Guntis Bojārs: Aizliegtais paņēmiens, tas nav traļi-vaļi kantoris

2016. gada 30. December • Ētika un kvalitāte, Galvenais raksts, Jaunākie raksti • by

Gadu mija ierasti ir laiks, kad atskatīties uz gada laikā piedzīvoto un paveikto. Arī žurnālistikā. Pērn, velkot šādu gada kopsavilkumu, neiztrūkstoši tika pieminēts Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums Aizliegtais paņēmiens (AP) un tā realizētā operācija “Bistro Frics”, kas tika izvirzīta dažādiem profesionālajiem apbalvojumiem un tos arī saņēma. Ja jāsalīdzina, tad šajā gadā tik spilgtu eksperimentu nebija, taču ir bijuši vairāki raidījumi, kad AP vārds izskanējis drīzāk negatīvā gaismā.

Guntis Bojārs, žurnālists, Latvijas televīzijas Ziņu dienesta galvenais redaktors, LTV raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”, “Tieša runa” un “Lielais jautājums” veidotājs un arī vadītājs.

Guntis Bojārs, žurnālists, LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors, raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”, “Tieša runa” un “Lielais jautājums” veidotājs un arī vadītājs.

Tāds bija, piemēram, pētījums par automašīnu civiltiesisko apdrošināšanu un atlīdzību izmaksām, kad atklājās, ka AP žurnālists, konkrētās tēmas ierosinātājs, pats, iespējams, bija iesaistīts apdrošināšanas atlīdzību izkrāpšanā. Tam sekoja raidījums par nekustamā īpašuma nodokļa “optimizēšanas” shēmām, pēc kura viena no raidījumā minētajām personām, uzņēmēja Vija Kilbloka, iesūdzēja tiesā raidījuma veidotājus. Daudz negatīvu komentāru par raidījuma virspusējo pieeju tēmai rudens pusē izpelnījās arī grāmatu izdošanai veltītais eksperiments. Papildus tam visam gada nogalē AP startēja ar raidījumu–operācija “Triju Zvaigžņu ordenis”, kad, cenšoties noskaidrot, kā valstī tiek piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, AP žurnāliste pretī saņēma kriminālprocesu un viņas telefonsarunu noklausīšanos.

Par AP veiksmēm un neveiksmēm, un vispār šāda raidījuma formāta vietu Latvijas mediju vidē, EJO saruna ar raidījuma vadītāju Gunti Bojāru.

Zīmīgi – tiekamies LTV kafejnīcā, kas pēc viņa komandas īstenotās operācijas “Bistro Frics” tikusi pie nosaukuma – Frics.

large_1cd7

LTV raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” operācija „Bistro Frics” pagājušajā gadā izpelnījās daudz atzinības žurnālistikas profesionāļu vidē –  ieguva Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvu nominācijā “Analītika/Pētniecība” un tika izvirzīts arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes iedibinātajai “Celmlauža balvai”.

– Pagājušajā gadā Aizliegtais paņēmiens daudz tika uzteikts par operāciju “Bistro Frics”. Esot liels sasniegums Latvijas žurnālistikā. Ir pagājis gads, vai redzi, ka šai operācijai ir sekojis arī kāds redzams rezultāts un pārmaiņas pozitīvā virzienā?

