Gada grāmata Latvijas komunikācijas zinātnē

2017. gada 9. January • Galvenais raksts, Pētījumi • by

Latvijas komunikācijas zinātne (kuras priekšmets ir sociālā komunikācija, kas lielākoties notiek, izmantojot plašsaziņas medijus) ar zinātniskām publikācijām latviešu valodā ne komunikācijas nozaru studentus, ne akadēmiskos spēkus, ne mediju politikas veidotājus un praktiķus nelutina. Labi, ja katru gadu iznāk viena grāmata, un pat tā nereti paliek bez publiskas recenzijas. 2016. gadā tāds bija Intas Brikšes (1956–2014) jau iepriekš publicētu, taču lielā mērā no jauna tulkotu un vairāku gadu gaitā (1997–2014) sacerētu zinātnisko rakstu apkopojums Komunikācija. Mediji. Universitāte, ko izdeva apgāds Mansards un profesores piemiņai sagatavoja LU Sociālo zinātņu fakultāte.

komunikacija_mediji_universitate

Vērtīgo krājumu raksturo patīkami kodolīgs autores stils, bez liekvārdības, un reizē plašs ieskats Latvijas mediju sistēmas un žurnālistikas attīstībā. Sākot no padomju mantojuma līdz mūsu gadsimtam, vēlāk gan vairāk attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem un žurnālistikas izglītību, neapskatot pārējos problēmjautājumus. Kā arī komunikācijas zinātnes zināšanu (jēdzienu, terminoloģijas un teorētisko pieeju) pirmreizīga pārnese uz mūsu zemes vidi. Tādējādi grāmata aptver tik plašu pētniecisko interešu loku, kas ir pašsaprotams vienai no komunikācijas zinātnes iedibinātājām Latvijas akadēmiskajā telpā, bet vienlaikus neļauj to nosaukt par monogrāfiju, kas būtu veltīta vienai zinātniskai problēmai. Precīzām atziņām bagāta ir arī pievienotā Intas Brikšes īsbiogrāfija, ko, domājams, sarakstījusi krājuma redkolēģija (Sanita Burķīte, Viktors Freibergs, Skaidrīte Lasmane, Juris Rozenvalds).

Rakstu sakārtojums pa nodaļām ir pamatots un pārliecinošs, ko gan nevar teikt par pirmo divu nodaļu („Latvijas žurnālistika” un „Žurnālistika: izaicinājumi un problēmas”) virsrakstiem, kas nedz īsti palīdz orientēties to saturā, nedz sniedz pārskatāmību.

Toties jāuzsver, ka vairākas autores atziņas ir visnotaļ aktuālas joprojām. Piemēram, ka pazīstamais sūtnis un Dr. phil. Alfrēds Bīlmanis pirmais no latviešiem savos pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma darbos par Latvijas presi mēģinājis, „apkopojot praktisko pieredzi, pretendēt uz teorētiskiem vispārinājumiem” (15. lpp.). Viņš tātad uzskatāms par pirmo latviešu komunikācijas zinātnieku un ir pelnījis daudz lielāku ievērību arī šajā sakarā.

Tāpat jāpiekrīt, ka „semantiski neatbilstošs demokrātiskas sabiedrības publiskās sfēras dabai ir Latvijas valodnieku ieviestais nosaukums „plašsaziņas līdzekļi”, kas, domājams, radies kā analogs terminam „padomju masu informācijas un propagandas līdzekļi”, neievērojot šī termina teorētiskos aspektus” (43. lpp.).

Trāpīgs arī konstatējums, ka pagājuša gadsimta 90. gados politiskā un ekonomiskā elite jaunajā situācijā prata rīkoties ātrāk nekā iedzīvotāju vairākums: „Šis process spilgti vērojams, piemēram, 1995. gada Latvijas Radio un televīzijas likuma veidošanā un pieņemšanā.” (89. lpp.)

Dažviet iebildumus izraisa tulkojums no angļu valodas attiecībā uz terminoloģiju par sabiedriskajiem medijiem. Ir maldinoši tulkot broadcasting kā apraidi (piem., 88. lpp.), jo apraide ir šauri tehnisks termins. Te precīzāk ir runāt par sabiedriskajām raidorganizācijām (public service broadcasting) iepretī jaunajiem sabiedriskajiem medijiem (public service media), nevis veidot mākslīgus un neskaidrus terminoloģiskus pretstatus: „.. sabiedriskās apraides īstenotājiem, lai transformētu sabiedriskos elektroniskos medijus par sabiedriskā pakalpojuma medijiem, nepieciešams..” (91. lpp.).

Grāmata nākusi klajā par ziedojumiem, kur neliela artava arī no šo rindu autora savai skolotājai Latvijas Universitātē un spilgti daudzšķautņainai kolēģei. Fundamentālajai grāmatai Towards a Civic Society. The Baltic Media’s Long Road to Freedom (Tartu, 1993), kas „joprojām ir izsmeļošākais pārskats par Baltijas mediju vēsturi no to pirmsākumiem līdz 20. gs. 90. gadu sākumam” (289. lpp.), kopā rakstījām nodaļu par pirmā Latvijas neatkarības laika žurnālistiku. 3. Pasaules latviešu zinātnieku kongresā (2011) kopā vadījām diskusiju Zinātnes popularizēšana sabiedrībā un zinātnes žurnālistika[1]. Visbeidzot, pēc savstarpējas studiju programmu vērtēšanas u.tml. akadēmiskās sadarbības, Inta Brikše vadīja Latvijas Sabiedriskā medija koncepcijas izstrādes ekspertu grupu NEPLP, iesaistoties vadošajiem nozares ekspertiem no visām nozares augstskolām. Viņas cīnītājas devums visai Latvijas komunikācijas zinātnei ir tālāk dodams mantojums.

 

[1] Dimants, A. (2012) Zinātnes popularizēšana sabiedrībā un zinātnes žurnālistika [diskusijas kopsavilkums]. Apvienotais Pasaules latviešu zinātnieku 3. un Letonikas 4. kongress Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte: Rīga 2011. gada 24.–27. oktobris: Plenārsēžu materiāli. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 464.–469. lpp.

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , , ,

Send this to friend