārliecināt savu auditoriju, ka neesmu šī kara karavīrs. Bet auditorija nav stulba.”

Nav šaubu, ka propagandas neitralizēšanas aktivitātes, tāpat kā viltus ziņas atmaskojošas reportāžas, ir nepieciešamas. Bet ir skaidrs, ka tikai ar tām krievu valodā vēstošie progresīvie mediji nespēs efektīvi uzrunāt un piesaistīt Latvijas krievu kopienu un paaugstināt tās piederības sajūtu valstij. Te ir nepieciešamas komplicētākas un smalkākas pieejas un stratēģijas.

Jānorāda, ka proeiropeiskie mediji krievu valodā cieš ne tikai no “latvisko” partiju negatavības vai nevēlēšanās beidzot sākt rūpīgi strādāt un mijiedarboties ar krieviski runājošo sabiedrības daļu (kaut vai izmantojot tos pašus krievu valodā vēstošos proeiropeiskos medijus). Neatkarīgie, progresīvie plašsaziņas līdzekļi tāpat nav vajadzīgi arī prokremliskajai “Saskaņai”, kura uzskata to par neprognozējamu un no savas puses nekontrolējamu informatīvo resursu.

Ar šo apstākli vismaz daļēji ir saistīta arī privāto krievu mediju pārstāvju negatīvā attieksme pret sabiedriskajiem, Latvijas valsts finansētajiem plašsaziņas līdzekļiem krievu valodā. Privāto krievu mediju žurnālisti, kuru liela (varbūt pat lielākā) daļa apkalpo “Saskaņas” intereses, vienmēr bijuši priecīgi par visām valsts finansēto krievu valodā vēstošo mediju neveiksmēm, vienlaicīgi cenšoties stiprināt to kā “neobjektīvu”, “varai kalpojošu” un “nodevēju” tēlu savu skatītāju, lasītāju vai klausītāju vidū.

Tādējādi proeiropeisko sabiedrisko krievu mediju grūtības, tai skaitā, tās, kas saistītas ar pieticīgajiem panākumiem auditorijas skaitļu ziņā – nav šo mediju darbības vaina. Jāsaprot, ka šie mediji iet pret straumi visos virzienos un līmeņos – pret krievvalodīgo cilvēku stereotipiem un gaidām, pret varas pārstāvju un “latvisko partiju” vienaldzību vai pat neuzticību, pret “Saskaņas” netīrām spēlēm, pret konkurentiem no to pašu “Saskaņu” bieži vien atbalstošajiem privātajiem krievu medijiem.

Un vēl ir šāds būtisks jautājums. Lai iniciētu pozitīvas pārmaiņas Latvijas krieviski runājošajā sabiedrības daļā, varbūt arī nav jācīnās par auditorijas skaitļiem? Iespējams, ka daudz produktīvāk būtu censties mērķtiecīgi aptvert un ietekmēt stratēģiski svarīgākos šīs auditorijas segmentus – jaunāko paaudzi, progresīvus un liberālus krievus, sociāli un ekonomiski aktīvākos krievvalodīgās kopienas pārstāvjus u.tml.

Ja paskatītos uz problēmu no šī viedokļa, tad sabiedriskajiem medijiem krievu valodā ir jāstrādā ne tik daudz uz formālo reitingu uzlabošanu (jo tas prasīs kompromisus un rēķināšanos ar krievvalodīgo iedzīvotāju vidū dominējošajiem stereotipiem), bet gan uz Latvijas krievu sabiedrības progresīvākās daļas piesaisti cīņai pret antieiropeiskiem spēkiem un centrbēdzes tendencēm Eiropas Savienībā. Paralēli arī jāstiprina sadarbība starp latviešu un krievu žurnālistiem, vismaz un pirmām kārtām sabiedrisko mediju ietvaros. Ja mainīsies pieeja, paaugstināsies arī proeiropeisko krievu valodā vēstošo mediju pašapziņa, jo tie beidzot jutīsies vajadzīgi un spējīgi kaut ko ietekmēt, kaut ko mainīt uz labu.

 

Šis projekts ir tapis ar ASV vēstniecības atbalstu. Tajā paustie viedokļi un secinājumi vai ieteikumi var neatspoguļot Valsts departamenta oficiālo nostāju.

Foto kredīts: pixabay.com

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , , , ,

Send this to friend