Jāsaka, ka šī operācija bija kaut kas neparasts, jo šķita, ka žurnālisti Latvijā jau neko tādu nevar. Tas tādā formas ziņā piesaistīja uzmanību. Satura ziņā tas nebija nekas super unikāls. Saturiski mēs vienmēr esam pētījuši, kā klājas uzņēmējiem, cik viņiem ir viegli vai grūti, kas viņiem sanāk un kas – nē. Rezultāta īsti nav, jo mazajiem uzņēmējiem Latvijā vienmēr būs grūta dzīve. Pie tik maza iekšējā tirgus, mazais uzņēmējs vienkārši nevar justies labi, protams, ja vien tas nerada preces ar superaugstu pievienoto vērtību, kur, pārdodot kaut vienu preci mēnesī, tas jau var labi eksistēt. Pretējā gadījumā mazais bizness Latvijā nevar pastāvēt pēc definīcijas. Attiecībā uz valsts institūciju prasībām, tas ir koks ar diviem galiem: no vienas puses, mēs varam teikt, ka ir birokrātiskas procedūras, piemēram, no Pārtikas un veterinārā dienesta puses, bet, no otras puses, pārtikas jomā ir diezgan riskanti neuzlikt prasības. Tāpēc arī turpinās tā stomīšanās par to, ko tad ņemt nost un ko no prasībām atstāt. Tas, kas mūsu valstī ir totāla problēma, ir valsts pārvaldes neprasme runāt ar cilvēkiem. Tā neprot aizvest līdz sabiedrībai valstiski svarīgus projektus, tā nemāk runāt arī par to, kā sākt biznesu, kā beigt biznesu, kā labāk darīt un tā tālāk. Bet, ja godīgi, man arī nebija tādu lielu ilūziju, ka būs “Bistro Frics” un pēc šī raidījuma nu gan visi mazie uzņēmēji kļūs bagāti.

– Kāds vispār ir Aizliegtā paņēmiena mērķis? Parādīt problēmu, to izgaismot, vai tomēr mēģināt panākt arī kādas pārmaiņas sabiedrībā, procesos?

Tā ir žurnālistika, un žurnālistikas mērķis ir uz kaut ko norādīt, pēc iespējas uzskatāmāk parādīt problēmas būtību. Un te jau sākas formas meklējums, kā pēc iespējas uzskatāmāk parādīt, ka te ir tā problēma. Protams, mēs ejam pie amatpersonām un prasām, vai kaut kas mainīsies. Arī tas ir žurnālistikas mērķis, orientēts uz rezultātu. Bet jāsaprot, ka žurnālisti nepieņem likumus. Ja kāda amatpersona saka, ka tas nav vajadzīgs, tad mēs varam parādīt, kā šī amatpersona saka, ka tas nav vajadzīgs, bet amatpersonas vietā uzrakstīt likumu mēs nevaram. Ir reizes, kad kaut kas sanāk un tam, ko darām ir rezultāts, bet kaut kam arī nav rezultāta. Un ko nozīmē rezultāts? Ir raidījumi, kuros mēs vienkārši sakām: “Sabiedrība, padomājiet!” Mēs uztaisām raidījumu par to, ka sabiedrība ir vienaldzīga. Vai kāds pēc tā maina savu uzvedību, to mēs nezinām. Mēs runājam par dažādiem pārtikas produktiem, vai pēc šiem raidījumiem kāds maina savus ēšanas paradumus? Nezinu.

– Kāda tev pašam ir sajūta, vai šajā laikā, kopš ēterā ir Aizliegtais paņēmiens, jums ir izdevies ietekmēt dienaskārtību un panākt, ka tajā nonāk kādi jūsu aktualizēti jautājumi?

Es domāju, ka ir. Katrā ziņā mēs par savu ietekmi nevarētu sūdzēties. Šādiem raidījumiem ir jābūt tādiem, no kuriem amatpersonas un politiķi drusku raustās. Un Aizliegtais paņēmiens ir tāds, no kura mazliet raustās. Jā, var teikt, ka tas ir slikts efekts, bet tas tik un tā ir efekts. Varbūt kāds kaut ko nelikumīgu nedara, jo domā, ka tas varētu būt ir žurnālistiskais eksperiments. Smieklīgi, bet arī tas ir rezultāts, ja kāds šādu baiļu dēļ ir spiests izrakstīt kādu kvīti vai izsist čeku.

– Minēji par formu un saturu un to savstarpējo mijiedarbošanos. Par Aizliegto paņēmienu dažkārt saka, ka tā forma ņem virsroku pār saturu. Vai vari piekrist?

Esmu žurnālistikā jau 20 gadus un es nekad neko nedaru bez satura. Šī nav lieta, par ko runāt vispārīgi. Ja ir kāds konkrēts gadījums, tad varu atbildēt. Jā, diezgan skaļi tika apspriest, piemēram, daktera Šveikļa gadījums. Ja skatās visu raidījumu, tad viss ir skaidrs, bet, ja skatās tikai ziņu fragmentus vai lasa ziņu virsrakstus, tad šķiet, ka raidījums ir noņēmis no trases vienu labu ārstu. Ja skatās pašu raidījumu, tad redzams, ka dakteris Šveklis tajā bija 1/7 daļa. Tur bija izstāstīts viss par to, kā mums neiet ar e-veselības projektu, un Švekli mēs rādījām ar nolūku: ja mums būtu e-recepte, tad tāds Šveklis, iespējams, nevarētu šādā veidā darboties. Protams, mēs uztaisījām eksperimentu, nepastarpināti parādot, kā tas notiek.

– Vai šis gadījums kaut ko būtisku nepasaka arī par pašu sabiedrību. Proti, vispārīgi šausmināties par sistēmas nepilnībām ir akceptējami, bet tiklīdz parādām konkrētu gadījumu, kas veido šo sistēmu, sākam aizstāvēt vainīgo.

Nebija tā, ka mums ienāca informācija par šādu lietu un mēs uzreiz būtu skrējuši to atmaskot. Man no tā kaut kādu skandālu nevajadzēja uztaisīt. Kopš brīža, kad saņēmām šo informāciju, bija pagājuši kādi četri mēneši. Iepriekš mums to nevajadzēja, bet tad pienāca e-veselības temats, un tas vienkārši iegūlās tur iekšā. Duālais ir tajā, ka no vienas puses, jā, ārstu-bērnu ķirurgu mums ir maz, ārsti pie mums ir cienījama profesija – viņi taču defoltā ir godīgi, bet tad ir šāda informācija, un tu saproti, ka nav īsti labi, ka bērnu ķirurgs, kuram vispār ir jādomā par bērniem, nodarbojas ar šādām lietām, turklāt iesaistītas ir psihotropās vielas. Ja tie būtu citi preparāti, zilās receptes, bet šeit – psihotropās vielas. Sarkanās receptes taču ir izdomātas ar nolūku, ka tās ir zāles, kas raisa atkarību. Ja tev ir cilvēku loks, ko tu uzsēdini uz psihotropām vielām, tas nozīmē, ka tu veido sev garantētu ienākumu vidi. Un kad es paskatos uz to tā, tad es saku: “Stop, stop, tā nav labi.”

Turklāt, ja manā rīcībā ir šāda informācija un es to nepubliskoju, tad tas pēc būtības arī ir noziegums. Protams, es varu to nerādīt televīzijā, es varu doties ziņot uz policiju. Bet – kāpēc? Ja Bojārs būtu pieķēris ceļu policistu, paņemot 5 eiro kukuli, cilvēki priecātos. Bet atšķirības nav nekādas. Ja salīdzina šos noziegumus, tad šis ārsta nodarījums ir daudz nopietnāks. Bet ar to jau mēs rēķināmies, ka ir tāds neaizskaramās, pussvētās govis, kurām labāk neķerties klāt, jo zini, ka sabiedrība nebūs ar tevi…

Tas, ko mēs vēl darām un par ko tiekam kritizēti, ir iekodēts jau raidījuma “galviņā”, ka “mēs atklājam likumu un sabiedrības īsto seju”. Ir pierasts, ka žurnālisti lielākoties (gan De Facto, gan Nekā personīga) analizē amatpersonu darbu. Amatpersonas jau sabiedrībai patīk “sist”, sevišķi, ja deputātu “sit” – pavisam eleganti! Bet mēs skatāmies arī paši uz sevi. Un tas vairs nepatīk. Tas ir stāsts par tām skabargām un baļķiem, ko (ne)gribas saskatīt. Kaut vai stāsts par piekauto grūtnieci. It kā parasti cilvēki bez kādiem statusiem, amatiem, kuri melo – saka, ka ir palīdzējuši, lai gan tā nav. Parasts cilvēks melo. Nu nav smuki. Bet tas jau vairs nav deputāts, tas ir viens no mums…

Tāpēc arī nav tā viennozīmīgi atbildēt, kurš no kura gala pūst. Tas ir tāds abpusējais process. Protams, deputātiem ir jārāda priekšzīme, taču viņi jau ir tikai sabiedrības spogulis. Kurā brīdī un kam tur ir vairāk jālabojas – grūti teikt. Bet taisnība, tā ir tāda sabiedrības divējādā seja. Zagt miljonu ir slikti, bet stiept mājās produktus no pašvaldības iestādes ēdnīcas ir drīzāk pieņemami. Starpības patiesībā nekādas. Viens stiepj mājās preces par simts eiro mēnesī, otrs nozog miljonu. Zog abi. Tikai mērogs cits. Un mēs rādām gan vienus, gan otrus. Bet, protams, jārēķinās, ja vienā gadījumā tā būs veca tantiņa vai māmiņa, tad teiks, ka Bojārs ir slikts.

– Vai pa šiem gadiem, kopš ēterā ir Aizliegtais paņēmiens, ir bijušas operācijas, par kurām ir bijis liels prieks, kas izdevās necerēti labi?

Es neesmu tik emocionāls, lai raudzītos uz to tā. Tas ir mans darbs. Protams, žurnālista lielākais gandarījums ir tad, kad redzi, ka kaut kas mainās, kaut kam tiek pievērsta uzmanība. Tā, ka par kaut ko es baigi priecātos, sēdētu un sistu plaukstas, īsti nav. Tas ir tāpat kā ārstam, kurš uztaisa operāciju un priecājas, ja viss ir izdevies un cilvēks dzīvo. Bet, protams, gadās arī, ka cilvēki nomirst.

– Tad jājautā, vai ir kaut kas, kas neaizgāja, ko sabiedrība neuztvēra, kā bijāt iecerējuši?

Es nevaru dusmoties uz sabiedrību, uz skatītāju, es varu analizēt tikai mūsu pašu darbu. Un tur ir bijušas tēmas, kurās varbūt ne īsti laika trūkuma dēļ nebūtu kaut ko izdarījuši līdz galam, cik tikai pēc raidījuma sapratām, ka būtu varējuši izdarīt citādāk. Bet pēc kara jau visi ir gudri. Tu parādi raidījumu un tad saproti, ka vajadzēja darīt tā, nevis šitā. Bet es ar to arī rēķinos, jo mums katrs raidījums, katra tēma ir kā jauna bilde. Tā ir mūsu specifika, ar ko mēs atšķiramies kaut vai no De Facto un Nekā personīga, mums tas tematu loks ir ārkārtīgi plašs. Tad mums ir suņi, tad politika, tad vārda brīvība, tad mākslas izpausmes, sporta skolotāji, izglītība, veselība, tiesneši, ārsti. Un ir gadījumi, kad mēs kādā tēmā iepeldam pirmo reizi. Izdarām darbu un secinām, ka vajadzēja darīt savādāk, jo vienkārši procesā esam kļuvuši gudrāki. Un zināšanas jau to bildi, par ko stāstīt, kā rādīt, ko akcentēt, maina. Bieži gadās tā, ka mēs kaut ko vienu esam akcentējuši, bet kaut kas ir palicis otrajā plānā. Tas, ar ko mums ir jārēķinās, ka nopietnas, sarežģītas tēmas bieži vien neiegūst rezonansi, taču ziņai, ka viens raidījums noņem no trases ieredzētu bērnu ķirurgu, ir gaismas ātrums. Mainīt to es nevaru, tāda ir sabiedrības domāšana. Cilvēki dzīvo emociju pasaulē, cilvēki dzīvo priekšstatu pasaulē, cilvēki dzīvo stereotipu pasaulē, jo tā ir vienkāršāk…

– Minēji, ka aptveramo tēmu loks ir plašs. Kas ar to tiek galā? Pastāsti par savu komandu!

Ar mani kopā strādā vēl četri cilvēki. Esam redakcija, kas strādā kopā diendienā. Ir temati, pie kuriem strādā visi, ir tēmas, kur darbojas pa vienam, bet pārsvarā žurnālisti strādā pa pāriem. Tas ir efektīvāk, jo ir, ar ko aprunāties, pārī ir arī vieglāk, ja jāstrādā apstākļos, kas varētu būt bīstami. Mūsu gadījumā tas ir arī praktiski, jo viens runā, otrs no malas filmē. Ik pa laikam mēs izmantojam iespēju piesaistīt arī ārpakalpojumu veicējus, piemēram, eksperimentiem, ja mums ir nepieciešami kādi konkrēti tipāži, vai arī analītiskajam darbam.

– Ziemā bija gadījums, kad Aizliegtais paņēmiens neizgāja ēterā, jo bija iecerēts raidījums par apdrošināšanas tēmu un izrādījās, ka jūsu žurnālists, iespējams, ir iesaistīts apdrošināšanas atlīdzību izkrāpšanā un cenšas ar raidījuma starpniecību realizēt kādas savas savtīgas intereses. Šī strādāšana pa pāriem, vai tai ir kāda saistība ar šo gadījumu un ar vēlmi novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos?

Nē, dēļ tā gadījuma mēs īsti neko nemainījām savā darbā. Un es arī par to tā īpaši nesatraucos. Mēs nekad neesam pasargāti no cilvēkiem, kas nav varbūt līdz galam godīgi…

– Bet, vai redzi, ka tas ir risks?

Risks ir vienmēr. Šeit jau ir stāsts par to: kas nedara, tas nekļūdās. Jautājums ir drīzāk par to, kā mēs uzņemam šādus sitienus? Kā pēc tam runājam ar sabiedrību? Tāpat kā citās vidēs, arī žurnālistikas vidē apgrozās daudz cilvēku un starp viņiem var būt arī pa kādam negodīgajam. Kaut kādus riskus mēs pārvaldām, kaut kādus – nepārvaldām. Vai mums tagad vajadzētu nolīst stūrītī un vairs nekāpt uz skatuves, neko nedarīt, es domāju, ka – nē.

– Bet vai tā vispār bija kāda mācība? Vai kaut kas mainījās attiecībā pret darbiniekiem?

Nē. Vai es tāpēc tagad būtu sācis mazāk uzticēties cilvēkiem? Nē! Taču es paturu risku, ka starp cilvēkiem var būt kāds, kas nav līdz galam godīgs. Jebkurā gadījumā viss, ko es daru, es daru atbildīgi, izvērtējot faktus un apstākļus. Mēs lasām likumus, mēs nepārkāpjam likumus krimināllikuma izpratnē. Ja arī mēs pārkāpjam likumus, tad mēs zinām, kāpēc to darām. Mums nav traļi-vaļi kantoris, kurā satikušies četri tikko vidusskolu beiguši puiši un izdomājuši – paspēlēsim žurnālistiku. Nu tā nav. Komandas pieredze ir gana nopietna, un gatavošanās ir nopietna, lai mēs varētu atbildēt par katru savu vārdu.

– Ja var ticēt tam, kas izskanējis publiski, tad šajā gadā esat arī iesūdzēti tiesā par operāciju “Bagātnieku kūtis”.

Iesūdzēt tiesā mūs var ikviens, kas jūtas aizskarts. Jautājums, protams, ar ko beidzas šī tiesa. Līdz šim iesūdzēti mēs neesam daudz. Tas arī ir būtisks rādītājs. Pagājušajā gadā mūs iesūdzēja tiesā mācītājs. Viņš zaudēja tiesu. Šogad mūs tiesā ir iesūdzējusi Vija Kilbloka. Tās ir visas viņas tiesības. Ja viņa kaut ko apšauba un viņas juristu komanda ir tajā visā kaut ko saredzējusi vai uzskata, ka mums nav bijusi taisnība, – lūdzu!

– Vai jūti, ka pret Aizliegto paņēmienu un tevi ir sacelta visai intensīva kampaņa?

Neaizmirsīsim, ka Kilbloka ir sabiedrībā ietekmīgs cilvēks, kuram ir daudzmiljonu bizness. Ja Kilblokai Facebook būtu trīs draugi, iespējams, viņu neviens nesadzirdētu. Taču viņa ir ietekmīga, no viņas daudzi ir atkarīgi. Ne uz dzīvību un nāvi, bet tomēr. Jā, es redzu, ja to var saukt par kampaņu, bet… man par to ir viens sakāmais: Mežaparkā uz šādas teritorijas nevar būt divas savrupmājas. To neparedz apbūves noteikumi. Es to neizdomāju. Jautājums būs, kā otru māju tiesā traktēs.

– Interneta komentāros, kas ir vērsti pret Aizliegto paņēmienu, bieži ir lasāms viedoklis, ka sabiedriskajā televīzijā nav vietas šādam raidījumam-šovam un ka sabiedrībai tāds nav jāfinansē. Ko tu vari atbildēt? Kāpēc tam vajadzētu būt?

Sabiedriskajā televīzijā ir jābūt žurnālistikai tās klasiskajā izpratnē, ne tikai šoviem, ar visiem no tā izrietošajiem riskiem. Mums ir jāuzrāda problēmas, to cēloņi, jārunā par to, kāpēc mums ir tādas problēmas un, piedodiet, jāatmasko arī mūsu sabiedrības varoņi. Mēs, protams, varam pataisīt sabiedrisko televīziju par suņu un kaķu televīziju, kurā viss ir gluds, visi ir nopaijāti, taču tad tas vairs nav tas sabiedrības modelis, kurā mēs gribētu dzīvot. Mēs gribam dzīvot vārda brīvībā, mēs gribam tiesības izpausties. Bija mums kādreiz televīzija, kas nebija sabiedriskā televīzija, bet gan valsts televīzija, kas sliktas ziņas nerādīja, kas rādīja kādi mums ir sasniegumi, tāda raža un šitāda raža… Ja sabiedrības lielākā daļa nobalsotu par to, ka negrib, lai žurnālisti mums saka, kas šajā valstī ir slikti, ko varētu pamainīt, tad… tad es darīšu kaut ko citu. Taču kamēr tas tā nav, es daru savu darbu, un tā ir žurnālistika.

– Cik lielā mērā jūs paši tās idejas atrodat un izdomājat, cik daudz veido tas, ko jums pastāsta, pačukst, nopludina?

Es teiktu, ka 70-80% ideju ir manā galvā. Es jau gana ilgi esmu profesijā, es redzu laukumu. Arī ar cilvēkiem, kas strādā manā komandā, kopā izdomājam, ko un kā labāk rādīt. Ir tā saucamie mūžīgie temati. Ir situācijas, kad mums kaut ko noziņo, ko mēs pārbaudām. Bet es neteiktu, ka mēs ļoti daudz reaģētu uz vēstulēm. Bieži vien tā informācija, kas mums tiek atsūtīta, nav konkrēta, un mēs secinām, ka šīs informācijas pārbaudīšanai mums ir nepieciešams pārāk liels resurss, tāpēc to nedarām. Ir gadījumi, kur mēs sakām, ka ar konkrēto informāciju vien ir par maz, ka mēs gaidīsim kontekstu. Līdzīgi kā tas bija arī ar daktera Šveķļa gadījumu. Dažkārt atkal piesūtītā informācija ir par detalizētu, lai no tās attīstītu raidījumu, vai arī par vispārīgu, lai tajā atrastu kaut kādu jēgu. Tāpēc mēs lielākoties strādājam paši ar savām idejām un, protams, skatāmies, kas notiek publiskajā telpā. Mēs paši arī izdomājam, par ko sabiedrībai derētu satraukties. Tā, piemēram, pirms kāda laika mums bija nedaudz netipisks temats par žurnālistiskajām manipulācijām un propagandu, kad skatījāmies, kā vienus un tos pašu notikumus atspoguļo BBC, CNN un krievu Pervyj kanal. Mēs arī parādījām, kā divos veidos var izstāstīt stāstu par Ventspili. Rādījām, kā nesagrozot faktus, var manipulēt ar informāciju. Neviens mums priekšā to nepateica. Mēs paši gribējām sabiedrībai to pastāstīt un likt aizdomāties.

– Vai visas idejas, pie kurām sākat strādāt, ierauga dienasgaismu?

Nē. Ir idejas, par kurām mēs padomājam, bet secinām, ka nevaram tās pacelt, jo ierobežotie resursi neļauj tās realizēt. Tad ir lietas, kas mums īsti nesanāk. Jā, ir bijušas situācijas, kad mūs pieķer, un mēs sakām: “Nē, liekam malā!” Žurnālistikā, bet jo īpaši šādā formātā, ir veiksmes un ir neveiksmes. Un par veiksmi es nedomāju kategorijās ‘pieķer/nepieķer’. Kaut vai “Bistro Frics”, ja tas būtu kaut kur Kauguru nomalē, tad tas nebūtu tas, taču mums paveicās, ka tajā vasarā pašā Jūrmalas centrā uz Jomas ielas bija pieejamas telpas. Par to es saku – mums paveicās.

– Tu teici – mūs pieķer vai nepieķer. Vai gadījumā, ja jūs pieķer, tas uzreiz nozīmē, ka darbu vairs neturpināt? Vai nepieķeršana ir atslēga uz to, lai tēma nonāktu līdz ēteram?

Ir gadījumi, kad pieķeršana nozīmē, ka mēs netiekam klāt tēmai. Mums ir aizdomu kopums, un vienīgais veids, kā šīs aizdomas pārbaudīt, ir žurnālistiskais eksperiments. Ja neizdodas, tad pie tām aizdomām arī paliekam. Kaut vai konkrētais ārsta gadījums. Kāds mums ir atsūtījis informāciju, ka šis ārsts regulāri izraksta konkrētas zāles un parole ir tāda un tāda. Ja mēs aizejam pie viņa un viņš, piemēram, nereaģē, tad mēs nevaram teikt, ka ir tā, kā mums ziņots. Līdzīgi arī citās jomās. Ir kļūdas arī mūsu rīcībā. Piemēram, mūsu žurnālists ir atpazīts un redzam, ka tāpēc eksperiments nenotiek.

– Vai šis ir arī stāsts par Ordeņu kapitulu? Jūs atmaskoja.

Jā. Mēs jau esam teikuši, ka tajā brīdī, kad bija radušās aizdomas, ka esam atklāti, mūsu operācija tika pārtraukta, jo šķita, ka tas varētu mainīt eksperimenta rezultātu.

– Jūs tikāt ne tikai atklāti, bet pret žurnālisti tika uzsākts kriminālprocess un notika arī telefonsarunu noklausīšanās. Vai tev par to vēl ir kas sakāms?

Tas, ko es īsti nesaprotu, kurā brīdī policija uzzināja, ka tur darbojas žurnāliste un kurā brīdī viņi varēja to uzzināt… Versijas atšķiras. Sākotnējā versija bija, ka jau no pirmās dienas tas bija zināms un tika meklēts pamatojums turpināt noklausīšanos. Un arguments to darīt bija, ka žurnālisti nav svētās govis. Neizskanēja arguments, ka mēs nemaz nezinājām, ka tas ir žurnālists. Tikai pēc mūsu raidījuma policija paziņoja, ka viņi nav zinājuši, ka tur darbojās žurnāliste.

Un pat, ja viņi saka, ka četrus mēnešus neko nezināja, es saku, ka viņi to varēja noskaidrot trīs dienu laikā. Policistiem taču arī ir zināmas publiskās datu bāzes. Žurnāliste gāja ar savu pilno vārdu un uzvārdu. Ja bija sūdzība, ievadi to meklētājā. Ja redzi, ka šis cilvēks saņem algu LTV, ja redzi Google, ka cilvēks ir bijis tādā un tādā amatā, tad tu vismaz iegūsti nojausmu, kas tas varētu būt par cilvēku.

– Teici, ka profesijā strādā jau divdesmit gadus. Kas Latvijas žurnālistikā un mediju vidē, tavuprāt, ir mainījies? Kas ir tagad problēmas un aktualitātes?

Žurnālistika kaut kādā mērā iet roku rokā ar sabiedrības un valsts izaugsmi. Tas, kas ir noticis šo 20 gadu laikā, valsts ir kļuvusi sakārtotāka. Salīdzinot deviņdesmito gadu sākumu ar mūsdienām, nu mēs esam gana strauji progresējuši. Jā, ar svešu naudu, bet esam progresējuši. Es nemaz nerunāju par tehnoloģisko progresu. Drīzāk par sabiedrības kultūru. Man ir viens piemērs. Ja kādreiz elitārākajos Narvesen veikalos cukurs bija pieejams pašapkalpošanās režīmā, tad pie stacijas, kur ir daudz, savā ziņā, otršķirīgās publikas, kas nestrādā un dzīvo pēc citas dzīves formulas, šis cukurs nebija brīvi pieejams. Tagad arī stacijā ir cukurs pašapkalpošanās režīmā. Tas tikai nozīmē, ka ir sasniegts kaut kāds līmenis. Maza detaļa, taču tā rāda, ka sabiedrība ir izaugusi, tā ir kļuvusi kārtīgāka, ir mainījušās prioritātes. Ko tas nozīmē žurnālistikas izpratnē. Mainās žurnālistikas temati, mainās problēmu loks. Ja kādreiz mēs uztraucāmies par to, ka uz ceļiem iet bojā 500-700 cilvēku gadā, tad tagad tas ir būtiski samazinājies. Tas nozīmē, ka kultūra ir mainījusies. Kaut kādi temati iet prom no dienaskārtības, to vietā nāk citi. Rekets mums vairs nav, nedaudz runā par reiderismu, bet tik brutāli nekas vairs nenotiek. Ir noticis legalizēšanās process. Rezultātā, arī žurnālistikā mainās akcenti. Mēs dažkārt runājam: ja Krievijā nešautu un nebūtu tā saucamā vienmediju vara, tad pēc problēmu loka Aizliegto paņēmienu būtu daudz interesantāk taisīt tur. Latvijā tā visa vairs nav. Žurnālistika no vienas puses kļūst neinteresantāka. Nav vairs mafijas karaļu, nenotiek pakaļdzīšanās uz ielām. Trilleris tādā klasiskā izpratnē ir beidzies, aiziet tāda normāla vācu drāma, ko var skatīties, bet nekas pārāk interesants tas arī nav. Tam visam klāt vēl lielais tehnoloģiskais izrāviens.

Ja kādreiz žurnālists bija svarīgs, tad tagad sociālie tīkli to daļēji aizvieto. Tā kā žurnālistika kļūst garlaicīgāka – tā runā par smalkākām problēmām, nevis tikai par to, kurš, kuru apšāva, no žurnālistiem tas prasa lielāku iedziļināšanos. Tā kā žurnālistikā tēmas ir smalkākas un dziļākas, bet sociālie tīkli dragā visu, arī Youtube jokus par to, kā viens piesēja mašīnai aizmugurē ragaviņas un, uh, cik labi slīdēja, ir grūti konkurēt par uzmanību. Tādā ziņā žurnālistika ir kļuvusi grūtāk īstenojama. Tā prasa vairāk iedziļināties, uzstādīt jaunas problēmas, un par to žurnālisti nav pieraduši domāt. Mums vienkārši ir jāpadomā citā virzienā. Kādreiz bija problēma – skolēni netiek uz skolām, tagad visi it kā tiek savesti izglītības iestādēs, bet nu ir jautājums, vai tas, ko bērniem tur iedod, būs noderīgs Latvijai, Eiropai, pasaulei. Tas prasa iedziļināšanos, un ne visi žurnālisti to spēj. Diemžēl, arī sabiedrība tam negrib pieslēgties. Taču jāatceras, ka problēmas labi risinās tikai tad, kad ir sabiedrības pieprasījums, žurnālisti darbojas kā medijs, un ir vara, kas reaģē uz pieprasījumu, realizē pārmaiņas un atskaitās, par ko mediji atkal noziņo sabiedrībai.

 

Foto – lsm.lv

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , , ,

Send this to friend